Latvijas Mērnieku biedrības (LMB) vadītājs laikā no 2006. līdz 2010. gadam, viens no pirmajiem mērniecības uzņēmumu izveidotājiem, LMB Atzinības zīmes laureāts Andris Mazkalniņš ir devis nozīmīgu ieguldījumu mērniecības attīstībā Latvijā. Viņš bijis arī viens no sākotnējās mērnieku sertifikācijas sistēmas „arhitektiem” – un brīdī, kad diskusijas par sertifikācijas kārtības maiņu atkal aktualizējušās, tas ir viens no mūsu sarunas centrālajiem tematiem. Taču A. Mazkalniņam ir ko teikt arī par citām būtiskām mērniecības aktualitātēm – no mikrouzņēmumu ietekmes uz nozares tirgus procesiem līdz problēmām kadastrālās uzmērīšanas procesos.

Pirms diviem gadiem tu saņēmi vienu pirmajiem četriem Latvijas Mērnieku biedrības goda apbalvojumiem – Atzinības zīmi. Vai tas bija pārsteigums vai drīzāk uztvēri to kā likumsakarīgu atzinību par mērniecības jomā paveikto?

Vispirms jāsaka liels paldies Mērnieku biedrībai, kas šādu apbalvojumu izveidoja. Liels ieguldījums tajā bija Uldim Mežulim. Tāpat paldies visiem, kas mani šim apbalvojumam izvirzīja. Goda zīmes saņemšana man bija pārsteigums. Protams, ka tas bija patīkami un es jutos pacilāts, apbalvojumu saņemot. Sapratu, ka esmu ticis pozitīvi novērtēts par manu darbību biedrībā, kā arī profesionālajā jomā.

Saņemot Atzinības zīmi, tava uzruna bija lakoniska: „Gods kalpot mērniecības sabiedrībai!”…

Jā, to es sacīju, pārfrāzējot lielo valsts apbalvojumu pasniegšanas ceremonijās bieži dzirdamo „Gods kalpot Latvijai!”.

Kā tu dzīvē nonāci līdz mērniecībai, kurā vecumā sāki par to interesēties un nolēmi, ka tā būs tava profesija?

Dzīvē bieži gadās nejaušības. Mērniecībā nonācu nejauši, jo 1987. gadā vēlējos iestāties LLU celtniecības fakultātē, lai iegūtu celtniecības darbu vadītāja izglītību. Diemžēl paliku pirmais „aiz svītras”, un vajadzēja izvēlēties starp diviem mācību virzieniem ar brīvajām vietām, kur varēju iestāties ar tiem pašiem dokumentiem – hidromeliorācija un zemes ierīcība. Izvēlējos zemes ierīkotājus, un beigās nenožēloju, jo tad, kad fakultāti absolvēju un ieguvu inženiera – zemes ierīkotāja diplomu, Latvijā sākās zemes reformas process. Pirmajos kursos ģeodēzija un zemes ierīcība mani gan ne pārāk interesēja, taču interese par to radās pēdējos kursos, kad aktīvi iesaistījos studentu zinātniskajā biedrībā, kā arī ģeodēzijas katedras pētnieciskajos darbos, kur paralēli studijām strādāju arī par katedras mācību meistaru. Mācībspēki manī saredzēja jaunu, perspektīvu speciālistu un, kad deviņdesmito gadu sākumā parādījās globālās pozicionēšanas sistēmu (GPS) tehnoloģijas, katedras vadība vedināja mani apgūt šo metodi. Līdz ar to arī mans diplomdarbs bija par ģeodēziskā tīkla atjaunošanu, izmantojot GPS metodi. Pēc tam mani uzaicināja strādāt valsts uzņēmumā „Zemesprojekts”, kur sāku strādāt kā inženieris pie valsts ģeodēziskā atbalsta tīkla atjaunošanas darbiem, bet gadu vēlāk kļuvu par Valsts zemes dienesta Nacionālā mērniecības centra Ģeodēzisko atbalsta tīklu nodaļas vadītāju.

Iznāk, ka tu vispirms uzrakstīji teorētisko darbu par ģeodēzisko tīklu atjaunošanu ar GPS un pēc tam guvi iespēju realizēt to praktiski?

Jā, toreiz mūs īpašos kursos apmācīja speciālisti no Austrālijas. Arī šodien, veidojot ģeodēziskos atbalsta tīklus ar GPS, joprojām izmanto šo metodi.

Tu biji viens no pirmajiem, kas Latvijā deviņdesmitajos gados izveidoja mērniecības uzņēmumu. Kā tev radās doma, ka mērniecība var būt perspektīvs bizness?

