Mērniecības nozares pašapzināšanās process turpinās – pēc vasarā notikušajiem diviem mērnieku forumiem šobrīd reizi mēnesī notiek sanāksmes, kurās pamazām top mērniecības nozares koncepcija. Tās tvērums ir iespējami plašs – aktīvākie nozares pārstāvji pulcējas ap desmit darba grupās, kas strādā pie visdažādākajiem jautājumiem, no sertifikācijas un uzraudzības līdz pat mērnieku pienākumu iespējamai paplašināšanai moderno tehnoloģiju kontekstā, un minētos jautājumus vētī, sākot ar to vēsturiskās attīstības gaitas izpēti, turpinot ar problēmu apzināšanu un pabeidzot ar ieteicamo risinājumu priekšlikumu izstrādi.

Trešdien, 12. decembrī, “Latvijas Valsts Mežu” birojā Rīgā, notika otrā šāda veida sanākšana. Gandrīz piecu stundu garumā darba grupu vadītāji prezentēja pēdējā mēneša laikā paveikto, dažbrīd izraisot aktīvas diskusijas starp zālē esošajiem, bet noslēgumā sadalīja darba grupu jaunos pienākumus un vienojās par nākamo tikšanos mazliet vairāk kā pēc mēneša – 17. janvārī.

Vai ar valsti jārunā “nodokļu valodā”?

Jāņa Dragona prezentācijā par nozares struktūras veidošanos un kadastra attīstību kā galvenais šodien aktuālais “sāpju punkts” debates raisīja ierādīto zemes robežu problēma. Patlaban kadastrā, rēķinot pēc platības, 54,31% no teritorijas ir ierādītas, nevis instrumentāli uzmērītas, turklāt tajā pat neietilpst lielās “Latvijas Valsts Mežu” platības, kas ir apmēram ceturtā daļa Latvijas teritorijas (tās ir uzmērītas). Ierādāmo plānu īpatsvars samazinās ļoti lēni – kopš 2006. gada tas sarucis tikai par 1,53%. Līdz ar to – vairāk nekā pusei  no oficiālās kadastra kartes patiesā precizitāte ir tikai +/- 20 metru robežās. Kā aprēķinājis J. Dragons, tas nozīmē ap 12 miljonu eiro lielu summāro kļūdu nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinos (rēķinot kopā visu, ko kāds samaksā par daudz, cits – par maz). Jāsaka gan, ka nodokļu kopējā iekasējamībā atšķirības ne tuvu tik lielas nebūtu (ja vispār būtu), jo, pat ja visu zemes gabalu robežas būtu precīzi uzmērītas, kopējais teritorijas izmērs un pašvaldību nodokļu ieņēmumu apjoms jau nemainītos, mainītos tikai samaksāto nodokļu proporcija zemes īpašnieku starpā (turklāt ir gadījumi, kad zemes gabalu robežas kadastrā pārklājas, kas nozīmē, ka šādos gadījumos pārmaksā abi zemes īpašnieki). Tomēr šis varētu būt viens no iespējami iedarbīgākajiem argumentiem, ar ko uzrunāt un par problēmas nopietnību pārliecināt nereti ignoranto un inerto valsts pārvaldes aparātu, kurā, kā vēlāk diskusijās akcentēja SIA “Mērniecības Datu centrs” valdes priekšsēdētāja Una Krutova, daudzi vispār neizprot, kāpēc nepieciešami kvalitatīvi ģeotelpiskie dati. Cits aspekts, ko akcentēja J. Dragons – sarunās ar valsti uzsvars būtu jāliek uz to, ka ģeotelpisko datu kvalitāti no mums sagaida arī Eiropas Savienība. Kā zināms, valsts pārvaldē nereti daudz lielāku “izpratni” vai gluži vienkārši bijības spiestu ieklausīšanos var panākt nevis ar to, kas nepieciešams mums pašiem, bet ar to, ko no mums prasa ārēji aktori.

Otrs būtisks akcents, kas būtu mērniecības nozares interesēs, ir tas, lai Valsts zemes dienests beidzot pilnībā izietu no mērniecības pakalpojumu tirgus – pārtrauktu veikt ēku un būvju kadastrālo uzmērīšanu. “Valsts zemes dienests ir valsts iestāde, kas reģistrē īpašumus, tās pienākums nav nodarboties ar mērniecības darbiem,” sacīja J. Dragons. Runas par šādu iespējamību ir senas – jau 2011. gadā Mernieks.lv rakstīja par valdībā apstiprinātu koncepciju, kurā viens no piedāvātajiem variantiem bija atteikties no jauno ēku kadastrālās uzmērīšanas, bet vēsturisko ēku uzmērīšanu nodot brīvajā tirgū. Ne viens, ne otrs līdz šim nav noticis. Taču šobrīd grūdienu šajā virzienā varētu dot jauns, decembra sākumā publiskots Valsts kontroles ziņojums par privātmāju būvniecības uzraudzības un kontroles procesu, kurā atgādināts par 2011. gadā valdībā pieņemto koncepciju un secināts, ka “Valsts zemes dienests kadastrālās uzmērīšanas pakalpojuma izpildi nespēj nodrošināt laikā un pakalpojuma faktiskais izpildes laiks vidēji divas reizes pārsniedz normatīvajā aktā noteikto termiņu.”

Tāpat svarīgi esot rosināt, ka Valsts zemes dienesta kadastra inženieriem tiek noteikta obligāta prasība – augstākā izglītība mērniecības jomā. “Cilvēkam, kurš liek mērniekam mainīt savus lēmumus, ir jābūt atbilstošai izglītībai. Pilnīgi droši zinu, ka ir tādi gadījumi, kad pat cilvēks ar vidējo izglītību spiež mērniekus mainīt uz lauka pieņemto lēmumu. Un mērnieks ir bezizejā – vai nu dari, kā liek, vai arī saņem atteikumu,” stāstīja J. Dragons.

Formālās uzraudzības ķēdīte

Latvijas Mērnieku biedrības Sertifikācijas centra vadītājs Mārtiņš Reiniks prezentēja uzraudzības un sertifikācijas darba grupas apkopoto informāciju un secinājumus. Tie arī nav nekādi iepriecinošie – sertifikācijas centru konkurences apstākļos uzraudzība nefunkcionē efektīvi, nopietnāk izskatītas tiek sūdzības, bet plānveida uzraudzība notiek formāli. Problēma ir arī tā, ka pašus sertifikācijas centrus neviens īsti nekontrolē (LATAK pārsvarā pārbauda tikai procesu vadības atbilstību standartiem, nevis pašu darbības būtību), līdz ar to tie var īstenot atkāpes no normatīviem. “Lielākais audits, kāds mums ir bijis, ir Valsts kontroles ziņojuma sagatavošanas ietvaros notikušais,” atzina M. Reiniks. Vēl viens šķērslis uzraudzības veikšanai esot finansējuma trūkums. Auditorijā izskanēja viedoklis, ka būtībā uzraudzība būtu jāfinansē no valsts līdzekļiem. Tas izklausās loģiski, jo kvalitatīvu datu pasūtītājs ir valsts jeb visa sabiedrība, ne tikai konkrētie zemes īpašnieki, un ideja, ka mērniekam pašam jāapmaksā sevis uzraudzīšana, ir visai ačgārna (vismaz no godprātīgi strādājoša mērnieka viedokļa raugoties). Tiesa gan, šāda kārtība, šķiet, pastāv visās reglamentētajās profesijās – sertificētie speciālisti paši apmaksā sevis uzraudzīšanu, un, ja šo kārtību gribētu mainīt mērniecībā, tad tas būtu jādara arī visur citur.

Jura Vītola prezentācijas par zemes pārvaldības tematiku laikā negaidīti izvērsās gara diskusija par servitūtu problēmu. Izskanēja ierosinājums, ka arī koncepcijas gala variantā šis jautājums tomēr būtu jāiekļauj, iesakot pieņemt normatīvo aktu izmaiņas, kas precizētu servitūtu noteikšanas kārtību. Esot jāmeklē mehānisms, kā uzlikt par pienākumu zemes īpašniekam nodibināt servitūtu, sacīja Jana Brice. Klātesošie atzina par vērtīgu un koncepcijai noderīgu viņas izteikto priekšlikumu – ja zemes ierīcības projektā ir paredzēts servitūts, tad zemesgrāmatā tiek izdarīta attiecīga atzīme, un zemes īpašnieka maiņas gadījumā uz šīs atzīmes pamata var prasīt noslēgt servitūta līgumu. Lai šādas izmaiņas ieviestu, nepieciešami grozījumi Zemesgrāmatu likumā vai Kadastra likumā (izskanēja gan arī bažas, vai tas nenonāks pretrunā ar Civillikumu).

LKĢA izpilddirektore Ilze Dragone informēja par mērniecības nozares sadarbību ar valsts iestādēm. Arī šajā virzienā ieskicētais nebija optimistisks. “To, ka sabiedriskās organizācijas ir noslēgušas nevalstisko organizāciju memoranda līgumu ar Ministru kabinetu, Tieslietu ministrija un Valsts zemes dienests, šķiet, nezina vai ir jau aizmirsuši, jo darba grupas netiek veidotas.” I. Dragones skatījumā būtu vēlams, lai nozare vismaz tiktu informēta par to skarošiem normatīvo aktu projektiem, kas tiek izsludināti apspriešanā. Tāpat viņa izteica domu, ka, iespējams, derētu papildināt Mērniecības konsultatīvās padomes nolikumu ar priekšlikumiem, kas veicinātu labāku rezultātu sasniegšanu šīs padomes darbam. LKĢA valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Rutkovskis gan atklāja, ka padomei ticis norādīts – tā kā tā izveidota VZD paspārnē, tai ir tikai padomdevēja loma un tā nevar dot uzdevumu Tieslietu ministrijai sagatavot kādus normatīvo aktu projektus. Savukārt Ģeotelpiskās informācijas koordinācijas padome esot ar plašākām pilnvarām – uz tajā iesniegtajiem priekšlikumiem iestādēm esot jāreaģē, padome varot arī dot noteiktus uzdevumus. “Līdz ar to – ja kaut ko nepieciešams panākt, tas jādara caur Ģeotelpiskās informācijas koordinācijas padomi,” secināja M. Rutkovskis.

Pats M. Rutkovskis klātesošos iepazīstināja arī ar mērniecības uzņēmumu reģistra ideju (sīkāk par to iespējams izlasīt intervijā), kas rosina “atbildības svārstu”, kas patlaban gandrīz pilnībā uzkrauts uz sertificēto personu pleciem, vismaz daļēji pavērst atpakaļ uzņēmumu virzienā. Prezentācija auditorijā gan raisīja arī vairākas skeptiskas iebildes. Piemēram, nav skaidrs, kā plānots sasniegt vienu no izvirzītajiem mērķiem – panākt vienotu nodokļu režīmu visā nozarē. Kā zināms, 2016. gadā jau bija pieņemti MK noteikumi, kas paredzēja, ka no 2019. gada arī mērniecības nozarē mikrouzņēmumi vairs nedrīkstēs darboties, un zināms arī, ar ko tas beidzās. Izskan arī viedoklis, ka mikrouzņēmumi vairs neesot problēma, jo jauno, stingrāko nosacījumu dēļ (15% nodoklis u.c.), tie izzūdot paši no sevis.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv