Jautri, mani ļoti iedvesmoja nozares ‘’vergu’’ teorijas proklamētāji portālā. Verdzība ir cikliska parādība, kura maina savas izpausmes, un šobrīd es daļēji varētu piekrist aizdevumu biznesa un sociālo tīklu verdzībai. Bet verdzība Latvijas mērniecības tirgū! Paldies par iedvesmu rakstam. Skatoties vispārīgi, mērniecības nozare ir ‘’pelēka’’ un tās nokrāsas ir proporcionālas Latvijas ekonomikas kopējam pelēkumam. Intuitīvi varētu teikt, ka tā ir apmēram pa vidu starp valsts vidējiem ēnu ekonomikas rādītājiem (oficiāli 22% nelegālās naudas aprite, faktiski nedaudz lielāka) un būvniecības nozari (ja tajā iekļautu visus kosmētisko remontu veicējus un pārējos ‘’speciālistus’’). Nozares pelēcības rādītāji objektīvi vienmēr ir bijuši proporcionāli valsts un nozares ekonomiski politiskajiem lēmumiem. Potenciālajam nodokļu maksātājam (arī mērniekam), būtisks faktors ir valsts iekasētās naudas racionāls izlietojums. Nodokļu maksātājam subjektīvi ir jāredz un jāizjūt valsts budžeta naudas plūsma. Medicīna, izglītība, drošība un pensijas ir primārās lietas, kuras vērtē iedzīvotāji, un, sakārtojoties šiem jautājumiem, var pieaugt nodokļu iekasējamība. Medicīna de facto ir maksas (valsts rindas garums), izglītība nav lēta un arī absolūti lielākai pensionāru daļai ir vajadzīga finansiāla palīdzība. Tātad katram no mums ikdienā ir vajadzīgi līdzekļi, lai saņemtu medicīnas pakalpojumu uzreiz, jāizglīto bērni un jāpiemaksā vecākiem, kuri nevar izdzīvot no pensijas. Daļēji pildām potenciālās valsts funkcijas. Valsts spēja iekasēt nodokļus. Padomijas shēmošanas iemaņas komplektā ar rietumu demokrātijas aizmetņiem plus valsts iestāžu birokratizētā nekompetence ir radījusi situāciju, kad valsts ne tikai pati nav bijusi spējīga agresīvi iekasēt sev pienākošos daļu, bet vēl rada un apaudzē sistēmu ar shēmām (mūsu nozare strādā dažādos nodokļu režīmos un konkurē ne tikai ar faktisko algu, bet arī ar nodokļu nomaksas režīmiem), tādējādi sarežģījot nodokļu adminstrēšanu līdz bezjēdzībai. Trešais faktors ir indivīda spējas nodokļos nenomaksātās naudas daļas investēšanā biznesā, NĪ, akcijās, pensiju fondos utt. Ja indivīds, kurš pats var regulēt valstij nenomaksāto nodokļu daudzumu, redz bezjēdzīgu valsts naudas izzagšanu un šķērdēšanu, tad tas var izvēlēties investēt pats, veicot mēģinājumu rūpēties par savu nākotni, apejot nodokļu nomaksu. No vispārīgām lietām – pie nozares. ‘’Kā sacīt, jāsaka’’, tad pirmās zināmās atsauces par korupciju un kukuļdošanu nozarē mums zogas līdz no 19. gadsimtā brāļu Kaudzīšu romānā paustajām atziņām. Objektivitātei jāpiezīmē, ka arī 90-tajos gados KNAB pilsoni Ķenci turētu pagrabā par tik maza kukuļa piedāvāšanu mērniekam. Romāna ‘’Mērnieku laiki’’ popularitātes pamatā primāra ir tā brīža zemes jautājuma aktualitāte (pārējie brāļu literārie mēģinājumi nav populāri, tātad zemes tēma bija īstajā vietā, laikā un ar humoriņu). Romāna tapšanas laika vēsturiskais fons – tiek atcelta dzimtbūšana (mūsu platuma grādu reālā verdzības forma) un beidzot radās iespēja izpirkt zemi. Tā ir fantastiska iespēja un daudzu sapnis. Tajā laikā vairāk kā 90% iedzīvotāju dzīvo laukos, un kupicas atrašanās vieta var izrādīties izdzīvošanas jautājums (pļaviņa, tīrumiņš, mežiņš). Palaižot baumas, ka mērniekpapa izstrādāto Zipu var nedaudz piekoriģēt, mērnieka palīgiem izspraužot robežas dabā, rada situāciju, kas piesaista kukuļdevējus. Šī pozitīvā tendence saglabājās vēl ilgāk kā gadsimtu. Taisnības labad jāatzīmē, ka romāns ‘’Mērnieku laiki’’ kā mērniecības nozares kukuļdošanas rokasgrāmata ir izņemts no skolu obligātās literatūras saraksta kā aktualitāti zaudējis metodiskais norādījums. Bez skaidrām norādēm par mērnieka profesijas finansiālo izdevīgumu ir strauji samazinājies studentu skaits mērniecības studijās :). Uz ‘’vienas mazas cūciņas’’ fona sākās jestrie 90-tie. Ceru, ka starp lasītājiem būs personas, kuras atceras šos košos piedzīvojumus ar ‘’pastalām’’ kājās uz brīvi sadalāmās Latvijas zemes. Zemes īpašumtiesību jautājums ir īpaši aktuāls pie jebkuras sabiedriskās formācijas maiņas, un Latvija nav tam izņēmums. Trimdas latviešu lobija ietekmē (bija, par ko un ar ko lobēt) tika ļoti sasteigts zemes reformas realizācijas sākums. No tehniskā viedokļa lēmuma par robežu ierādīšanu metodes izmantošanu sekas ‘’strēbs’’ vēl vismaz viena mērnieku un tieslietu speciālistu paaudze. Bet mūs šajā reizē vairāk interesē korupcija, kukuļdošana un citādas pelēcības. 21.11.1990. tiek pieņemts ‘’Likums par Zemes reformu’’, kurš nosaka kritērijus par pieteikšanos uz zemi un pieteikšanās termiņu līdz 20.06.1991. Pagastos tiek dibinātas zemes komisijas, kuru sastāvā ir zemes ierīkotājs (izstrādās pagasta zemes ierīcības projektu), un ar ‘’aukstiem sviedriem’’ tiek gaidīts 21.jūnijs. Pēc šī datuma zemes komisija piebirst pilna ar pieprasījumiem uz zemēm, par kurām nav iesniegums no likumīgiem mantiniekiem. Pagasta zemes ierīkotājs iekļūst pirmajā korupcijas lokā. Brīvo zemi, mežus un ezerus sadalīja zemes komisijas, kolhozu kantoru un TDP parstāvji (zinoši vietējie, jo zemi piešķira tikai pagasta iedzīvotājam, ja neesi mantinieks). TDP ātri apstiprina visus saņemtos pieprasījumus un likuma vara ir triumfējusi. No man zināmajiem gadījumiem ‘’kliedzošākais’’ ir pagasta zemes komisijas loceklis, zemes ierīkotājs, mērnieks (viss vienā personā), kurš savā pagastā sev, sievai, sievastēvam kopā piešķira apmēram 250 ha pieauguša meža (neviens no viņiem nebija likumīgais mantinieks). Kukuļdošanas loku nozarē aizsāka VZD strādājošajie mērnieki. VZD ir pirmie, kādu laiku vienīgie, un ilgu laiku dominējošie mērnieki nozarē (1993. gadā nāk klāt Zvērināto mērnieku institūcija, 1994. gadā – uzņēmumi). Ievērojot brāļu Kaudzīšu noteiktās vadlīnijas, īpašnieki mērniekiem klāj galdus un kabatā liek ‘’ceļanaudu’’. Gāja raibi, un šodien to visu mēs varam identificēt zem grifa ar nosaukumu ‘’ierādīšanas metodes’’ precizitātes rādītāji. Tajā laikā visnekorektākā bija budžeta naudas apguves shēma. Bez zināma procenta no kopējās darba tāmes (kuru apmaksāja valsts), mērnieks ‘’nekustējās’’. Pieļauju, ka tā tas nebija visur un vienmēr, bet zinu, kur tā bija un gandrīz vienmēr. Var saprast arī mērnieku, jo ir 90-to sākums, zeļ mežonīgais kapitālisms, VZD ir oficiālās tāmes, milzīgs darba apjoms, pasūtītājs, kurš ir gatavs stimulēt jautājuma ātrāku risināšanu. Noteikti daudzi būs dzirdējuši polša-kupicas stāstu, kad zemes īpašnieks liek polšu potenciālās kupicas vietā (+/- 20m). Ja 90-tajos būtu veikta objektīva iedzīvotāju aptauja par to, kurās sfērās visvairāk ņem kukuļus, tad viss, kas saistīts ar zemi un īpašuma formēšanu noteikti būtu bijis topā. Biezi zaļie laiki kādreiz beidzas un esam nonākuši pie galvenā šajā rakstā – verdzības sistēmas izveides mērniecības nozarē. Brūkot milzim VZD, brīvi klīstošos mērniekus sāk gūstīt vergturi. Gadsimta mijā vergturu skaits jau ir ap 60, un lielākajos mērniecības-vergu kantoros strādā pat 50 vergi-mērnieki. Šausmu lietas notika brīvajā Latvijā :). Paskaidrošu, kā es identificēju mērniecības ‘’vergu’’. Parastās metodes pamatā ir nodevība! Vergs pats sevi nodod,  agresīvi izsaucot vergturi uz pārrunām un izvirza ultimātu. Prasības parasti ir sekojošas – ne mazāk kā 50% no tāmes ‘’uz rokas’’, labāku mašīnu un instrumentus, kā arī naudīgākus darbus. Vergu neinteresē argumenti par nodokļiem, dārgajiem instrumentiem un visas tās stulbās pasaciņas, kuras ir izgudrojis vergturis. Notiek vergu dumpji un mazās grupiņās vergi pamet muižas. Liberāli lojālā valsts, dzirdot žēlabas no vergiem, rada dažādus nodokļu režīmus, lai bijušie vergi var kļūt par speciālistiem. Ar dažādām variācijām jau 20 gadus Latvijā notiek šāda brīvprātīga izlaušanās no verdzības. Šo procesu rezultātā pieaug konkurence un samazinās nomaksāto nodokļu īpatsvars. Skaitļi. Nozare sākās ar monopola milzi, kuram mērniecības nozari apkalpoja apmēram 2000 darbinieku. Šodien ir apmēram 1000 nozarē nodarbinātas personas (no tām 500 ir sertificēti mērnieki), kas darbojas 200+ kantoros un strādā 4 dažādās uzņēmējdarbības formās (dažādi (ne)maksājot nodokļus). Ja nopietni runājam par potenciālo verdzību nozarē, tad šobrīd vienīgais identificējamais nozares vergturis ir pasūtītājs. Ja pasūtītājs kādreiz ir apguvis austrumu tirgus nianses, tad mērniecības tirgū tās strādā perfekti. Konkurējot nozares iekšpusē, viena no būtiskākajām pozīcijām, uz kuras tiek taupīts (DEMPINGOTS), ir nodokļi. Pelēkie toņi nodokļu nomaksā ir ļoti dažādās nokrāsās, kā to uzrāda LKĢA pētījums. Ja 90-tajos par mūsu sliktas kvalitātes pakalpojumiem pasūtītājs bija ar mieru dārgi pārmaksāt, tad tagad liela daļa mērnieku ir ar mieru riskēt ar nodokļu nenomaksu, lai izdabātu pasūtītājam. Ķencis gavilē par taisnības triumfu :). Lielais jautājums – vai turpināsim šaut pa ‘’pastniekiem’’ un cerēsim, ka VID visus nenoķers??? Jancis 28.01.2023.