Mērniecības nejēdzību medniece

Latvijas Kartogrāfu un Ģeodēzistu asociācijas izpilddirektore, mērnieku goda apbalvojuma – Atzinības zīmes – laureāte Ilze Dragone nebaidās iestāties pret nejēdzībām mērniecībā. Viņas pamatotos iebildumus un jautājumus būs dzirdējis katrs, kurš apmeklē plašākas mērnieku sanākšanas, seminārus vai kopsapulces, bet valsts iestādes zina – ja ir darīšana ar Ilzi Dragoni, tad ar tukšu atrunāšanos cauri netikt, atbildēm būs jābūt precīzām un loģiski argumentētām. Šajā intervijā ar Ilzi runājam gan par šīm nebūšanām un, vai tiešām mērnieku mērs reiz varētu būt tik pilns, ka jābloķē 11. novembra krastmala vai Valsts zemes dienesta tualetes, gan par viņas personību, iekšējo motivāciju. Kā izrādās, mērniecība par Ilzes profesiju un sirdslietu ir kļuvusi pavisam nejauši, pat kuriozi – pie vainas bijis vīra rokraksts…

Mērnieku sabiedrībā tevi pazīst kā aktīvisti, kas iestājas pret dažādām nebūšanām, neloģiskām, mērnieku darbu apgrūtinošām lietām. No kurienes tevī šī enerģija un drosme iet un cīnīties par lietu? Vairums jau tikai norūc zem deguna virtuvē…

Domāju, ka tas ir no ģimenes. Jau skolas laikā mēdzu aizstāvēt klases biedrus, kuri bija nokļuvuši skolotāju nemīluļu statusā. Tā kā mācījos labi, mani par šādu brīvdomību nevarēja sodīt ar atzīmēm, taču uzvedība gan tika novērtēta kā tikai „apmierinoša”, nevis „priekšzīmīga”. Šodien mani uzmundrina apkārtējie, kuri brīžos, kad man nolaižas rokas un šķiet, ka vairs nav vērts cīnīties, labā nozīmē „iesper” un palīdz tikt pāri vājuma brīžiem.

Par savu aktīvo un entuziastisko darbību esi tikusi arī novērtēta – pirms gandrīz diviem gadiem tu saņēmi Latvijas Mērnieku biedrības Atzinības zīmi. Vai tas tev nāca kā pārsteigums? Kā tu pirmoreiz par to uzzināji?

Izstāstīšu, kā tas notika. Pieteikumu Atzinības zīmei noformēja Sigita (Latvijas Mērnieku biedrības lietvede Sigita Jansone – I.K.). Viņa pēc izglītības ir juriste un bija sekojusi līdzi manai un „Latīpašuma” kolēģu cīņai par taisnību ar Valsts zemes dienestu (VZD). Tolaik VZD cenrādī bija noteikta 5 latu maksa par darbu arhīva lasītavā, par spīti tam, ka Arhīvu likums noteica, ka darbs lasītavā ir bez maksas. Mēs uzrakstījām vēstules gan VZD, gan Tieslietu ministrijai, gan Arhīvu ģenerāldirekcijai, bet atbildes bija tipiska valsts iestāžu formāla atrakstīšanās, kas faktiski pauda: „Atšujieties!”. Kad VZD nereaģēja arī uz rēķina apstrīdēšanu, mēs šo lietu pārsūdzējām tiesā. Pirmajā instancē „Latīpašums” uzvarēja, bet VZD spriedumu pārsūdzēja, saskaņā ar kuluāros runāto – it kā tāpēc, lai sakārtotu normatīvos aktus. Pēc tam regulējums tiešām tika sakārtots, piecu latu maksa tika atcelta un tagad mērniekiem ir tiesības lasītavā dokumentus pētīt par brīvu – protams, skenēšana vai kopēšana ir atsevišķi, maksas pakalpojumi. Pirmajā mirklī mana reakcija uz Sigitas ierosinājumu, ka man pienākoties atzinības „zvaigznīte”, bija skaļi smiekli, jo es nespēju sevi iedomāties uz viena pjedestāla ar tādiem nozares dižgariem kā Klētnieka kungs. Tomēr Sigita pamazām mani pieradināja pie šīs domas, un nākamajā gadā viņa uzrakstīja pieteikumu.

Saņemot Atzinības zīmi, uzrunā tu pateicies sev tuvajiem cilvēkiem, kas sniedz tev nepieciešamo atbalstu. Bet nav noslēpums, ka tādi cilvēki kā tu, kas, tā teikt, lec uz ambrazūras, pat ja iestājas par visiem svarīgām un loģiskām lietām, nereti izsauc uz sevi arī uguni. Vai par savām aktivitātēm tu esi izjutusi ne tikai pateicību, bet varbūt arī iemantojusi sīvus pretiniekus?  

Zinu to, ka mani respektē. Kolēģe atstāstīja nejauši dzirdētu sarunu, kur ticis runāts par to, ka jāraksta atteikums, bet uzzinot, kam tas jāraksta… „Dragoniem? Tikai ne Dragoniem!!” – sekojusi skaļa reakcija. Cilvēki zina – ja jāraksta atteikums Dragoniem, tad tas būs kārtīgi jāpamato. Protams, arī mums gadās kļūdas, neesam nekādi svētie. Es negribētu teikt, ka man ir ienaidnieki, drīzāk ir bijuši tādi „spērieni”, kad sākotnēji ar zemes dienestu esam par kaut ko vienojušies, bet pēc tam izrādās, ka tas vairs nav spēkā, turklāt tevi vēl pataisa par muļķi.

Vai šie „spērieni” tevi uzmundrina vai apstādina?

To zina tikai mani tuvākie. Neslēpšu, ka uznāk mirkļi, kad šķiet – vai man to visu vajag, vai panāktais rezultāts atsver pārdzīvoto emociju gammu? Taču vēlāk es sāku pārdomāt – kas gan iegūs, ja es atkāpšos? Vai es saviem bērniem un mazbērniem būšu interesanta pie kamīna ar adīkli rokā? Pašlaik tam vēl neesmu gatava. Tāpēc kopumā varu teikt, ka „spērieni” uzmundrina, lai gan vispirms tie liek pārvarēt „bedri”, un to man ļoti palīdz izdarīt Jānis (vīrs Jānis Dragons – I.K.) un kolēģis Juris (Juris Vītols – I.K.).

No tava teiktā, ka Dragonu uzvārdu respektē, secināms, ka vienīgais, kā panākt taisnīgu attieksmi valsts iestādēs, ir katram pašam iet un cīnīties?

To es vienmēr esmu teikusi – vismaz vienu reizi katram kāds process ir jāiziet līdz galam. Protams, mērnieki juridiskajā kaujā nav vienlīdzīgās pozīcijās ar zemes dienestu, jo brīdī, kad sākam cīnīties par savu taisnību, apgrozāmie līdzekļi šajā pasūtījumā jāiesaldē. Taču esmu pārliecināta, ka, lai tevi kā mērnieku respektētu, vismaz reizi ir jāpanāk sava taisnība vai kaut daļa taisnības.

Bet kas ir atteikumu pamatā? Vai tā biežāk ir nepamatota „piekasīšanās” no VZD puses vai tomēr pie vainas pašu mērnieku kļūdas?

Mēs neesam bez vainas, pavisam noteikti! Mērnieki pieļauj daudz kļūdu, jo lietu sagatavošana ir komplicēta un tā paliek arvien grūtāka. Taču es vienmēr aicinu zemes dienestu šķirot atteikumus divās daļās – tajos atteikumos, kuru iemesli patiešām ir tādi, kas lietu neļauj reģistrēt, piemēram, trūkst kāda dokumenta vai tamlīdzīgi, un piezīmēs, kas tiktu sniegta kā informācija mērniekam, lai tas pats izvērtē, vai kļūda ir tik liela, ka būtu jālabo. Palasot tiesu praksi, kļūst skaidrs, ka tiesa neatņem dokumentam juridisko spēku tikai tāpēc, ka tajā trūkst kāda komata vai ir mazliet neprecīzs formulējums. Ja ir saprotams, par ko ir runa, tad tiesa atzīst dokumentu par spēkā esošu. Gala vārdam šādos gadījumos būtu jābūt pašam mērniekam, jo mums ir paredzēta civiltiesiskā atbildība desmit gadu garumā.

Tu minēji, ka lietu sagatavošana kļūst arvien grūtāka. Kā tas iet kopā ar procesu elektronizāciju, teorētiski jau birokrātiskajam slogam būtu jākļūst arvien mazākam?

Mums stāsta, ka kadastrs tiek nepārtraukti uzlabots, viss notiek uzņēmēju un sabiedrības interesēs.  Ja valsts iestādes darbs būtu orientēts nevis uz procesu, bet rezultātu, tad tam būtu pavisam cita kvalitāte. Šobrīd valsts iestādē pats svarīgākais ir process – nedod dievs kaut kur „nokļūdīties”, pateikt ko lieku vai pieņemt lēmumu, kas varētu izrādīties pretrunā ar augstākās vadības nostāju… Ja runājam par elektronizāciju, prātā nāk piemērs ar Eiropas Savienības finansēto ĢIS sistēmas projektu (VZD ģeotelpisko datu ģeotelpiskās informācijas sistēmas projekts – I.K.). Visā šī projekta aprakstā es neatradu nevienu teikumu par to, kā tas nāks par labu sabiedrībai. Tas nozīmē, ka valsts iestāde strādā tikai savam pašlabumam. Tas man šķiet briesmīgi.

Kāpēc tā notiek? Kāpēc cilvēki nedomā par rezultātu, saturu, bet pieķeras procesa birokrātiskajai formai? Vai tās ir bailes, varbūt postpadomju mentalitāte?

Kā labo piemēru varu minēt Cēsu pašvaldību. Rudīte Klāva (Cēsu novada pašvaldības teritorijas plānotāja – I.K.) kādā sanāksmē atklāja, ka viņiem pašvaldībā ir nodefinēts, ka primārais ir klients un viņi strādā klienta labā. Un es zinu – ja aizeju uz Cēsu pašvaldību, tad būs risinājums. Varbūt ne tajā pašā dienā, bet risinājums būs. Taču zemes dienestā man pat šobrīd vairs nav īsti skaidrs, kam prasīt padomu, ja saskaros ar situācijām, kas nav ierakstītas normatīvajā regulējumā. Man nešķiet, ka ar šādiem jautājumiem ikreiz būtu jātraucē ģenerāldirektors. Taču cita nav, kam prasīt. Bet tad, kad mēs pieņemam paši savu lēmumu, izrādās, ka tas ir nepareizs.

Kā beidzies stāsts ar gada sākumā VZD ieviestajām jaunajām kadastra un zemesgrāmatas procedūrām, kas izsauca mērnieku neapmierinātību par garajiem termiņiem un birokrātiju?

Situācija nav atrisināta. Pat ja dokuments ir izgājis cauri zemes dienestam, to atmet atpakaļ zemesgrāmata, jo, piemēram, trūkst kāda bankas vai kredītiestādes atļauja… Tad klients sameklē šo atļauju, un mērnieks otrreiz iesniedz dokumentus zemes dienestā – otrreiz arī maksājot par to. Iznāk, ka mērniekam ir jākontrolē valsts iestādes notāru darbs, lai gan teorētiski Zemesgrāmatai pakļautajiem notāriem vajadzētu sagatavot tādu dokumentu, kāds Zemesgrāmatai nepieciešams. Mums, mērniekiem, profesionāļiem ar inženiertehnisko, nevis juridisko izglītību, turklāt neesot valsts amatpersonām, ir jāpārzina valsts amatpersonu darba specifika! Par to visu maksāt iznāk sabiedrībai, klientiem. Lūk, kā „viss notiek sabiedrības interesēs”!

Bet ko tad galu galā darīt? Kā mērniekiem organizēties, lai novērstu šīs nejēdzības?

Lielo profesiju arodbiedrībām – skolotājiem, ārstiem – ļoti labs instruments ir publicitāte. Kad redzu skolotājus ejam piketā, es saprotu – cilvēkiem vienkārši ir piegriezies…

Acīmredzot mērniekiem vēl nav piegriezies?

Man jau vienubrīd bija doma – varbūt mērniekiem iziet 11. novembra krastmalā un visiem draudzīgi kaut ko sākt mērīt, nobloķējot visu krastmalas satiksmi…  Vēl vienu ideju aizguvu no Artura Heilija grāmatas – doties uz zemes dienestu un aizņemt visas tualetes, radot iestādē neveiklu situāciju. Paņemt līdzi planšetes, grāmatas un sēdēt tualetēs… Ko darīt, ja citādi nesaprot?

Kā tu savā dzīvē pievērsies mērniecībai? Vai tā bija apzināta izvēle, vai drīzāk liktens roka?

Nākamgad 3. maijā apritēs divdesmit gadi, kopš Jānis reģistrēja savu pirmo plānu. Jau minētā Rudīte Klāva, kas tolaik bija Cēsu biroja vadītāja, pārmeta Jānim par viņa rokrakstu – vīram rokraksts ir tāds, ka jebkurš mediķis varētu no viņa mācīties. Kādu vakaru, kad viņš pārskaities atnāca mājās, sacīdams: „Es savu rokrakstu nevaru izmainīt!”, ierosināju: „Dod, es pamēģināšu!”. Tā es sāku zīmēt plānus. Pie visa vainīga bija Rudīte Klāva! (smejas)

Savulaik esi bijusi arī fizikas un matemātikas skolotāja. Kā ir, tavuprāt, vai pie šodienas tehnoloģiju straujās attīstības mērniekam fizikas un matemātikas zināšanas ir tikpat svarīgas kā senāk?

Es domāju, ka jā. Ja tu izej cauri fizmatu skolai, šīs zināšanas nevar pazaudēt, tā ir īsta izdzīvošanas skola.

Ko tu dari brīžos, kad neesi mērniece un mērniecības aktīviste? Kas ir tavi vaļasprieki?

Sena, liela mīlestība man ir teātris, savulaik spēlēju izrādēs. Tagad gan esmu to nolikusi malā. Ja par kultūru kopumā, tad esmu liela grāmatu lasītāja. Viens no mani iespaidojošākajiem autoriem ir jau minētais Arturs Heilijs. Īpaši uzrunāja „Stiprās zāles”, pēc kuras izlasīšanas es pamatīgi pārvērtēju, kādas zāles dodu saviem bērniem. Ar lielu interesi lasīju arī Sanda Ozoliņa autobiogrāfiju, tāpat lasu dažādas ceļojumu grāmatas, varu izcelt Horena grāmatu par alpīnismu. Lai gan nekad neesmu bijusi sportiste, pērn sapratu, ka vēlos iemācīties labāk peldēt, paņēmu treneri un tagad brīvajā stilā peldu labi. Otra sportiskā kaislība man ir riteņbraukšana. Pie mājām ir valsts mežu ceļi, dodos vismaz divu stundu ilgos izbraucienos. Taču trakākā lieta, ar ko esmu sākusi nesen nodarboties un kas man pašai ir liels pārsteigums… Esmu nokārtojusi medību apliecību, man ir ierocis un es eju medībās. Tas, kā es līdz tam nonācu, ir atsevišķs stāsts.

Pastāsti! Kā tu līdz tam nonāci?

Sākās ar to, ka gāju piedalīties dzinēju medībās, jo gribēju izkustēties svaigā gaisā. Laikam „ierakstījos” kolektīvā un pagājušā gada vasaras sākumā man jau piedāvāja piedalīties šaušanas sacensībās medniekiem. Tur startēju veiksmīgi, pieredzējušie mednieki pat sacīja: „Šī dāma mums visiem ieliks!”. Pēc tam ar Jāni spriedām, ka ierocis mājās noderētu – mums ir aitu ganāmpulks un dzīvojam blakus mežam, kurā klīst gan vilki, gan pat lācis manīts. Sākotnējā doma, kārtojot medību apliecību, man bija tieši tāda – aizstāvēt savu aitu ganāmpulku. Bet nu jau esmu pilntiesīga medību kolektīva dalībniece. Patlaban vēl lielu medījumu man nav – ir bebrs un āpsis, bet tik dumjas mežacūkas šogad vēl nav piedzimušas, gaidu nākamo metienu (smejas).

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv


Raksts publicēts

kategorijā

Autors:

Pēdējie komentāri

  1. Paldies par mana brāļa Jāņa Bikšes [3.] (pēc dzimtas uzturētā “Dzimtas koka” reģistra – Jānis [3.]) “Dzīves nodarbošanās vēstures” izveidi…

TWITTER FORUMS

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *