VZD seminārā diskutē par to, kā pareizi uzmērīt apgabalus pie valsts robežas

Piektdien, 23. augustā, Valsts Zemes dienests organizēja semināru mērniekiem par situāciju ar valsts robežu un zemes vienību uzmērīšanu pie valsts robežas, kurā skaidroja šīs uzmērīšanas īpašo procedūru, kā arī diskutēja ar mērniekiem par konkrētiem problēmu gadījumiem.

VZD Nekustamā īpašuma formēšanas departamenta Mērniecības daļas vadītāja Jana Brice sākumā uzskaitīja mērnieku tipiskākās kļūdas, īpaši uzsverot, ka sliktā stāvoklī esot dokumentācija. Piemēram, zemes robežu apsekošanas akta atzinumā reizēm trūkstot mērnieka norādes par robežzīmju nostiprinājuma veida maiņu, robežu shēmā attēlotajām robežzīmēm neesot sniegts atzinums par to atbilstību robežas tehniskajām prasībām, ir nepilnīgi robežu apraksti, atzinumā norādītās robežzīmes neatbilst robežu shēmai, u.c.

Apstiprinātā darbu secība nosaka, ka pēc valsts robežas apgabala uzmērīšanas mērnieks šos datus vispirms iesniedz Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūrai (LĢIA), kas izvērtē, vai mērnieks atbilstoši noteicis valsts robežas. Pēc tam mērnieks saņem atzinumu – ja tas ir negatīvs, jāpārmēra. Ja LĢIA atzinums ir pozitīvs, tad mērnieks pēc zemes kadastrālās uzmērīšanas pabeigšanas iesniedz darbus VZD, kuras teritoriālā struktūrvienība saņemtos dokumentus vēlreiz nosūta LĢIA un atkal saņem tās atzinumu – ja tas ir pozitīvs, dati tiek aktualizēti Nekustamā īpašuma valsts kadastra sistēmā, bet, ja negatīvs – tiek sagatavots atteikums, pievienojot LĢIA atzinumu.

Kad prezentācija nonāca līdz skaidrojumam par  valsts robežas joslas apvidū noteikšanu, gadījumā, kad valsts robeža noteikta pa ūdensteces vai grāvja viduslīniju, no mērnieku puses sāka izskanēt jautājumi, kā rīkoties konkrētās, sarežģītās situācijās.

Pirmā diskusija piektdienas seminārā izvērtās par jautājumu – kā uzmērīt valsts robežu situācijā, kad dabā tā ir izzudusi? 2002. gadā valsts robeža tika uzmērīta ar daudz zemākas precizitātes prasībām un tagad mēģina to “piedzīt” jaunākiem, precīzākiem datiem, taču ne visur tas ir iespējams, jo dabā pazudušas jebkādas iespējamās norādes par robežas atrašanās vietu.

Tika aprakstīta situācija, kad “ir apmēram 60 metru plata josla, no kuras uz Latvijas pusi ir 20-30 metru plata, nokaltusi audze. Robeža ir noteikta pa vidu strautam – 6 metri no strauta grotas vietas. Dabā tur šobrīd nekā vairs nav – tikai bebru paradīze. Skatoties ortofoto, katru reizi šis strauts izskatās citādāk. 2002. gadā, nosakot šo strautu, taisnā līnija tikusi saskaldīta nogriežņos. Tā kā koku tuvumā nav – piesaistes nav, tas nozīmē, ka apmēram 3 kilometru garumā jāuzrok uzbērums, kurā jāsadzen metāla caurules, kas būtu nenostiprinātie punkti. Jautājums – kurš par to maksās (jo, piesakoties konkursam, neviens ar šādām izmaksām nerēķinājās) un kāda ir jēga no šī darba, jo bebrs tik un tā izdarīs to, ko izdarīs?”

LĢIA vecākais eksperts Aivars Ratkevičs uzsvēra, ka LĢIA mērnieku iesniegtajos dokumentos pārbauda juridiski nostiprinātās robežas atbilstību – vai mērnieki ir pareizi sapratuši, kur robeža atrodas. Reālajai robežai dabā reizēm nākoties konstatēt arī novirzes no juridiskās. A. Ratkevičs sacīja, ka robežas uzmērīšanā būtiskākie orientieri (pat svarīgāki par koordinātām) ir robežstabi, taču mērniekiem jāatceras, ka reizēm tie neatrodas uz pašas robežas līnijas, bet, piemēram, pusotru vai divus metru no tās (tādā gadījumā uz staba ir norādīta robežas atrašanās vieta). Bez robežstabiem var izmantot arī kontūrus (grāvja, upes malas), pēc kuriem identificēt robežu. Tāpat ieteicams veikt kontrolmērījumus.

Ratkevičs gan atzina, ka ir arī “kriminālas vietas”, kur situācija ar robežu dabā reizēm ir pavisam bēdīga (“tā ir tehniski zaudēta”) un tās noteikšana “daudzās vietās būs ļoti diskutabla”.

Ilze Dragone pauda neizpratni, kā (ja nedrīkst vienkārši ielikt atsauci uz 2002. gada datiem) vispār iespējams ar šādām vietām tikt galā, jo “mēs nevaram ķerties klāt arī neatbilstībai – tā būs slēptā demarkācija. Mēs varam tikai uzrakstīt atzinumu, ka upīte mainījusi gultni”.

Diskusiju par šo problēmgadījumu noslēdza Andis Strēlis, kurš ierosināja mainīt robežjoslu aiz pieļaujamās 6 metru atkāpes no juridiskās robežas, bet tos punktus, ko dabā nevar reāli uzmērīt, aprēķināt analītiski, jo jaunie MK noteikumi to pieļauj. A. Ratkevičs atzina, ka Strēļa “priekšlikums ir normāls, robežjoslu var nedaudz modificēt”.

Konkrētas atbildes uz mērnieku prezentētajām problēmsituācijām VZD pārstāvji uzreiz nebija gatavi sniegt, taču semināra dalībnieki vienojās, ka šie piemēri tiks izvērtēti un pārrunāti nākamajā kopīgajā tikšanās reizē. Tāpat semināra noslēgumā VZD un LĢIA piekrita ierosinājumam šādas tikšanās rīkot ik pa laikam atkārtoti (kad mērniekiem atkal būs radušies kādi neskaidri jautājumi).

Ikars Kubliņš


Raksts publicēts

kategorijā

Autors:

Pēdējie komentāri

  1. Paldies par mana brāļa Jāņa Bikšes [3.] (pēc dzimtas uzturētā “Dzimtas koka” reģistra – Jānis [3.]) “Dzīves nodarbošanās vēstures” izveidi…

TWITTER FORUMS

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *