Latvijas Kartogrāfu un ģeodēzistu asociācija 2025.gada decembrī notikušajā seminārā prezentēja ieceri izveidot vienoto mērniecības pakalpojumu sniedzēju reģistru. Plānots, ka tas darbosies valsts iestādes paspārnē un sasaistīs uzņēmumus ar tajos strādājošajiem sertificētajiem mērniekiem. Mernieks.lv aptaujāja vairākus nozares dalībniekus – gan mazo un vidējo uzņēmumu vadītājus, gan pašnodarbinātos, lai noskaidrotu viņu skatījumu uz šo iniciatīvu. Atbildēs iezīmējas plašs viedokļu spektrs – no pārliecinoša atbalsta līdz kategoriskam noliegumam, no piesardzīgas skepses līdz atklātai neziņai. Vienlaikus katrs aptaujātais akcentē arī savu skatījumu uz nozares būtiskākajām problēmām. Raksta otrajā daļā LKĢA vadītāja Mārtiņa Rutkovska skaidrojums par reģistra būtību un praktisko ieceri, kuras redzējums kopš decembra kļuvis konkrētāks un detalizētāks.

Mērniecības komersantu viedokļi

Raimonds Viļums, SIA “RR Ģeodēzija”

“Es uzskatu, ka ideja par vienoto mērniecības uzņēmumu reģistru pati par sevi ir pareiza un pat nepieciešama, taču šobrīd es tajā nesaskatu tos konkrētos barjeru mehānismus, kas reāli atturētu negodprātīgus mērniekus no datu viltošanas. Nozarē šobrīd valda faktisks “vājprāts” – mērnieki nereti pat neizbrauc uz objektiem, bet gan “uzzīmē” datus no citiem avotiem. Esmu redzējis lauka datus, kur vairākas dienas pēc kārtas mērierīces štoka augstums ir norādīts kā nulle, kas jebkuru aprēķinu padara tehniski neiespējamu un absurdu, tomēr šādi “skaisti” dati tiek reģistrēti un pieņemti kā patiesība.

Mana skepse pret jauno reģistru sakņojas tajā, ka visa pašreizējā sistēma balstās uz pieņēmumu par mērnieka godu, taču realitātē daudziem peļņa ir svarīgāka par kvalitāti. Problēma nav tikai palīgos vai darbiniekos.  Bieži vien paši uzņēmumu vadītāji un sertificētie mērnieki ir tie, kas iniciē šīs krāpnieciskās shēmas, parakstot darbus, kuru veikšanā paši nav piedalījušies ne mirkli. Šāds reģistrs neko neatrisinās, ja tajā varēs brīvi atrasties uzņēmumi, kas strādā pēc šādiem principiem, un ja mērniekiem nebūs reālu baiļu no sekām. Pašlaik mērnieki nejūt apdraudējumu, jo pat sertifikāta anulēšanas gadījumā viņi atrod juridiskus aplinkus ceļus, kā to apstrīdēt un ātri vien atjaunot, turpinot strādāt tā, it kā nekas nebūtu bijis.

Lai situāciju tiešām mainītu, ir nepieciešama soda neizbēgamība un paraugprāvu sērija. Kamēr kādam tiešām netiks “noņemta mašīna un firma” un netiks ieviesta kriminālatbildība par datu falsifikāciju un krāpšanu lielos apmēros, nozarē nekas nemainīsies. Es ierosinu ieviest prasību, ka katram objektam obligāti jānodod klientam un, iespējams, jāpievieno BIS sistēmā izejas lauka dati. Tas būtiski apgrūtinātu viltošanu, jo ticami sadzejot lauka datus ir ārkārtīgi sarežģīti un laikietilpīgi. Datu pazaudēšanai vai nespējai tos uzrādīt pārbaudes laikā ir jākļūst par eksistenciālu apdraudējumu mērnieka biznesam – ja datu nav, sertifikāts un uzņēmuma darbība beidzas bez variantiem.

Diemžēl šobrīd mēs, mērnieki, esam noveduši savu nozari tiktāl, ka klienti jau atklāti jautā par iespēju “pielabot” datus, lai tie atbilstu projektam vai iepirkuma prasībām. Pastāv gadījumi, kur pat visas iesaistītās puses, ieskaitot pasūtītāju, ir ieinteresētas viltotos datos, lai tikai “izsistu” Eiropas fondu līdzekļus vai nodotu objektu ekspluatācijā. Šī ēnu ekonomika un nevēlēšanās redzēt realitāti rada situācijas, kur kļūdaini izbūvētas komunikācijas, piemēram, kanalizācija ar nepareizu kritumu, sāk sagādāt problēmas tikai pēc vairākiem gadiem, kad garantijas jau beigušās, un par šo faktisko līdzekļu izkrāpšanu neviens nenes atbildību. Tikai padarot kontroli par reālu, sistemātisku un dārgu tiem, kas krāpjas, mēs varēsim atgriezt mērniecībai tās prestižu un uzticamību.”

Jana Brice, pašnodarbinātā

“Esmu strādājusi gan Latvijas lielākajos, gan mazākos mērniecības uzņēmumos, bet šobrīd strādāju kā pašnodarbinātā, tāpēc uz nozarē notiekošo raugos no dažādām perspektīvām. Mana pieredze man liek domāt, ka pašlaik iecerētais vienotais mērniecības uzņēmumu reģistrs ir nevis risinājums, bet gan mēģinājums manipulēt un uzlikt lieku birokrātisku slogu.

Uzņēmumi jau tagad atskaitās un ir reģistrēti Valsts ieņēmumu dienestā. Veidot vēl vienu paralēlu sistēmu ir lieka dublēšanās. Turklāt šī duālā sistēma – kurā pastāv gan sertificēti mērnieki, gan tagad būtu “reģistrēti uzņēmumi” – tikai maldina sabiedrību. Cilvēks vērsīsies uzņēmumā, domājot, ka reģistrs garantē drošību, taču patiesībā darbu joprojām izpilda konkrēts sertificēts mērnieks, nevis “uzņēmums”. Uzņēmumu vadītāji bieži vien paši nemaz nemāk izpildīt darbus, viņi ir tikai parakstītāji.

Arguments, ka uzņēmumi tagad “nesīs atbildību”, manā skatījumā ir tīra liekuļošana. Savulaik pāreja no uzņēmumu licencēšanas uz individuālo mērnieku sertificēšanu notika tieši tādēļ, lai uzņēmumiem nebūtu jāatbild par mērnieka nekvalitatīvo darbu. Tagad, kad mērnieki ir kļuvuši brīvāki un izvēlas strādāt kā pašnodarbinātie, lielie uzņēmumi jūtas kā “izmirstoši dinozauri”. Viņi vēlas šo reģistru, lai ar mākslīgiem nosacījumiem un izmaksām padarītu pašnodarbināto darbu neizdevīgu un sadzītu speciālistus atpakaļ savā paspārnē.

Mani visvairāk satrauc nevis tas, kurš “paņem uz ķepas”, bet gan katastrofālais darba kvalitātes kritums. Uzņēmumus interesē peļņa un ātrums, nevis tas, kā es izpildu savu darbu. Esmu redzējusi gadījumu, kur uzņēmums vienā objektā pieļauj piecas rupjas kļūdas, jo darbu veic nesertificēti vai nepieredzējuši darbinieki, kamēr mērnieks atbrauc tikai uz apsekošanu. Uzņēmumi bieži vien “nosit” cenu zem pašizmaksas, bet pēc tam darba rezultāts ir tāds, ka “nolaižas rokas”.

Ideja, ka asociācija varētu veidot savu sertificēšanas centru un pati sevi kontrolēt, ir pilnīgs profesionāls nonsenss. Tas būs tikai rīks savu mērnieku brāķa piesegšanai un citādi domājošo ierobežošanai. Mums nav jāizgudro ritenis – labāk paskatīsimies uz attīstītajām valstīm, piemēram, Vāciju, kur var strādāt tikai pašnodarbinātie.

Mērniekiem ir vajadzīgas atbilstošas algas, sakārtota darba vide un godīgas sociālās iemaksas, nevis kārtējais kontroles rīks uzņēmumu īpašnieku interesēs. Kamēr mēs nesāksim strādāt pie reālās darbu kvalitātes, nekādi reģistri nozari nesakārtos.”

Andis Strēlis, SIA “Meto Pro Group”

“Esmu šajā nozarē strādājis gadiem – gan kādreizējos valsts dienestos, gan lielos uzņēmumos, un tagad, vadot savu nelielo mērniecības firmu, es redzu to “virtuvi” no visām pusēm. Kad dzirdu par LKĢA ieceri veidot vienotu mērniecības uzņēmumu reģistru, mana pirmā reakcija ir – es to atbalstu.

Kāpēc? Tāpēc, ka pašreizējā situācija tirgū ir kļuvusi neveselīga. Kā uzņēmuma vadītājs es nekad nevarēšu pilnvērtīgi konkurēt ar individuālo mērnieku, kurš strādā no mājām, kuram nav biroja izmaksu un kurš visu nopelnīto naudu var ielikt tieši kabatā. Mēs, kas izvēlamies maksāt legālas algas, pastāvīgi balansējam uz naža asmens starp tirgus cenu un darbinieku vēlmēm saņemt cienīgu atalgojumu. Es redzu, cik grūti ir puišiem, kuri strādā godīgi – viņi nopelna tikai to, ko tiešām spēj izdarīt, kamēr apkārt plaukst ēnu ekonomika.

Mērniecība nav tikai “pāris punktu uzņemšana”. Tas ir jautājums par atbildību. Ja īpašums nav novērtēts vai uzmērīts pareizi, kurš par to beigās atbildēs? Asociācijas veidotais reģistrs, manuprāt, ir solis pareizajā virzienā, lai sakārtotu sistēmu, līdzīgi kā tas savulaik tika izdarīts vērtētāju jomā, kur bankas sāka respektēt tikai sertificētus uzņēmumus. Tas būtu kā “baltais saraksts”, kas apliecina: šim uzņēmumam ir sava aparatūra un programmas, nevis viss tiek aizlienēts no kaimiņa.

Īpaši sāpīgs jautājums ir valsts un pašvaldību iepirkumi. Es skatos uz “Latvenergo” vai Rīgas domes iepirkumu cenām un vienkārši nesaprotu, kā tajās var iekļauties, strādājot legāli. Ja kāds piedāvā uztaisīt izpildmērījumu par summu, kas tik tikko nosedz nodokļus un nodevas, tas deformē visu tirgu. Mērnieki paši sevi apdala, dempingojot cenas un nenovērtējot savu darbu. Turklāt kopš šī gada janvāra prasības ir kļuvušas vēl stingrākas – darba apjoms ir audzis, bet pasūtītāji joprojām dzīvo veco cenu līmenī.

Protams, privātais klients vienmēr skatīsies, kur ir lētāk, un tur mēs neko nepadarīsim. Taču lielo, publisko iepirkumu segmentā šāds reģistrs būtu filtrs, kas atsijātu tos, kuri spēlē pēc negodīgiem noteikumiem. Tas ir jautājums par nozares prestižu un izdzīvošanu. Ja mēs gribam strādāt kvalitatīvi un saņemt par to adekvātu samaksu, mums ir jābūt gataviem pierādīt savu profesionalitāti un godaprātu. Esmu pārliecināts – ja es nebūtu strādājis lielā uzņēmumā un neredzētu, kā notiek legāla saimniekošana, iespējams, man būtu cita domāšana, bet šobrīd es citu ceļu neredzu.”

Edgars Pinkovskis, SIA “Geomatic”

“Kā mērniecības nozares pārstāvis es uzskatu, ka LKĢA iecerētais mērniecības uzņēmumu vienotais reģistrs ir vērtējams viennozīmīgi pozitīvi, jo tas beidzot palīdzētu sakārtot vidi, kurā strādājam. Lai gan mums jau ir sertificēto personu reģistrs, jaunā iniciatīva vērsta uz uzņēmumu atbildību, kas ir kritiski svarīgi godīgai konkurencei.

Mana pieredze rāda, ka šāds reģistrs būtu efektīvs instruments cīņā ar nozarē izplatīto “šmaukšanos”, īpaši no būvnieku puses. Esmu personīgi saskāries ar gadījumiem, kad būvnieki izmanto mērnieka rakstlaukumu un veidlapu, lai noformētu izpildmērījumus, kuros sertificēts mērnieks pat nav piedalījies. Izveidojot reģistru, kurā fiksēti konkrēti uzņēmumā strādājošie mērnieki un to oficiālās saziņas adreses (e-pasti, no kuriem iespējams nosūtīt un saņemt attiecīgo informāciju), mēs radītu pamatīgu filtru pret šādiem viltojumiem. Tas aizsargātu gan mērnieka vārdu, gan pasūtītāju no nelegāliem un nekvalitatīviem datiem.

Tāpat es saskatu lielu ieguvumu ēnu ekonomikas mazināšanā. Nozarē joprojām darbojas mazi, nekur nereģistrēti “mājsaimniecības tipa” uzņēmumi, kas strādā tikai ar skaidru naudu un nemaksā nodokļus. Manuprāt, reģistram jābūt obligātam – līdzīgi kā ārstu biedrībā – jo tikai tad tam būs jēga. Ja uzņēmums nav reģistrā, tas faktiski nedrīkstētu darboties mērniecībā. Tas neizbēgami liktu celt pakalpojumu cenas līdz godīgam līmenim, kas savukārt ļautu maksāt atbilstošas algas un beidzot piesaistīt jauniešus šai profesijai. Šobrīd studentu skaits augstskolās ir kritiski mazs, un bez sakārtotas nozares mēs viņus neuzrunāsim.

Es noraidu bažas, ka šāds reģistrs ir “lielo uzņēmumu” instruments mazāko izspiešanai. Mans uzņēmums ir vidēja izmēra, un es nejūtu apdraudējumu, bet gan drošības sajūtu. Reģistrs ir ceļš uz caurskatāmību – ja mēs strādājam godīgi, mums nav no kā baidīties. Ir pienācis laiks mērniecībai pāriet no “novalkātu džinsu un kedu” līmeņa uz sakārtotu, prestižu un valstiski kontrolētu nozari.”

Aldis Pizāns, SIA “PP Ģeodēzija”

“Kā uzņēmuma “PP Ģeodēzija” pārstāvis un vadītājs, es šobrīd raugos uz ideju par vienoto mērniecības reģistru ar lielu skepticismu. Man kā uzņēmējam nav skaidrs, kā šāds rīks reāli palīdzēs sakārtot nozari vai izskaust ēnu ekonomiku.

Pirmkārt, tas viss šķiet kā kārtējais birokrātiskais slogs. Ja dati neapmainās automātiski, tad mērniekiem atkal būs jātērē laiks, par kaut ko papildus domājot un aizpildot.

Otrkārt, es nepiekrītu argumentam, ka šis reģistrs palīdzēs uzņēmumu vadītājiem labāk kontrolēt savus darbiniekus vai pasargās no viņu aiziešanas. Es pats savulaik esmu bijis darba ņēmējs un nodaļas vadītājs citos uzņēmumos – ja cilvēks gribēs aiziet un dibināt savu firmu, viņš to izdarīs. Tas ir katra uzņēmuma iekšējais mikroklimats, par kuru citiem nevajadzētu spriest, un reģistrs šeit neko nemainīs.

Man ir bažas, ka šī iniciatīva var izveidot tādu kā “izredzēto pulciņu.” Pastāv risks, ka valsts un pašvaldību pasūtījumos varēs piedalīties tikai tie, kas ir šajā reģistrā, radot mākslīgus šķēršļus. Šobrīd es esmu konkurētspējīgs ar savu pakalpojumu, bet rīt man var parādīties jauni, nezināmi pienākumi, lai es vispār drīkstētu startēt konkursos. Mēs redzam, kas notiek būvniecībā – tur aizliedz, atļauj, bet beigās nekas krasi nemainās. Baidos, ka mūsu jomā būs līdzīgi.

Runājot par privāto sektoru, realitāte ir skarba – 95% klientu meklē to, kurš izdarīs lētāk un ātrāk. Viņiem ir pilnīgi vienalga, vai uzņēmumam ir kāds īpašs sertifikāts vai tas ir iekļauts kādā sarakstā.

Visbeidzot, manī lielas bažas raisa tas, ka šo rīku var izmantot, lai lielie uzņēmumi izspiestu mazos no tirgus. Pasākumā par reģistra izveidi izskanēja frāze, ka pat tādam gigantam kā “Binders” nebūs viegli tur būt. Ja jau “Binderam” ar viņu juristu armiju un finansēm tas būs sarežģīti, tad iedomājieties, cik neiespējami tas būs kādam parastam mērniekam Jānim no Daugavpils. Šobrīd ir pārāk daudz nezināmo, un es neredzu, kā šis promotētais risinājums reāli palīdzēs godprātīgajiem uzņēmumiem augt.”

Edgars Dreimanis, SIA “Rīgas Mērnieks”

“Es pilnībā atbalstu ieceri par vienota mērniecības uzņēmumu reģistra izveidi, jo uzskatu, ka tas ir loģisks un nepieciešams solis nozares sakārtošanā. Manuprāt, šāds reģistrs kalpos kā skaidrs apliecinājums tam, ka uzņēmums ir uzticams – tajā būtu redzams, ka štatā ir sertificēts mērnieks un nodokļi tiek maksāti godprātīgi. Es nesaskatu tajā lieku birokrātiju, jo pārbaudīt sertifikāta esamību vai nodokļu nomaksas statusu ir dažu minūšu jautājums.

Viens no būtiskākajiem ieguvumiem būtu caurspīdīgums. Ir svarīgi, lai pasūtītājam un sadarbības partneriem būtu drošības sajūta. Nozarē mēs redzam uzņēmumus, kas uzkrāj bezgalīgus nodokļu parādus, un tas rada ķēdes reakciju – ja mans partneris ir parādā valstij, viņš var nesamaksāt arī man, attaisnojoties ar bloķētiem kontiem. Tas grauj kopējo ekonomiku, tāpēc ir būtiski būt piesardzīgiem un nesadarboties ar tiem, kas ilgstoši nemaksā.

Reģistrs ļautu skaidri nodalīt “normālas” kompānijas, kas pilda saistības pret valsti, no pārējām. Tas palīdzētu identificēt uzticamus uzņēmumus un mazinātu ēnu ekonomikas ietekmi mūsu nozarē.”

Ritvars Bodnieks, SIA “Aribo”

“Piedalījos decembrī notikušajā LKĢA seminārā, kurā tika prezentēta ideja par vienoto mērniecības uzņēmumu reģistru. Atklāti sakot, sākotnēji šajā iecerē es īsti nesaskatīju jēgu. Man visa šī lieta pagaidām šķiet “miglā tīta”.

Mana attieksme pret šo reģistru ir visai vienkārša – ja mani tajā “klubiņā” ņems pretim, tad tas varētu būt, bet, ja neņems, tad, protams, nē. Latvijā mēdz izvērsties visādi, un šobrīd vēl nav īsti skaidrs, kā tas viss beigās izskatīsies un cik viegli mēs, mazākie dalībnieki, tajā varēsim iekļauties.

Kopumā uzskatu, ka šobrīd viss vēl ir tikai sākuma stadijā. Kad ideja kļūs konkrētāka un būs lielāka skaidrība par to, kā tas strādās dzīvē, tad arī varēs redzēt, kā būs patiesībā.”

Reģistrs būšot obligāts visiem, nebirokrātisks un bezmaksas

Mernieks.lv sazinājās ar Latvijas Kartogrāfu un ģeodēzistu asociācijas vadītāju Mārtiņu Rutkovski, aicinot sniegt skaidrojumu par iecerētā reģistra darbību, atbildot uz jautājumiem un skeptiskajām iebildēm, kas izskanēja aptaujāto komersantu viedokļos.

Nozares dalībnieki norāda, ka uzņēmumi jau ir reģistrēti Valsts ieņēmumu dienestā un sertificētie mērnieki – sertifikācijas institūciju reģistros. Kādu jaunu informāciju vai kontroles līmeni sniegs šis jaunais reģistrs? Kāda būs tā jēga?

Par ieguvumiem var runāt vairākos cēlienos, bet pats pirmais un būtiskākais – valsts uzturēs vienotu reģistru, kurā vienuviet būs redzams gan uzņēmums, gan sertificētās personas, gan viņu savstarpējā sasaite. Tas nozīmē, ka informācija, kas šobrīd ir sadrumstalota un izkaisīta pa dažādām datubāzēm, kļūs centralizēta un pārskatāma.

Šāds risinājums atvieglos darbu gan pašvaldībām, gan valsts iestādēm, gan datu centriem, kas ikdienā pārbauda iesniegtos mērniecības dokumentus. Piemēram, saskaņojot topogrāfiskos plānus, atbildīgās institūcijas katru reizi pārliecinās, vai konkrētajam mērniekam ir spēkā esošs sertifikāts. Ja būs vienots reģistrs, viņi uzreiz redzēs arī to, vai šis sertificētais mērnieks patiešām strādā konkrētajā uzņēmumā, ar kuru ir noslēgts līgums.

Tas nav mazsvarīgi. Iedomāsimies situāciju – kāds speciālists nokārto sertifikātu un, nevienu īsti neinformējot, piesaka sevi kā konkrēta uzņēmuma darbinieku, iesniedz plānu, bet rēķins pienāk uzņēmumam, kas par to nemaz nav zinājis. Šādi riski šodien pastāv. Centralizēta, savstarpēji apstiprināta datu plūsma šādas situācijas būtiski ierobežotu.

Bieži izskan arguments – bet vai tad valsts jau neuztur dažādus reģistrus? Uztur. Taču, ja sekotu loģikai, ka viss jau ir Valsts ieņēmumu dienestā, tad būtu jāvaicā – kāpēc ārstiem ir savs ārstniecības personu reģistrs? Kāpēc būvniekiem ir būvniecības informācijas sistēma? Atbilde ir vienkārša – specializētās nozarēs nepieciešama precīza tematiskā uzskaite, kas ļauj identificēt profesionālo atbildību un darbības jomu.

Arī mērniecībā šāds reģistrs ļautu pirmo reizi pilnībā identificēt nozari – redzēt, kuri uzņēmumi nodarbojas ar ģeotelpisko datu apstrādi, kuri sertificētie speciālisti pie tiem strādā un kā veidojas kopējā profesionālā vide.

Tam ir arī drošības aspekts. Mērnieki ikdienā strādā ar informāciju par kritisko infrastruktūru – inženiertīkliem, komunikācijām, objektiem, kuru dati nav publiski pieejami bez ierobežojumiem. Ja datu izsniedzējs redz, ka pieprasītājs ir verificēts, reģistrēts nozares uzņēmums ar konkrētām sertificētām personām, lēmums par informācijas nodošanu kļūst saprotamāks un pamatotāks. Tas nav jautājums par diskrimināciju – tas ir jautājums par profesionālu identifikāciju.

Pretējā gadījumā jebkurš interesents varētu pieprasīt sensitīvus datus, un formāli atteikt būtu sarežģīti. Reģistrs šeit kalpo kā profesionālās identitātes apliecinājums.

Visbeidzot, tas ir arī caurspīdīguma jautājums sabiedrībai. Ja kāds meklē mērnieku, viņam nevajadzētu šķirstīt vairākas mājaslapas un minēt, kurš sertifikāts ir spēkā un kurš uzņēmums patiešām darbojas nozarē. Vienotā reģistrā būs redzams, cik ilgi sertifikāts ir spēkā, kurā uzņēmumā speciālists strādā, kāda ir uzņēmuma darbības joma. Šobrīd šī informācija ir sadrumstalota – daļa pie vienas institūcijas, daļa pie citas.

Kādi būs kritēriji uzņēmuma iekļaušanai reģistrā? Vai būs jāizpilda noteikti nosacījumi? Vai tas nebūs pārāk sarežģīti un birokrātiski, ko spēs izpildīt tikai “izredzēto pulciņš”?

Runājot par iecerētā reģistra kritērijiem, jāuzsver – tie nav mākslīgi vai nozares iekšienē “izdomāti” šķēršļi. Kritēriju būtība ir vienkārša un balstīta spēkā esošajos normatīvos. Pirmais nosacījums: pakalpojumu drīkst sniegt tikai saimnieciskās darbības veicējs. Tas var būt sabiedrība ar ierobežotu atbildību, individuālais komersants vai jebkurš cits saimnieciskās darbības veicējs.

Otrs kritērijs ir sertificēta persona, kas ir darba attiecībās ar šo uzņēmumu. Tātad uzņēmumam jānorāda konkrēts sertificēts mērnieks, kurš faktiski nodrošina profesionālo atbildību. Individuālā komersanta gadījumā situācija ir vēl vienkāršāka – viņš pats sev ir gan uzņēmums, gan darbinieks, līdz ar to abas prasības saplūst vienā personā.

Ar to arī kritēriju kopums beidzas. Netiek paredzētas papildu licences, papildu pieredzes sliekšņi vai citi ierobežojoši nosacījumi, kas mākslīgi sašaurinātu tirgu. Latvijas normatīvajā regulējumā šādu prasību vienkārši nav, un tās arī nevarētu noteikt bez būtiskām izmaiņām likumos. Sistēmas princips ir elementārs: uzņēmums reģistrējas un norāda, ka pie tā strādā konkrēta sertificēta persona; sertificētā persona šo informāciju apstiprina. Pēc tam šie dati ir redzami valsts sistēmā.

Līdz ar to jautājums par birokrātijas pieaugumu drīzāk ir priekšstats, nevis realitāte. Pareizā atbilde, šķiet, ir pretēja – birokrātiskais slogs nevis pieaug, bet ilgtermiņā pat samazinās. Valsts institūcijām vairs nebūtu jāmeklē informācija dažādās datubāzēs vai jāšķirsta sertifikācijas institūciju mājaslapas. Informācija atrastos vienuviet.

Labs piemērs ir dronu pilotu reģistrācija. Uzņēmums ielogojas sistēmā, paziņo, ka veiks konkrētu darbību, samaksā simbolisku maksu un norāda, kuri piloti ar attiecīgajām kvalifikācijām pie tā strādā. Šie piloti savu piederību apstiprina, un ar to process faktiski beidzas. Ikgadēja neliela maksa kalpo, lai uzturētu sistēmu un atsijātu neaktīvos dalībniekus.

Līdzīgs modelis paredzēts arī mērniecībā. Pieņemsim, ka reģistru administrē valsts iestāde – uzņēmums ielogojas sistēmā, norāda, ka tas nodarbosies ar mērniecības pakalpojumiem, un uzrāda sertificētās personas, kas pie tā strādā. Attiecīgie mērnieki apstiprina savu nodarbinātību, un sistēmā automātiski veidojas skaidrs priekšstats: šis uzņēmums sniedz mērniecības pakalpojumus, un šie konkrētie speciālisti par tiem atbild.

Rezultātā valsts un tirgus dalībnieki vienuviet redz, kurš uzņēmums darbojas nozarē un kuras sertificētās personas ir tā profesionālais pamats. Bez papildu sliekšņiem, bez mākslīgām barjerām – tikai ar skaidru atbildības sasaisti.

Tātad arī pašnodarbinātie varēs atrasties reģistrā?

Jā, jebkurš saimnieciskās darbības veicējs.

Vai uzņēmējiem varētu būt jārēķinās ar papildus izmaksām?

Līdz šim brīdim ne no vienas iesaistītās puses nav izskanējis, ka iecerētais reģistrs varētu būt maksas pakalpojums. Publiskajās diskusijās nav bijis neviena signāla, ka uzņēmumiem par dalību būtu jāmaksā.

Pirms pāris mēnešiem, piedaloties Ģeotelpiskās informācijas koordinācijas padomes sēdē, kur ideja tika prezentēta valsts sekretāru līmenī, tika demonstrēts iespējamais ideālais scenārijs. Tas bija augsta līmeņa formāts – pie galda sēdēja ministriju valsts sekretāri, un jautājumi bija konkrēti. Tika vaicāts tieši: kas par to maksās? Atbilde bija skaidra – tas ir valsts uzturēts reģistrs, un valsts no tā iegūst tiešu administratīvo ietaupījumu. Runa nav par jaunu maksas pakalpojumu, bet par efektivizētu sistēmu, kas ļauj ietaupīt resursus.

Ja šāds reģistrs kļūtu par maksas pakalpojumu, tas prasītu izmaiņas cenrāžos, normatīvajos aktos un maksas pakalpojumu regulējumā. Šobrīd nekas neliecina, ka šāds ceļš tiktu plānots. Centralizēta informācijas pieejamība nozīmētu būtisku administratīvā darba samazinājumu – pēc mūsu aprēķiniem, Valsts zemes dienestam līdz pat vienas pilnas darba slodzes apmērā gadā. Tas ir apmēram 250 darba dienu ietaupījums, bet, ieskaitot arī pašvaldības, datu turētājus, zemes ierīcības projektu pārbaudi, BIS lietas – 468 dienas.

Līdz ar to loģika ir vienkārša: ja sistēma ļauj valstij ietaupīt laiku un resursus, tad ieguvums ir abpusējs. Uzņēmumiem tā būtu pašpieteikšanās un pašapliecināšanās procedūra vienotā sistēmā, bez papildu starpniekiem un dokumentu aprites pa dažādiem kanāliem. No otras puses – valsts iegūst sakārtotu, pārskatāmu informāciju bez papildu manuālas administrēšanas.

Vai reģistrs būs obligāts visiem nozarē strādājošajiem? Proti, bez iekļaušanas reģistrā vispār nevarēs strādāt? Ja tas tiešām tā paredzēts – kā to panākt praksē?

Atbilde ir vienkārša: jā, tieši tā tam ir jābūt. Reģistram ir jādarbojas kā filtram. Ja vēlies darboties sertificētajā jomā – sniegt mērniecības, ģeodēzijas pakalpojumus, iesniegt datus valsts informācijas sistēmās, lai tie nonāktu tālāk apritē –, tev obligāti jābūt reģistrā. Šeit nav runa par brīvprātīgu izvēli. Tas ir profesionālās darbības priekšnoteikums.

Šis princips nav nekas unikāls. Būvkomersanti ir būvkomersantu reģistrā. Ārsti ir ārstniecības personu reģistrā. Dronu operatori reģistrējas vienotajā portālā – bez reģistrācijas lidot nedrīkst. Tieši tāpat jābūt arī mērniecībā. Ja sniedz pakalpojumu tirgū, tev jābūt reģistrētam.

Kā to panākt? Mehānisms ir pavisam praktisks. Visa profesionālā aprite jau šobrīd notiek caur valsts sistēmām. Dati jāiesniedz Valsts zemes dienestam, jāiesniedz pašvaldībām zemes ierīcības projektu saskaņošanai, jāiesniedz būvniecības informācijas sistēmā. Ja uzņēmums vai sertificētais mērnieks nav reģistrā, sistēma viņu vienkārši nepiedāvā kā izvēles iespēju. Informācija par pakalpojuma sniedzēju nāk no centrālā reģistra – ja tur tevis nav, tu procesā nepiedalies.

Praksē tas nozīmē ļoti konkrētu situāciju: neesi reģistrā – tavi dokumenti netiek pieņemti. Tu nevari iesniegt datus, nevari saskaņot projektu, nevari pilnvērtīgi strādāt. Un tajā brīdī izvēle kļūst skaidra – ja vēlies darboties nozarē, tev ir jāreģistrējas.

Nākamais būtiskais jautājums ir valsts iepirkumi. Piemēram, valsts kapitālsabiedrību – kā Latvijas valsts meži vai Latvijas valsts ceļi – iepirkumos ir bijuši gadījumi, kad ievērojama apjoma pasūtījums, simttūkstošu vērtībā, tiek piešķirts uzņēmumam ar zemāko cenu. Formāli viss kārtībā. Taču realitātē uzņēmums ir ļoti mazs, ar vienu sertificētu mērnieku, kurš fiziski nespēj paveikt šādu darbu apjomu noteiktajos termiņos.

Kas notiek tālāk? Vai nu kavējas izpilde, vai arī sākas “papīra komandas” komplektēšana – tiek sameklēti paraksti no dažādiem speciālistiem, kuri ar uzņēmumu faktiski nav ciešās darba attiecībās, vai arī uzņēmums kļūst par starpnieku: uzvar konkursā, bet pēc tam meklē, kas darbu izpildīs, sev paturot procentu.

Te arī parādās reģistra nozīme.

Ja pasūtītājs – piemēram, tie paši Latvijas valsts meži – ieietu reģistrā un redzētu ne tikai uzņēmuma nosaukumu, bet arī to, cik sertificētu mērnieku reāli ir piesaistīti šim uzņēmumam, aina kļūtu daudz caurspīdīgāka. Ja iepirkuma prasībās noteikts, ka nepieciešami četri sertificēti mērnieki, bet reģistrā redzams tikai viens, tad jautājumi rodas uzreiz, nevis pēc līguma noslēgšanas.

Turklāt reģistrs mazinātu iespēju manipulēt ar “aizlienētiem” parakstiem. Ja mērnieks ir reģistrēts pie viena uzņēmuma, viņš nevar paralēli “uz papīra” būt vēl pieciem citiem, lai tikai formāli izpildītu kvalifikācijas prasības. Sistēma parādītu, kurš pie kura ir deklarēts un caur kuru uzņēmumu tiek iesniegti dokumenti.

Vai reģistrs spētu ierobežot arī dokumentu viltošanas gadījumus?

Iedomāsimies situāciju: sertificētam mērniekam sestdienas vakarā piezvana paziņa-būvnieks un lūdz parakstīt izpildmērījumu, solot samaksu skaidrā naudā. Mērnieks pats objektā nav bijis, bet paraksts tiek uzlikts. Šādas situācijas diemžēl nozarē ir notikušas.

Ar reģistra starpniecību katrs iesniegtais dokuments būtu sasaistīts ar konkrētu uzņēmumu. Ja mērnieks iesniedz dokumentu, viņam jānorāda, caur kuru uzņēmumu tas tiek darīts. Un, ja gada beigās dati rāda, ka persona regulāri iesniedz dokumentus caur uzņēmumu, ar kuru tai nav skaidru attiecību, rodas pamatots jautājums – uz kāda pamata tas notiek?

Tādējādi tiek izskausta tā sauktā “kreiso parakstu” prakse. Sertificēts mērnieks nevarēs vienkārši parakstīt dokumentus “pa vakariem”, apejot savu darba devēju un sistēmu kopumā. Katram dokumentam būs skaidra izcelsme – caur kuru uzņēmumu tas iesniegts, kādās attiecībās persona atrodas.

Cits piemērs. Ir bijuši gadījumi, kad mērnieks izstrādā topogrāfisko plānu, piemēram, pushektāra apjomā. Darbs tiek nodots projektētājam, viss korekti – konkrēts apjoms, konkrēts uzdevums, konkrēta samaksa. Paiet pusgads, un pēkšņi atskan zvans: jābrauc dabā nospraust ēkas asis.

Projektētājs atsūta projektu. Un tur atklājas pārsteigums – topogrāfijas plāns projektā vairs nav pushektārs. Tagad tas ir četru hektāru apjomā. Tas vairs nav pārpratums. Tā ir konkrēta datu viltošana.

Kas šādā situācijā notiek? Projektētājs sākotnēji pasūta mazāku apjomu. Procesa gaitā kļūst skaidrs, ka ar to nepietiek. Varbūt klients nevēlas piemaksāt. Varbūt projektētājs jau ir saņēmis naudu, bet nevēlas to tālāk novirzīt papildu mērījumiem. Un tad tiek pieņemts “radošs” lēmums – paņemt esošos datus, piekopēt klāt vecāku informāciju, paplašināt rāmi, mākslīgi palielināt teritoriju un iesniegt šo dokumentu saskaņošanai.

Būvvaldē – kā jau dzīvē – reizēm kompetence ir augsta, reizēm pārbaude ir formāla. Dokuments tiek akceptēts. Un nereti tas tiek iesniegts būvniecības informācijas sistēmā nevis no mērnieka puses, bet no projektētāja vai citas iesaistītās personas. Mērnieks pat neredz, kādā veidā un kādā apjomā viņa darbs ir izmantots. Šeit arī atklājas sistēmas vājā vieta – ja dokumentu apritē nav skaidras kontroles ķēdes, rodas iespēja manipulācijām.

Reģistra ideja šo situāciju būtiski maina. Ja noteikums paredz, ka sertificētais mērnieks pats iesniedz savu darbu vai ka iesniegšana ir cieši sasaistīta ar viņa digitālo parakstu un reģistrētu versiju, tad patvaļīgi paplašināt vai mainīt dokumentu vairs nav iespējams. Sistēmā atradīsies tikai tas fails un tas apjoms, ko mērnieks ir radījis un apstiprinājis.

Tiesa, realitāte nav tik vienkārša. Pašlaik būvniecības informācijas sistēmā dokumentu var iesniegt arī īpašnieks, ja viņam ir mērnieka e-parakstīts dokuments. Un tam ir loģisks pamatojums, jo dzīvē gadās situācijas, kad mērnieks vairs nav sasniedzams – viņš ir pārtraucis darbību, devies uz ārzemēm vai pat miris. Klientam nevar liegt iespēju izmantot jau likumīgi saņemtu un e-parakstītu dokumentu.

Ekonomikas ministrijas skatījums šeit ir pragmatisks – nevar uzlikt absolūtu filtru, ka tikai sertificētā persona drīkst iesniegt dokumentu sistēmā. Taču vienlaikus paliek spēkā būtiskākais, proti, bez mērnieka e-paraksta dokuments nav derīgs.

Labi, pieņemsim, ja mērnieks “pa kluso” kaut ko paraksta vai darbojas aiz uzņēmuma muguras, ar reģistra palīdzību to varētu atklāt. Bet ko darīt gadījumā, ja pats uzņēmuma vadītājs (un vienlaikus sertificētā persona) ir negodprātīgs? Ja viņš pats organizē skaidrās naudas darījumus un apzināti neko neuzrāda?

Tieši tāpēc būtiskākais ieguvums no reģistra nav tikai formāla uzskaite. Tā ir pilnīga un caurspīdīga statistika par to, ko katrs sertificētais speciālists un katrs uzņēmums patiesībā dara.

Šobrīd mēs redzam tikai daļu no ainas. Mēs varam analizēt, cik topogrāfisko plānu ir izstrādāts, cik robežu lietu sagatavots, cik izpildmērījumu veikts. Taču mēs neredzam visu kopējo darbu apjomu. Mēs neredzam, cik sertificēta mērnieka darbu tiek iesniegti būvniecības informācijas sistēmā. Mēs neredzam, cik zemes ierīcības projektu konkrēts uzņēmums faktiski ir izstrādājis, jo šie dati izkliedēti starp dažādām institūcijām un pašvaldībām. Rezultātā aina ir fragmentāra.

Ja visi šie darbi – gan būvniecības sistēmā iesniegtie, gan zemes ierīcības projekti, gan citi sertificētie pakalpojumi – tiktu centralizēti uzskaitīti vienotā reģistrā, veidotos pavisam cita caurspīdīguma pakāpe.

Un tad sākas interesantākais. Tu vari domāt, ka strādā “pa melno”. Vari būt pārliecināts, ka viss ir nokārtots un neviens neko nepamanīs. Bet gada beigās sistēma rāda skaidru ainu: 1000 izpildīti darbi. Uzņēmumā – viens sertificēts mērnieks. Apgrozījums – 15 000 eiro. Šie skaitļi sāk runāt paši par sevi.

Un tad jautājums vairs nav teorētisks, bet ļoti konkrēts: kā iespējams ar vienu darbinieku gada laikā paveikt 1000 darbus? Kur ir pārējie cilvēkresursi? Kur ir adekvāts finanšu atspoguļojums? Kā tas korelē ar deklarēto apgrozījumu un nodokļu nomaksu? Valsts ieņēmumu dienests uzreiz būs klāt.

Tāpēc šī sistēma nav vērsta pret kādu konkrētu uzņēmumu vai personu. Tā ir vērsta par godīgu konkurenci. Lai tie, kuri strādā korekti, maksā nodokļus un uztur reālu kapacitāti, netiktu izspiesti no tirgus ar mākslīgi dempingotām cenām un “skaidrās naudas ekonomiku”.

Vai jau ir zināms, kura valsts iestāde uzturēs reģistru?

Politiskais lēmums ministriju līmenī vēl nav pieņemts. LKĢA uzskats ir, ka visloģiskākā izvēle būtu Valsts zemes dienests, jo tieši šī iestāde uztur mērniecības datus.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv