Jānis Klīve: Sertifikācijas centram jābūt vienam

Jānis Klīve šogad kļuva par līdz šim vecuma ziņā jaunāko Latvijas Mērnieku biedrības (LMB) augstākā apbalvojuma – Goda ordeņa saņēmēju. Pats atzīst, ka bijis patīkami pārsteigts par kolēģu izvēli, taču arī apzinās, ka mērniecības nozares attīstīšanā ieguldījis daudz pūļu, gandrīz četrus gadus vadot biedrību. Arī tagad J. Klīve turpina aktīvi darboties nozares labā, īpaši pievēršoties mērnieku sertifikācijas jautājumiem. Izrādās, ne velti jau kādu laiku mērniecības sabiedrībā klīst runas par iespējamām izmaiņām sertificēšanas kārtībā. Klīve pastāv uz to, ka labākais risinājums būtu atgriešanās pie viena sertifikācijas centra, taču intervijā atklāj, ka notikumi pašlaik virzās gluži pretēji – akreditācijas procesu uzsācis jau trešais mērnieku sertifikācijas centrs.

LMB apbalvošanas ceremonijā savā uzrunā minēji, ka Goda ordeņa piešķiršana tik ātri tev bijusi liels pārsteigums. Goda ordenis ir augstākais mērnieka apbalvojums Latvijā – vai tagad ir sajūta, ka augstāk vairs nav, kur kāpt?

Pirmkārt, jūtos pateicīgs, ka ir novērtēts darbs, ko esmu ieguldījis mērniecības nozarē. Paldies gan ģimenei, gan kolēģiem, ar kuriem kopā strādājām Latvijas Mērnieku biedrības valdē. Par Goda ordeņa piešķiršanu tiešām biju pārsteigts – biju gatavs saņemt Atzinības zīmi, bet vēl ne pašu augstāko apbalvojumu. Tas uzliek arī zināmu atbildības slogu. Pašam sevi man grūti novērtēt, bet, protams, par apbalvojumu nesūkstīšos! Paldies tiem, kas mani izvirzīja Goda ordenim un komisijai, kas lēma to piešķirt.

Saņemot balvu, izmeti joku, ka arī turpmāk apsolies „darīt labu vai vismaz nedarīt neko sliktu”. Kas ir aktuālākie nozares jautājumi, kuru risināšanā šobrīd esi iesaistījies?

Patlaban darbojos LMB sertificēšanas darba grupas sastāvā, bet otrs lielais projekts ir gatavošanās Eiropas Mērnieku padomes Ģenerālajai asamblejai, kas nākamā gada rudenī notiks Rīgā. Sākam jau laicīgi domāt par to, ko, kur un kā rīkot, lai viss nebūtu jāplāno pēdējā brīdī. Tā būs Eiropas līmeņa sanāksme, kur tiks izskatīti mērniecībā aktuāli jautājumi.

Vai šajās asamblejās tiek pieņemti arī kādi lēmumi, kas teorētiski varētu pārtapt Eiropas Savienības normatīvo aktu projektos un kļūt saistoši mērniekiem?

Jā, Eiropas Mērnieku padome (CLGE) ir organizācija, kurā varam sekot līdzi Eiropas mēroga tendencēm un mazliet arī virzīt tās sev vēlamā gultnē. Šobrīd aktuāla ir reglamentēto profesiju direktīva, un CLGE aizstāv pozīciju, ka mērniecībai būtu jāpaliek regulēto, sertificējamo profesiju vidū, ka šo profesiju nedrīkst laist brīvajā tirgū. Katrā valstī šajā ziņā ir mazliet atšķirīgs regulējums. Piemēram, Vācijā sertifikātus vispār izdod tikai konkrētam skaitam mērnieku, tur tas ir pavisam slēgts tirgus. Jauni mērnieki konkursa kārtībā tiek sertificēti tikai tad, kad sāk trūkt darbaroku.

Kā tu pats nonāci līdz ģeodēzista profesijai?

Abi mani vecāki ir pabeiguši Latvijas Lauksaimniecības universitātes zemes ierīcības studijas, tāpēc šī izvēle man ir bijusi dabiska. Skaidra apziņa, ka man jābūt tieši mērniekam, man gan nebija, taču devos studēt uz Rīgas Tehnisko universitāti ar vēlmi strādāt ģeodēzijā, kartogrāfijā, nekustamo īpašumu vērtēšanā un līdzīgās jomās. Pirmā nopietnā darba vieta man bija SIA „Merko” un viens no maniem pirmajiem darbaudzinātājiem, kas man iemācīja praktiskās iemaņas, bija Juris Vītols. Tad es pavadīju gadu Zviedrijā, kur studēju nekustamo īpašumu pārvaldību, iegūstot tur otro maģistra grādu. Pēc tam sāku strādāt Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentā, Ģeomātikas pārvaldē, kur esmu vēl joprojām.

Četrus gadus tu biji arī Latvijas Mērnieku biedrības vadītājs. Kas palicis atmiņā kā spilgtākais no šī laika? Kādi bija lielākie izaicinājumi? Par ko no paveiktā ir gandarījums, kas savukārt neizdevās līdz galam?

Lielākais un vienlaicīgi publiski skaļākais process bija jauno Ministru kabineta noteikumu par augstas detalizācijas topogrāfisko informāciju apstiprināšana. Jaunajai specifikācijai ir gan plusi, gan mīnusi, taču biedrība ieguldīja lielu darbu šo noteikumu izstrādē. Galvenais, ko izdevās panākt – topogrāfijas vairs nav nepieciešams saskaņot Valsts zemes dienestā. Protams, kopumā specifikācijas risinājums neizdevās labākais iespējamais, bet laika gaitā mērnieki ar to ir apraduši. Man pat grūti pateikt, kas pavisam nebūtu sekmējies. Protams, dialogs ar valsti vienmēr ir kompromisa meklēšana – kādā kompromisā tu iegūsti vairāk, citā – mazāk. Starp neveiksmīgākajiem iznākumiem var minēt to, ka mēs nespējām aizkavēt vairāku sertifikācijas centru izveidošanos, taču tā, protams, ir tikai biedrības nostāja. Dažiem varbūt ir cits viedoklis šajā jautājumā.

Cik ļoti sabiedriskās organizācijas spēj ietekmēt valsts iestāžu lēmumus? Vai likumdevēji vispār ieklausās nozares profesionāļu viedoklī?

Mēs biedrībā pievērsām ļoti lielu vērību oficiālu iesniegumu noformēšanai, sarakstei ar valsts iestādēm. Rūpīgi sekojām līdzi Valsts sekretāru sanāksmēs izsludinātajiem MK noteikumu projektiem, iesniedzām savus iebildumus, un šo gadu laikā izveidojās diezgan laba sadarbība. Biedrībai bija laba atpazīstamība, valsts iestādes zināja, kas mēs esam un uztvēra mūsu iebildes nopietni, jo tās vienmēr bija labi noformētas un argumentētas. Varētu teikt, ka mūsu argumenti apmēram 80 procentos gadījumu tika ņemti vērā, bet tie, kas tika noraidīti, tika noraidīti tāpēc, ka pastāv kādi juridiski vai pat politiski šķēršļi.

Vai tiesa, ka pēdējā laikā satuvinājušās abas mērnieku sabiedriskās organizācijas – LMB un LKĢA?

Šajā ziņā palīdzēja kopīgais darbs Eiropas Savienības atbalstītā Sabiedrības integrācijas fonda projektā, kura ietvaros LKĢA bija mūsu partneri. Gadu strādājot kopā, izveidojās ciešāki kontakti. Protams, līdzās lietām, kurās mums ir kopīga nostāja, ir arī jautājumi, kur mums viedoklis atšķiras, kaut vai tāpēc, ka LKĢA vairāk pārstāv mērniecības uzņēmumus, bet biedrība – individuālos mērniekus.

Pirms dažiem gadiem bija aktīvas diskusijas par mērnieku uzraudzību. Vai šo jautājumu izdevies sakārtot? Vai abi sertifikācijas centri spēj pilnvērtīgi tikt galā ar šo pienākumu?

Jāsāk ar to, ka uzraudzība izmaksā krietni vairāk nekā cena, ko par to maksā sertificētie mērnieki. Piemēram, LATAK (Latvijas Nacionālais akreditācijas birojs) eksperta stundas likme vien ir 50 eiro. Protams, mērniecībā šīs izmaksas varētu būt zemākas, tomēr iznāk, ka katrai uzraugāmajai personai mēs gadā varētu veltīt vien dažas stundas. Taču jāņem vērā, ka katram sertifikācijas centram vēl ir jānodrošina arī vadītājs, telpas, administratīvie izdevumi… Līdz ar to šīs sistēmas ietvaros mēs nevaram runāt par nopietnu uzraudzību, pirmkārt, finansiālu apsvērumu dēļ. Pastāvot diviem sertifikācijas centriem, visas finanses tiek dalītas divās daļās, ja būtu tikai viens centrs, administratīvie izdevumi būtu mazāki. Turklāt katrs sertifikācijas centrs mērnieku uzraudzību redz atšķirīgi. Lai uzraudzība nebūtu interpretējama, tai būtu jābūt zem viena centra, jo nekad jau nevarēs uzrakstīt tik detalizētus noteikumus, kā veikt katru uzraudzības soli. Es šo situāciju salīdzinātu ar piemēru, ja valsts sabiedriskās kārtības uzturēšanas funkciju uzticētu ne tikai policijai, bet, piemēram, vēl arī kādai privātai apsardzes firmai.

Vai viena, valsts deleģēta sertifikācijas centra „monopols” tomēr nesadārdzinātu sertificēšanas un uzraudzības cenas?

Manuprāt, ja pastāvētu tikai viens centrs, tad cenas, ja vispār pieaugtu, tad tikai minimāli. Protams, jāskatās, kādas prasības būtu noteikusi valsts, taču pašreiz noteikumos prasītā viena vizīte piecos gados varētu tikt veikta par esošajiem līdzekļiem, jo, kā jau minēju, viena centra pastāvēšanas gadījumā varētu krietni ietaupīt uz administratīvajiem izdevumiem. Biedrības sertifikācijas centrs virzās uz modeli, kurā tie mērnieki, par kuriem ienāk objektīvas sūdzības no klientiem, atsevišķi maksā par viņu darba pārbaudēm, kuras notiek šo sūdzību dēļ. Respektīvi, parastās uzraudzības vizītēm finansējums pietiktu no ikgadējās maksas, bet sūdzību pārbaudi segtu vai nu sūdzības iesniedzējs – klients, vai arī pats mērnieks, ja viņš izrādās tiešām vainīgs. Biedrība ir vienisprātis ar asociāciju, ka vairāk jāizmanto arī apdrošināšanas iespējas – patlaban mērnieku sabiedrība maksā lielas summas apdrošināšanas kompānijām, bet gadījumu, kad tikušas izmaksātas kompensācijas, gandrīz nav.

Tātad – rūpīgi strādājošiem mērniekiem uzraudzības maksas nepieaugtu, bet tiem, kas pieļauj paviršības un par kuriem sūdzas, varētu nākties par to maksāt?

Jā, tas mūsu skatījumā būtu ideālais modelis. Taču ir grūti spriest, vai tāda uzraudzības sistēma izveidosies, jo pašlaik ir daudz nezināmo. Ja valsts izšķirsies par viena sertifikācijas centra modeli, tad jāskatās, kurš būs tas centrs, kā veidosies attiecības ar valsti vai institūciju, kas deleģēs šīs funkcijas, kas, visticamāk, būs Valsts zemes dienests. Savukārt, ja paliek divi sertificēšanas centri, un, kā zināms, tūdaļ būs arī trešais…

Mērniecībā būs trešais sertifikācijas centrs??

Jā, šis fakts man nesen kļuva zināms, un tas vēl vairāk liek aizdomāties par to, cik tad sertifikācijas centri mērniekiem ir vajadzīgi… SIA „Sertifikācijas centrs” ir iesniedzis pieteikumu LATAK par sertifikācijas uzsākšanu ģeodēzijas, zemes ierīcības un zemes kadastrālās uzmērīšanas jomās. Akreditācijas process viņiem drīzumā varētu tikt pabeigts, vienīgi vēl nebūs valsts deleģējuma. Iespējams, viņi vēl nav pamanījuši to, ka, lai uzsāktu sertificēšanu, viņiem nepieciešams arī valsts deleģējums.

Vai pašlaik jau sāktas sarunas ar likumdevējiem par iespēju mērniecībā atgriezties pie viena sertifikācijas centra modeļa?

Jā, ir izveidota darba grupa ar LMB un LKĢA līdzdalību, kurā diskutējam par to, ko vajadzētu mainīt mērnieku sertifikācijas sistēmā. No mūsu puses viens no galvenajiem uzstādījumiem šīs darba grupas ietvaros ir tieši tas, ka vajadzētu būt vienam sertifikācijas centram.

Vai šajā jautājumā LMB un LKĢA ir vienots viedoklis?

Es negribētu runāt asociācijas vārdā, jo viņiem jūlija sākumā būs kopsapulce (intervija notiek jūnijā – aut. piez.), kurā tiks spriests par šo jautājumu visas asociācijas līmenī, jo LKĢA valde vienpersoniski to neuzņēmās noteikt. Viedokļi asociācijas ietvaros šajā jautājumā dalās.

Kāda ir citu valstu pieredze šajā ziņā? Vai ir vēl citas Eiropas Savienības valstis, kurās mērnieku sertifikācija notiek brīvā tirgus apstākļos?

Pēc man pieejamajiem datiem – nav. Pētījumā, kuru veicām SIF projekta ietvaros, aptaujājām desmit valstu pārstāvjus, un visās šajās valstīs pastāv viena sertifikācijas institūcija, ko uztur vai nu valsts, vai mērnieku sabiedriskā organizācija. Piemēram, Lietuvā mērniekus sertificē valsts, savukārt Igaunijā – valsts sadarbībā ar mērnieku biedrību. Nezinu vēl kādu valsti, kur to darītu privāts uzņēmums.

Kāda šobrīd ir kopējā situācija ar mērniecības tirgu Latvijā, cenām? Tu pats laikrakstā „Latvijas Avīze” pirms diviem gadiem izteici prognozi, ka mērniecības pakalpojumu cenas kāps. Vai tas ir noticis? Vai joprojām ir mērnieki, kas, lai tiktu pie pasūtījumiem, prasa neadekvāti zemu samaksu?

Patlaban tirgus ir nedaudz atdzīvojies, visiem mērniekiem darba pietiek un neviens par cenām vairs pārāk nesūdzas. Protams, cenām vajadzētu būt augstākām, īpaši kadastrālajā uzmērīšanā, jo tur atalgojums ir mazāks par ieguldītajiem resursiem un laiku. Protams, klientiem uz to ir cits skatījums, viņi bieži nesaprot, par ko gan vispār mērniekam būtu jāmaksā, jo „mūsdienās taču ir GPS un visu var uzmērīt ar telefonu”…

Kā mērniecību ietekmē jaunā Būvniecības likuma un tā pavadošo normatīvo aktu pieņemšana?

Pēc jaunā Būvniecības likuma spēkā stāšanās būvniecības regulējums tagad ir sadalīts pa vairākiem īpašajiem būvnormatīviem, kas katram inženierkomunikāciju veidam ir savi. Tas nozīmē, ka mērniekiem tagad jāpārzina vairāki normatīvi. Turklāt, pieņemot jaunos normatīvus, elektriķi un sakarnieki no viņu apakšnozares reglamentējošajiem būvnormatīviem izņēmuši ārā punktus par topogrāfiskā plāna nepieciešamību. Respektīvi, projektējot elektrības tīklus un sakaru līnijas, tagad vairs tikai retos gadījumos vajadzēs izmantot topogrāfisko plānu. To mērnieku sabiedrība ir palaidusi garām, un es baidos, ka, ja tas tā paliks, tad pēc pieciem gadiem topogrāfiskais plāns pazudīs arī no citiem būvnoteikumiem. Izbūvējot komunikāciju, tā nedrīkst atšķirties vairāk par 30 centimetriem no projektētā, taču – kā gan šādu prasību var ievērot, ja projekts ir veidots ar metra precizitāti? Ir pazudusi sasaiste starp likumu un pavadošajiem normatīviem. Agrāk bija noteikts, ka topogrāfiskais plāns nepieciešams visiem projektiem, un visiem viss bija skaidrs.

Tev ir pavisam interesanti hobiji – esi pat Latvijas kērlinga izlases sastāvā. Kā tevi ieinteresēja šī spēle? Vai kērlings nav savā ziņā radniecīgs mērniecībai, jo arī tajā nepieciešama precizitāte?

Jā, kaut kas radniecīgs mērīšanas funkcijai kērlingā patiešām ir – jāspēj precīzi novērtēt akmens slīdēšanas ātrumu, attālumu. Šajā sporta veidā mani ievilka brālēns, kopā ar viņu izveidojām komandu un pirms padsmit gadiem Jelgavā sākām spēlēt. Es iesaku ikvienam pamēģināt uzspēlēt kērlingu – kaut vai tāpēc, lai saprastu, ka tas nepavisam nav tik viegls sporta veids, kā izskatās televīzijas ekrānā. Īpaši grūti pirmajās reizēs ir iemācīties pareizi izslīdēt. Otrkārt, kērlings kļūst arvien interesantāks tad, kad arvien labāk sāc izprast šīs spēles noteikumus. Ja noteikumus līdz galam neizproti, tad kērlings var nešķist pārāk aizraujošs.

Tu esi piedalījies arī Rīgas maratonā…

Jā, taču ne pilnajā maratonā – esmu skrējis piecu un desmit kilometru distances. Skrienu apmēram reizi nedēļā, taču nevis kādu sportisku ambīciju, bet tikai pats sava prieka pēc. Skriešana man palīdz uzturēt fizisko formu, kas noder gan kērlingā, gan arī uzlabo kopējo labsajūtu un uzkrāj spēka rezerves, kas pēc tam palīdz izturēt lielās darba slodzes.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv


Raksts publicēts

kategorijā

Autors:

Pēdējie komentāri

  1. Paldies par mana brāļa Jāņa Bikšes [3.] (pēc dzimtas uzturētā “Dzimtas koka” reģistra – Jānis [3.]) “Dzīves nodarbošanās vēstures” izveidi…

TWITTER FORUMS

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *