Plānu nozīme robežu noteikšanā

Paralēli LU zinātniskajā konferencē VZD prezentētajai idejai par tālizpētes izmantošanu kadastra sakārtošanā, izlasīju rakstu, kurš ir publicēts 1937. gadā. Raksts ir tapis laikā, kad pirmreizējā robežu uzmērīšana Latvijā bija pabeigta, sākas pazudušo un iznīcināto robežu atjaunošana un mērnieku sabiedrībā diskutēja par risinājumiem, kā to korektāk izdarīt.

Problēma (robežzīmju atjaunošana dabā) ir aktuāla arī šodien, būtiskā atšķirībā ir izejas datu precizitātē. Lasot rakstu atcerēsimies, ka 80 gadus atpakaļ, mērniekiem risinot šo problēmu, arī lauku apvidos bija pieejams uzmērīts robežu plāns (precizitāte plānā – centimetrs, minūte, plāna noteiktība – 1metrs), visi robežu plāni bija mērīti. Mūsu kadastra datos plānu noteiktība (37% gadījumos) ir +-20m (ierādītie), reāli iespējamā nesaiste daba pret kadastru ir pat 50m.

Neskatoties uz to, Tieslietu ministrijas rupors VZD uzskata, ka atbilstoši tiesu praksei, ierādītais plāns ir primārais robežu atjaunošanai un noteikšanai dabā. Vai šādā veidā valsts iestāde mēģina labot kļūdainos lēmumus, kuri tika pieņemti 90to gadu sākumā?

Pārpublicētais raksts ir pietiekami apjomīgs un diemžēl ‘’nelasās’’ īpaši viegli, bet arī ‘’120 zīmju laikmeta’’ mērniekam šajā rakstā paustās atziņas noderēs. Oriģināls atrodams ‘’periodika.lv’’.

Jancis

‘’Plānu nozīme robežu noteikšanā’’

Žurnāls ‘’Zemes ierīcība’’ Nr. 11-12, izdots 01.11.1937. autors J. Zariņš

Neiedziļinoties robežu noteikšanas jautājumā, tas var likties tik vienkāršs un skaidrs, ka vēl debatēt par šo jautājumu būtu pilnīgi lieki. Plānā ir doti robežu noteikšanai nepieciešamie dati un pēc tiem arī pienāktos robežas noteikt. Aplūkosim tomēr tuvāk plāna nozīmi robežu noteikšanā un jautāsim, vai būtu pareiza, likumīga un dzīves prasībām atbilstoša tāda rīcība, ja visos gadījumos par pamatu robežu noteikšanai pieņemtu plāna datus?

Atzīstot plāna datiem sevišķi lielu nozīmi robežu noteikšanas jautājumu atrisināšanā, mums tomēr būs jāatzīst, ka bez plāna datiem arī citi apstākļi var būt tik svarīgi, ka atsevišķos gadījumos pēdējiem var būt pat noteicoša nozīme robežu noteikšanā, plāns jāatzīst kā īstenībai neatbilstošs, resp. kļūdaini sastādīts un robežu noteikšanas jautājuma atrisināšanai nederīgs.

Arī paši plāna dati par robežām pilnīgi pareizi sastādītos plānos nav uzskatāmi par absolūti pareiziem, bet tikai ar lielāku vai mazāku noteiktību dotiem aptuveniem skaitļiem.

Tas viss norāda, ka raksturot plāna nozīmi robežu noteikšanā nav nemaz tik vienkārša lieta un to izteikt pāra teikumos nav iespējams.

Pēc maniem novērojumiem daži mērniecības profesijas darbinieki robežu noteikšanas darbos priekšroku dod neapstrīdētām lietošanas robežām, bet daži plāna datiem.

Likuma par zemes ierīcību zemes vienību robežu noteikšana ir apskatīta 2 nodaļā (15.-22. pants). Likuma 17. pants nosaka: ‘’robežas atjaunojot, tās noteicamas un nostiprināmas pēc dabā atrastām neapstrīdamām robežzīmēm, vai pēc sava stāvokļa negrozīgām dabiskām robežām, bet, ja tādu dabā nav, pēc robežu noteikšanas dokumentiem.’’

Šis likuma pants jāatzīst par ļoti labi rediģētu, turpretim agrākos ‘’Noteikumos par zemes ierīcību’’ bija saskatāmas it kā pretrunas, jo šo noteikumu 9. pants gan paredzēja agrāko robežu nostiprināšanu, ja tās var neapšaubāmi noteikt pēc robežu zīmju atliekām, vai pēc sava stāvokļa negrozīgām dabiskām robežām, bet noteikumu 10. pantā bija norādīts, ka ‘’ja neierodas viens vai abi robežu atjaunošanā ieinteresētie zemes īpašnieki – robežas atjaunojamas saskaņā ar robežu noteikšanas dokumentiem’’ (jo tā noteiktas robežas var neatbilst dabā atrastām robežzīmju pazīmēm).

Lai cik labi likumu arī nerediģētu, viņa pilnīgākai izpratnei tomēr arvien vēlami tuvāki komentāri. Tiesības dot norādījumus, kā likums piemērojams dzīvē, piekrīt senātam, ja pašā likumā nav paredzēta cita kārtība. Pie likuma satura izskaidrošanas (interpretēšanas) arvien tiek ņemti vērā tie mērķi, kādus likumdevējs centies sasniegt likumu izdodot, par cik šie mērķi ir zināmi. Mums mērniecības profesijas darbiniekiem, sevišķi izvedot agrāro reformu, pa lielākai daļai nācās apmierināties ar likumu un instrukciju tekstiem bez tuvākiem autoritatīviem paskaidrojumiem. Vienīgi ar darbu ārkārtīgo steigu bija attaisnojama šāda parādība. Cerēsim, ka tagad, strādājot normālos apstākļos, par jauno zemes ierīcības likuma saturu un tā piemērošanu dzīvē vai nu Latvijas mērnieku biedrība vai Mērniecības daļa sarīkos atsevišķas lekcijas, tā dodot iespēju mums tuvākā nākotnē papildināties sava aroda zināšanās. Tas darbam nāktu vienīgi par labu.

Mūsu arodnieciskā literatūrā nav sastopami norādījumi, kādas robežzīmju pazīmes uzskatāmas par neapšaubāmām. Nav izslēgts, ka tur, kur viens mērnieks robežas būtu noteicis pēc dabā atrastām robežzīmju pazīmēm, otrs šīs pazīmes neuzskatītu par neapšaubāmām un robežas atjaunotu pēc robežu noteikšanas dokumentiem. Tāpat būtu vēlami paskaidrojumi par to, kas domāts izteikt ar vārdiem: ‘’pēc sava stāvokļa negrozīgām dabiskām robežām’’.

Seko gara diskusija par upju gultnes izmaņām un vai robeža ir jāatjauno par veco upes gultni.

Sauszemes robežu noteikšanā plāna datiem daudz lielāka nozīme, kā pie ūdens robežām. Tomēr arī šeit plāna datu nozīme ir ierobežota (kadastra uzmērīšanas plānus sastāda mērogā 1:5000, grafiskā noteiktība saskaņā ar tehniskās instrukcijas 137.punktu ir +-1,0 metrs). Jau raksta sākumā aizrādīju, ka Likuma par zemes ierīcību 18.pants nosaka, ka robežas atjaunojamas pēc dabā atrastām neapstrīdamām robežzīmēm vai to pazīmēm. Tās ar plāna datiem izņēmuma gadījumos var arī nesakrist.

Rodas jautājums, vai bezstrīda gadījumā robežu atjaunošana pēc dabā atrastām neapstrīdamām robežzīmēm vai to pazīmēm stiprā mērā nemazina plāna nozīmi un vai tomēr nebija pareizāki, ja visos gadījumos tiktu prasīta robežu atjaunošana pēc plāna?

Pirms atbildam uz šo jautājumu, mums jāņem vērā sekojošais:

  1. Katras mērīšanas rezultāti ir tikai tuvi īstenībai, bet ne absolūti precīzi.
  2. Lai arī izpildot mērīšanu, aprēķināšanu un plāna sastādīšanu, darbs tiek tā noorganizēts, ka atkārtotiem mērīšanas un aprēķināšanas paņēmieniem un salīdzinot grafiskos datus ar aprēķinātiem, tiek novērsta rupju kļūdu pielaišana, tomēr var arī gadīties, ka kļūdas savlaicīgi netiek ievērotas un novērstas.
  3. Dabā ar robežzīmēm nostiprinātas robežas ir zemes īpašniekiem arī viņu tiesiskajā apziņā tā nostiprinājušās, ka mainot robežu kaut vai par dažiem decimetriem vai pat centimetriem,- ja tā neatbilstu plāna datiem, mēs varētu darīt pāri cietušā zemes īpašnieka tiesiskajai apziņai un izsaukt naidu saticībā dzīvojošo kaimiņu starpā un prāvošanos, kas ne vienreiz vien noved pie visas saimniecības panīkšanas.

Atjaunojot robežu ir jāraugās, lai no jauna nostiprinātā robeža pēc iespējas pilnīgāk atbilstu agrāki dabā norādītajai robežai. Tamdēļ no liela svara ir stabilas robežzīmes. Ja pie robežu atjaunošanas ir atrastas robežzīmes vai to pazīmes, kas nepārprotami norāda agrāk dabā ierādītās robežas un strīda par robežām nav, tad šādos gadījumos atkrīt vajadzība robežas noteikt pēc plāna datiem.

Daudzreiz tomēr atrastās robežzīmes vai to pazīmes nenorāda precīzi agrāko robežzīmes stāvokli, piemēram, pēc satrūdējoša staba atliekām nav iespējams precīzi noteikt staba centra vietu iepriekšējas uzmērīšanas laikā. Šādos gadījumos plāna dati var tikt izmantoti robežzīmes stāvokļa iepriekšējās uzmērīšanas laikā precīzākai noteikšanai. Tomēr arī šādos gadījumos nostiprinot jauno robežcentru, jāraugās, lai, vadoties no plāna datiem, nenovieto to pret īpašnieku gribu ārpus konstatētās atrasto pazīmju atrašanās vietas. Nekad nedrīkstam aizmirst, ka mērīšanas un plāna sastādīšanas darbs nav pašmērķis, bet tiek izpildīts noteiktu mērķu sasniegšanai. Viens no svarīgākajiem juridiska rakstura plāna uzdevumiem ir garantēt dabā nostiprināto robežu stabilitāti, dodot vajadzības gadījumā iespēju tās atjaunot pēc plāna datiem ar zemes izmantošanas apstākļiem atbilstošu precizitāti (pārmērīga precizitāte sevi neattaisno un ir lieka). Ja, rīkojoties pēc plāna datiem, mēs bezstrīda robežu padarīsim par strīda robežu, tad būsim lietai izdarījuši ‘’lāča pakalpojumu’’.

Ja dabā neapstrīdamas robežzīmes vai to pazīmes netiek atrastas, tad par robežu noteikšanas pamatu paliek plāns. Tāpat izšķirot robežu strīda jautājumus plāns, kā zemes īpašuma akta sastāvdaļa, vai kā pielikums, ņemams par pamatu. Vienīgi gadījumos, ja tiek konstatēts, ka plāns sastādīts kļūdaini, tad, šis citādi neatsveramais dokuments robežu atjaunošanas jautājuma izšķiršanai, zaudē savu nozīmi (Lik. Par z. Ier. 20. P.)

Lai gan atjaunojot robežas daudzos gadījumos nav jāvadās pēc plāna datiem, bet par pamatu jāpieņem atrastās neapstrīdamās robežzīmes vai to pazīmes vai dabisko robežu faktiskais stāvoklis, tad tomēr plāna nozīme robežu noteikšanā ir neatsverama. Plānu esamība zemes īpašniekam dod garantiju, ka kaimiņam nebūs iespējams ļaunprātīgi, ar robežu iznīcināšanu vai pārcelšanu, piesavināties daļu no viņa īpašuma, jo pieteiktā robežu strīda gadījumā plāns ņemams par pamatu strīda izšķiršanā, ja netiek konstatēts, ka tas sastādīts kļūdaini. Ja pie mums robežu noteikšanas darbos robežstrīdu gadījumi ir sevišķi reta parādība, tad par pamatu tam ir apstāklis, ka plāni dod mums iespēju spriest, kurās pusē ir taisnība, caur ko ļaunprātīgi pieteiktie strīdi vai patvarīga cita zemes izmantošana nesasniedz savu nolūku, kas attura pārējos zemes īpašniekus sekot šādam piemēram.

Mērnieks-taksātors  J.Zariņš


Raksts publicēts

kategorijā

Autors:

Pēdējie komentāri

  1. Paldies par mana brāļa Jāņa Bikšes [3.] (pēc dzimtas uzturētā “Dzimtas koka” reģistra – Jānis [3.]) “Dzīves nodarbošanās vēstures” izveidi…

TWITTER FORUMS

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *