LLU konferencē eksperti diskutē par zemes ierīcības nākotni

Piektdien, 8. janvārī, aizvadīta ikgadējā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Zemes ierīcības un ģeodēzijas katedras organizētā zinātniski praktiskā konference “Zemes pārvaldība un mērniecība”. Šoreiz tā bija sadalīta divās paralēlās sesijās – vienā no tām tika aplūkotas zemes ierīcības aktualitātes, bet otrā bija veltīta moderno tehnoloģiju izmantošanai zemes pārvaldības risinājumiem.

Mernieks.lv apmeklētajā zemes pārvaldības sekcijā galvenās diskusijas raisīja plānotās izmaiņas zemes ierīcības normatīvo aktu grozījumos, jo sevišķi paša jēdziena “zemes ierīcība” nākotne. Diskusijās izskanēja spilgti, tēlaini epiteti par zemes ierīcības “apcirstajām saknēm” un pat tai uzliekamo “kapakmeni”, taču oponenti norādīja, ka zemes ierīcības funkcijas nekur nav pazudušas, tikai izdalītas pa vairākiem atsevišķiem normatīvajiem aktiem.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Telpiskās plānošanas departamenta Zemes politikas nodaļas vadītājs Edvīns Kāpostiņš savā prezentācijā apskatīja Zemes ierīcības likumprojekta tapšanu, kas tika pieņemts Saeimā 2006. gadā, bet pie kura darbs tika uzsākts 2004. gadā. Likumā tika noteikta zemes ierīcības definīcija un zemes ierīcības darbu veidi (piemēram, zemes īpašumu robežu noteikšana, regulēšana, zemes konsolidācija, kopīpašuma zemju sadalīšana, administratīvo vietu robežu precizēšana u.c.). Likumprojektā bijusi paredzēta arī “pašvaldības zemes ierīcības shēma”, kurā būtu ietverti gan priekšlikumi zemju konsolidācijai, gan ierosinājumi brīvo zemju apsaimniekošanai, noteiktas vērtīgo zemju teritorijas, utt., tomēr šī iecere palikusi tikai darba grupas iekšējo diskusiju ideju līmenī (tiesa gan, šī ideja patlaban tiekot risināta teritorijas plānošanas regulējumā un tāpat arī citi ierosinājumi, kas sākotnēji tapa Zemes pārvaldības likumprojektam, tagad esot atraduši mājvietu citos likumos). E. Kāpostiņš piebilda, ka zemes ierīcība likumā ir definēta tikai paša konkrētā likuma izpratnē, tāpēc varot pastāvēt arī vēl citas zemes ierīcības definīcijas – mūsdienās tās varētu būt gan plašākas, gan šaurākas.

“Man sāp sirds un ir kauns, ka par zemes ierīcību runā tik šaurā izpratnē, kāda tā ir Zemes ierīcības likumā” – ar šādu atziņu savu prezentāciju par jaunākajām likuma izmaiņām uzsāka Valsts zemes dienesta Zemes pārvaldības procesu daļas vadītāja Judīte Mierkalne. Šā gada 1. janvārī spēkā stājušos Zemes ierīcības likuma grozījumu iecere esot mazināt administratīvo slogu, saīsinot un vienkāršojot zemes ierīcības projekta izstrādi. Viens no galvenajiem jauninājumiem, ko paredz grozījumi likumā, ir tāds, ka zemes ierīcības projekts vairs nav jāsaskaņo ar Valsts zemes dienestu. Tāpat jaunais regulējums paredz iespēju zemes ierīcības projektā veikt grozījumus, kā arī ir izslēgta prasība zemes ierīcības projektu sagatavot papīra formātā. Likumā precizēta arī zemes ierīcības definīcija, lai pielāgotu to praksē veiktajām zemes ierīcības darbībām (kuras uzskaitītas likumā) un novērstu pretrunu ar Zemes pārvaldības likumā ietverto zemes pārvaldības definīciju. Jaunā definīcija esot kompromisa variants starp vairākām iestādēm, taču pēc būtības lielas izmaiņas tajā neesot – zemes ierīcība likumā tagad definēta kā “tiesiski, ekonomiski un tehniski pasākumi zemes ierīcības projektā ietvertas vietējās pašvaldības administratīvās teritorijas daļas pārkārtošanai vai sadalīšanai”. Zemes ierīcības definīcija šobrīd likumā līdz ar to esot kļuvusi krietni plašāka, nekā to aptver pats likuma regulējums.

Saskaņā ar likuma grozījumiem, līdz šā gada jūnijam ir jāizdod arī jauni Ministru kabineta noteikumi par zemes ierīcības projektu izstrādi. J. Mierkalne informēja, ka noteikumi esot pārstrādāti diezgan radikāli, cenšoties rast iespējas vienkāršot procesu. Piemēram, zemes ierīcības projektā (ZIP) vairs nevajadzēšot noteikt piekļuves nodrošināšanas veidus jaunveidojamai zemes vienībai. Cita plānotā izmaiņa paredz, ka Valsts zemes dienestam vairs nebūs jāsniedz atzinumu par ZIP grafisko daļu. Savukārt ar citām institūcijām (piemēram, “Latvijas Valsts ceļiem” vai lidostām) ZIP grafisko daļu būs jāsaskaņo tikai tajos gadījumos, kad šī institūcija to būs norādījusi kā prasību ZIP nosacījumos. Tāpat iecerēts, ka mainīsies kārtība ZIP izstrādes nosacījumu pieprasīšanai – zemes ierīkotāja vietā šos nosacījumus no attiecīgajām institūcijām pieprasīs pašvaldība. Jaunie noteikumi paredzēs arī to, ka ZIP jāizstrādā tikai un vienīgi elektroniskā formā (gadījumā, ja zemes īpašniekam nav elektroniskā paraksta, to risinās ar iesniegumu pašvaldībai palīdzību) un citas izmaiņas (sk. pēdējos trīs attēlos).

Latvijas Kartogrāfu un ģeodēzistu asociācijas valdes priekšsēdētājs Juris Vītols savā prezentācijā pauda uzskatu, ka Zemes ierīcības likums ir nolemts iznīcībai un iekļaušanai kadastrālajā uzmērīšanā, līdz ar to neesot saprotams, kāpēc vispār par zemes ierīcību vēl tiek turpināts runāt atsevišķā likumā. Tajā pašā laikā citos likumos, kuros aprakstīti darbi, kas pieder zemes ierīcībai, zemes ierīcības un zemes ierīkotāja definīcijas neesot minētas.

“Ja esam nonākuši tik tālu, ka par zemes ierīcību saucam tikai īpašumu sadali, tad tas ir ļoti skumji. Manā uztverē galvenais tomēr ir projekts”, diskusiju sadaļā bilda Latvijas Mērnieku biedrības valdes priekšsēdētāja Baiba Ziemele.

Klātesošo atzinību un aplausus izpelnījās J. Vītola piedāvātā zemes ierīcības definīcija iekļaušanai Zemes pārvaldības likumā: “Zemes ierīcība ir visu zemes pārvaldības mērķu īstenošanas procesu kopums”. Viesturs Aigars (VZD) gan piebilda, ka šo definīciju varēšot rakstīt uz “zemes ierīcības kapakmeņa”. Viņaprāt, lai reanimētu zemes ierīcības jēdzienu, nepieciešams ieviest “ļoti nozīmīgas izmaiņas izglītības sistēmā, jo šodien Latvijā nav tādas izglītības iestādes, kur mācīties visaptverošu zemes izmantošanas plānošanu”.