Pirmkārt, darīju to tāpēc, ka gribējās pašam organizēt darbu, uzņemties atbildību, ja var tā sacīt – noteikt savu likteni. Strādājot Valsts zemes dienestā, nogurdināja nepārtrauktās, gan organizatoriskās, gan finansiālās reformas, tāpēc izlēmu, ka savas iespējas varētu labāk izmantot uzņēmējdarbības vidē, kas mērniecības nozarē bija tikko sākusies.

Tavā LMB prezidentūras laikā tika ieviesta mērnieku sertificēšanas sistēma, pirmā Baltijā. Kā notika darbs pie šīs sistēmas izveides?

2004. gadā, nākot pie varas „Jaunajam Laikam”, notika strauja normatīvā regulējuma sakārtošana. Eiropas Savienības tiesas spriedumā bija norādīts, ka dalībvalstīm ir jāatsakās no visa veida uzņēmējdarbības licencēšanas, izņemot īpašās nozares, kas saistītas ar valsts drošību, veselības aprūpi un līdzīgos izņēmumu gadījumos. Mērniecības starp šīm izņēmuma nozarēm nebija, tāpēc tika paredzēts, ka Latvijā mērniecībā vairs neturpināsies juridisko personu licencēšana, bet turpmāk tiks sertificētas fiziskās personas. Valsts zemes dienests lūdza Latvijas mērnieku biedrību sākt darbu pie sertifikācijas centra izveides, un 2005. gadā biedrības sapulcē nolēmām sākt veidot mērnieku sertificēšanas sistēmu.  2008. gada 27. jūlijā saņēmām no Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja apliecību un uzsākām mērnieku sertifikāciju.

Kas bija galvenie sistēmas izveides principi, kādus paraugus ņēmāt par piemēru?

Mums bija konsultanti, kas ieteica, kā šo sistēmu veidot. Sertificēšanas kārtība ir diezgan standartizēta – ir vispāratzīti kritēriji, kādiem jābūt eksāmeniem, cik jautājumiem utml. Paralēli mēs kopā ar Valsts zemes dienestu strādājām pie Ministru kabineta noteikumu izstrādes, kas noteica daudzas nianses. Protams, mēs skatījāmies dažādus paraugus, taču tiešā veidā nevienu kā gatavu no citas nozares vai citas valsts nepārņēmām. Tik konkrēts viens modelis nekur nebija – Lietuva gāja savu ceļu, Igaunijai bija atkal savs.

Kā Latvijā izveidojās situācija, ka radās otrs sertificēšanas centrs, kas ir diezgan unikāls modelis Eiropas kontekstā?

Tas jājautā tiem, kas to atļāva. Taču Latvijā juristi mēģina pārāk centīgi izpildīt visas Eiropas Savienības prasības, un, iespējams, ka šādas situācijas pamatojums radās uzstādījumā, ka nedrīkst ierobežot uzņēmējdarbību un brīvo tirgu.

Brīvais tirgus ir visur, bet Latvija ir vienīgā ES valsts, kur tas pastāv arī mērniecības sertificēšanā…

Veidojot sertifikācijas centru mēs nespējām iedomāties, ka izveidosies vēl kāds sertificēšanas centrs. Mēs kā sabiedriska organizācija vispār neuzlūkojām to kā biznesu, tikai kā savu sabiedrisko pienākumu, tāpat kā Arhitektu savienība izdod sertifikātus arhitektiem vai Elektriķu brālība – elektriķiem. Iespēja privātuzņēmumam veidot sertifikācijas centru radās līdz ar prasību, ka sertificēšanas centriem jābūt akreditētiem Latvijas Nacionālajā akreditācijas birojā. Jāsaka, ka Latvijā pastāv vēl viens šāds piemērs – arī gāzes vadu projektētāju sertifikātus izsniedz ne tikai biedrība, bet arī privātfirma, kas izveidojusi sertificēšanas centru.

Vai no mērnieka viedokļa ir labi vai slikti, ka pastāv divi centri? Kā ieguvumu mērniekam bieži nosauc lielāku konkurenci, zemākas cenas. Tāpat no mērniekiem ir dzirdēts viedoklis, ka LMB sertifikācijas centra cenas sākumā bija pārāk augstas, tāpēc arī radās iespēja izveidoties otram centram, kas samazināja cenu līmeni.

Sākotnējais LMB cenrādis bija pamatots arī ar to, ka 2005. gadā Valsts zemes dienests vēlējās nodot mūsu pārziņā arī licencēto personu uzraudzību, tādējādi visas sūdzības par mērnieku iepriekš veiktajiem darbiem tiktu nosūtītas izskatīšanai uz LMB sertifikācijas centru. Valsts pilnībā atteicās sniegt kādu finansējumu, tāpēc sākumā mēs rēķinājām tādas sertifikāta izmaksas, lai spētu tikt galā ar tiem uzdevumiem, kādus VZD ar MK noteikumiem gribēja mums deleģēt. Beigās mēs gan nepiekritām uzņemties atbildību arī par visiem pagātnē veiktajiem mērnieku darbiem, bet veikt tikai LMB SC sertificēto mērnieku turpmāko uzraudzību.

Ir sākušās diskusijas par to, ka būtu nepieciešams atgriezties pie viena sertifikācijas centra. Tavuprāt, vai šāds solis patlaban būtu vajadzīgs, vai tas vispār ir iespējams, un, kā lai no tiesiskā viedokļa izšķir, kurš būs viens „pareizais” centrs, kam jāpaliek, un kurš – „nepareizais”, kam jātiek likvidētam?

Tā kā es esmu stāvējis klāt pie LMB SC izveides, tad man būtu grūti teikt, ka nepieciešami vairāki centri. Doma, ka mums, mērnieku saimei, būtu vajadzīgs otrs un trešais sertificēšanas centrs, kurš šobrīd arī jau top, manuprāt, ir absurds. Sertifikāti tomēr nav tomāti tirgū, kurus var nopirkt pie viena, pie otra, pie trešā… Kas attiecas uz „pareizo” un „nepareizo” centru… Protams, nav iespējams kādu centru tā vienkārši aizvērt. Tādā gadījumā šī centra īpašniekiem noteikti rastos pamats vērsties tiesā. Vienīgais veids, kā sistēmu pareizi reformēt, būtu valsts izsludināts konkurss, kurā pieteiktos visi interesenti un konkursa kārtībā tiktu izvēlēts viens, kam turpmāk tiktu deleģēta mērnieku sertificēšana.

Kā nodrošināt, lai šāda pāreja notiktu korekti attiecībā pret tiem, kas uz vairākiem gadiem sertificējušies pašreizējos centros? 

MK noteikumos nr. 1011 ir aprakstīta kārtība, kas notiek gadījumā, ja kāds sertificēšanas centrs beidz savu darbību. Sertificētais mērnieks ar visiem dokumentiem vienkārši pāriet uz otru sertifikācijas centru līdz sertifikāta darbības termiņa beigām, pēc kura tiek izskatīta tā pagarināšana. Tā kā šajā ziņā problēmu nebūtu.

Vai tiek izskatīta arī iespēja, ka mērnieku sertificēšanu varētu pārņemt valsts un tā izvietotos kādas institūcijas, piemēram, VZD paspārnē?

2005. gadā jau bija doma, ka biedrība tikai izsniegs sertifikātus, bet VZD izskatīs visas sūdzības. Taču valsts nevēlējās uzņemties nekādas funkcijas, jo neesot brīvo līdzekļu. Šāda vēlme valsts pusē arī patlaban nav parādījusies.

Kas vēl bija būtiskākais, ko tev izdevās paveikt, vadot LMB?

Būtisks solis bija LMB iestāšanās Eiropas Mērnieku biedrībā. Sākotnēji mēs ilgi neatsaucāmies uz viņu aicinājumu iestāties, taču 2009. gadā to beidzot izdarījām. Eiropas mērnieku biedrība tomēr mums ir tuvāka nekā Starptautiskā mērnieku federācija, uz kuras konferencēm bieži neizdevās nokļūt līdzekļu trūkuma dēļ. Pēc iestāšanās Eiropas Mērnieku biedrībā izveidojās arī ciešākas saites ar kaimiņiem – Igaunijas un Lietuvas mērnieku biedrībām. Reizi gadā satiekamies Baltijas mērnieku forumā, uzklausām viens otra pieredzi, mācāmies. Kā patīkamu mirkli no savas prezidentūras laika atceros arī 2006. gada mērnieku sporta spēles, kuras organizējām kopā ar Latvijas Kartogrāfu un ģeodēzistu asociāciju un kurās kopā ar viesiem un pašiem dalībniekiem piedalījās vairāk nekā 800 cilvēku. Šis rekords aizvien nav pārspēts. Manas prezidentūras laikā LMB arī aktīvi piedalījās Ģeotelpiskās informācijas likuma tapšanā.

Vai bija arī kas tāds, ko tev līdz galam neizdevās panākt?

Mēs centāmies uzsākt ciešāku sadarbību ar LKĢA, manā laikā varbūt vēl neizdevās attīstīt to pietiekami labā līmenī, taču pēdējos gados attiecības ir nostiprinājušās, lai gan, protams, vienmēr var būt vēl labāk. Otrkārt, neizdevās panākt pietiekamu mūsu viedokļa ietekmi normatīvo aktu izstrādes procesā – likumdevējs biedrības ierosinājumus bieži vien formāli uzklausīja un it kā mutiski pat atbalstīja, taču likumprojekta gala redakcijā neietvēra vai radikāli pārveidoja.

Kādā situācijā Latvijā patlaban atrodas mērniecības tirgus? Vai dempinga problēma vēl ir aktuāla?

Dempings ir bijis vienmēr. Dažus gadus iepriekš runājām par to, ka „nozarē jāceļ cenas”. Taču neko mākslīgi nav iespējams pacelt – jābūt ekonomiskam pamatojumam. Mērniecība vispār nav nozare, kur Latvijā var kļūt bagāts. Pat ārzemēs mērniecības uzņēmēji ir tikai turīgi, taču ne bagāti.

Zemo cenu sakarā pēdējā laikā tiek piesaukti mikrouzņēmumi, kas, strādājot 9% nodokļa režīmā, deformē konkurenci. Kā tu skaties uz šo fenomenu? Vai mikrouzņēmumus būtu nepieciešams kaut kā ierobežot, vai varbūt tieši otrādi, ļaut, lai visa nozare pāriet uz šo uzņēmējdarbības formu?

Tas ir sāpīgs jautājums. Protams, mikrouzņēmumi kropļo konkurenci. Manuprāt, valstij vajadzētu izveidot mehānismu, kurā mikrouzņēmumi pakāpeniski tiek pielīdzināti pilno nodokļu režīmu maksājošajām firmām, tomēr tas nedrīkstētu notikt pārāk strauji. Pretējā gadījumā tiešām visām firmām būtu jāpārreģistrējas par mikrouzņēmumiem, bet to valsts tāpat nepieļaus.

Kas, tavuprāt, ir citas patlaban aktuālākās un svarīgākās problēmas mērniecības nozarē, jautājumi, kas būtu jāsakārto?

Kadastrālās uzmērīšanas procesi Latvijā ir padarīti ļoti sarežģīti, darbietilpīgi un juridiski sarežģīti. Laukos, kur uzmērīšana bijusi veikta ar ierādīšanas metodi, bieži nākas saskarties ar situāciju, kad vecās robežas neatbilst dabā esošajām – ir parādījušies jauni grāvji, izmainījušās upju gultnes. Tas veicina pierobežnieku strīdus, un rezultātā mums jāraksta daudz juridisku dokumentu un jārisina deviņdesmito gadu sākumā ielaistās problēmas. Darbinieki, kas firmās strādā ar šīm kadastra lietām, ilgi nenoturas – viņi ātri nogurst, dodas atvaļinājumā vai meklē citu darba vietu. Savukārt potenciāli jaunie darbinieki bieži vien atsakās nākt: „Nē, nē, tikai ne kadastru!”. Mēs varam nonākt situācijā, kad vairs nepietiks mērnieku, kas vēlēsies risināt šos zemes kadastrālās uzmērīšanas jautājumus.

Vai mērnieki pietiekami aktīvi iesaistās sabiedriskajās organizācijās, nozares jautājumu risināšanā? Kā motivēt cilvēkus iesaistīties?

Piespiest darboties sabiedriskajās organizācijās nevienu nevar un arī nevajag. Daļa domā, ka biedrība un asociācija ir kādi slēgti elitāri klubiņi, kas visu kaut kur paslepus sarunā un izlemj. Es darbojos gan biedrībā, gan asociācijā, un varu apliecināt, ka tā nav – pie mums jebkurš var pievērst uzmanību savam problēmjautājumam, rakstot vai nākot klātienē, uz valdes sēdēm vai kā citādi. Sabiedriskajās organizācijās apvienojas cilvēki, kas grib kaut ko uzlabot – gan atrisināt problēmas, ar kurām saskārušies paši, gan līdz ar to arī situāciju nozarē kopumā. Ja nebūtu bijis sabiedrisko organizāciju, tad šodien daudzi mērniecības nozari regulējošie normatīvie akti Latvijā būtu krietni nepilnīgāki un mērniekiem būtu grūtāk darboties. Vēsturiski, tā saucamajos „Grūbes laikos”, sabiedriskajās organizācijās valsts tiešām neieklausījās, bet līdz ar Mārtiņa Lazdovska kļūšanu par VZD vadītāju situācija sāka mainīties. Daļai mērnieku ir tādi galēji viedokļi par sabiedriskajām organizācijām – vai nu „jūs neko tāpat nespējat panākt” vai arī „jūs tur kaut ko priekš sevis sarunājat”. Tā tas nav. Mēs vienkārši risinām sāpīgos jautājumus, kurus mūsu biedri un valde mums deleģējuši, un darām to ne jau tikai biedrības vai asociācijas biedru, bet visas mērnieku sabiedrības interesēs.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv