Latvijas mērnieka pieredze Kanādā

Aktuāls kļuvis teiciens, ka, izvēloties emigrēt, lielākā kļūda esot pārspīlēt problēmas savā valstī un vienlaikus nenovērtēt tās citviet. Tāpēc pirms galējā lēmuma pieņemšanas ir vērts dzīvi citur iepazīt uz laiku. Šādi rīkojies Vladimirs Volkovs, kurš vairākus gadus pavadījis Kanādā, uzmērot naftas un gāzes urbumus Albertas provincē, izstrādājis arī bakalaura darbu par šo tematu un pašlaik uz brīdi atgriezies Latvijā. Kanādā iegūtās zināšanas viņš uzskata par vērtīgu pieredzi, kuru būtu gatavs likt lietā, strādājot tepat. Par darba specifiku, mērnieka atalgojumu, kā arī sadzīves apstākļiem Kanādā Vladimirs piekrita pastāstīt Mernieks.lv lasītājiem.

Kā Tev vispār izdevās tikt pie šādas iespējas – strādāt Kanādā?

Toronto man dzīvo radinieks, kurš aicināja braukt ciemos. Tā radās pirmā doma aizbraukt uz vasaru, pastrādāt. Tad uzzināju par jauniešu apmaiņas programmu, kas pastāv starp Kanādas un Latvijas vēstniecībām. Tā paredz, ka jaunieši vecumā no 18-35 gadiem var braukt uz Kanādu un pirmo gadu uzturēties un strādāt jebkur Kanādā. Ir nosacījums, ka kontā jābūt divarpus tūkstošiem dolāru – parasti tos uz uzrādīšanas brīdi aizņemas no paziņām. Sākumā gribēju braukt uz Toronto, bet tad parunāju ar kursabiedriem un sapratu, ka Albertas provincē naftas un gāzes dēļ mērniecība ir daudz attīstītāka. Pirmo darbu gan bija grūti dabūt, arī valodas dēļ. Sākumā pastrādāju citus darbus – zāles pļaušanā, celtniecībā. Tad kursabiedrs, kuram bija izteikti vienlaicīgi vairāki darba piedāvājumi mērniecībā, piedāvāja aiziet viņa vietā uz vienām no pārrunām. Tā arī aizgāju un dabūju šo darbu, pie reizes iekārtodams arī vēl vienu kursabiedru.

Kāds Kanādā ir mērnieka ekipējums – ar kādiem instrumentiem un aprīkojumu strādājāt?

Ja Latvijā vairāk izmanto Leica totālās stacijas, tad Kanādā daudz populārākas ir Nikon stacijas. Saziņas ar ofisu nolūkiem uz automašīnu jumtiem var būt uzstādīti GPS uztvērēji. Mūsu firma gan pārgājusi uz Blackberry mobilajiem telefoniem, kuriem visu laiku pieslēgts GPS – tā ir ērtāk. Kā lauka GPS uztvērējus pārsvarā izmanto Trimble 5800 un R8. Atsevišķos gadījumos, kad būves pie urbumiem ir ļoti blīvas un uzmērīt ir būtībā nereāli, ir nepieciešami robotskeneri, kas maksā ļoti dārgi – ap 50 līdz 60 tūkstošiem Kanādas dolāru. Tiek vesti līdzi arī vai nu kvadracikli vai sniega motocikli – atkarībā no gadalaika. Vajadzīgi arī 3 statīvi – ja sanāk strādāt ielejā, tad viens ir paredzēts signāla pastiprinātājam. Katrā automašīnā ir arī Fuji kabeļu meklētājs naftas un gāzes vadu atrašanās vietu noteikšanai, kā arī komunikāciju vadu noteikšanai. Savukārt darba apģērbā ietilpst atstarojošā veste, kas ir jāvelk obligāti, neatkarīgi no tā, vai strādā uz ceļa vai uz lauka, bikses, kā arī augsti, elektroizolējoši zābaki, cimdi, ķivere. Visam apģērbam ir jābūt ugunsdrošam – īpaši apstiprinātam kā tādam.

Kāda ir darba organizācija no darba drošības viedokļa?

Ir dažādi stingri noteikumi, kurus praksē ievēro daļēji. Tiklīdz kā tiek sākts darbs, tā tiek ieslēgts GPS un nosūtīta īsziņa atbildīgajam par drošību. GPS tiek izslēgts tad, kad esi pārradies mājās – atkal nosūta īsziņu. Atbraucot uz objektu, ir jāaizpilda divas drošības formas. Viena ir pirmās palīdzības forma – tajā jānorāda sava atrašanās vieta, darba numurs, klients, kontakti un kur atrodas tuvākā slimnīca. Otrā forma ir transportlīdzekļa un apkārtējo draudu novērtējums. Faktiski transportlīdzekļa novērtējumu neviens neveic, jo, lai pilnībā pārbaudītu automašīnu, tas aizņem ļoti daudz laika, bet aizpilda formu tā it kā pārbaude ir veikta. Draudu novērtējumā jācenšas paredzēt visu, kas vien varētu atgadīties konkrētajā vietā, un jāuzraksta arī, kā plāno rīkoties katrā gadījumā. To parasti aizpilda, vēl braucot uz objektu. Aizpildītās formas jāatstāj automašīnā uz paneļa – reizēm uz lauka ierodas arī drošības pārbaudes, un šī ir viena no lietām, ko pārbauda. Šo formu aizpildīšanas jēga ir tāda, ka reālu briesmu gadījumā cilvēks var neatcerēties, piemēram, kur atrodas tuvākā slimnīca. Esot uz lauka, par katru vismazāko negadījumu uzreiz jāziņo. Ja strādā viens, tad ik pa 2 stundām jāziņo uz ofisu, ka viss ir kārtībā, ka darbs notiek. Ja strādā divatā, tad nav tik strikti.

Pirms var sākt mērīt naftas un gāzes urbumus, jāiziet vairāki kursi – gan pirmās palīdzības kursi, gan apmācība, kā rīkoties, nonākot saskarsmē ar sērūdeņradi (indīgu gāzi, kas izdalās no urbumiem), kvadraciklu vadīšanas kursi, orientēšanās spēju kursi, īpašas apmācības, kā izturēties saskarsmē ar dažādiem dzīvniekiem. Uz lauka strādājot daudz kas ir aizliegts – nedrīkst nēsāt kapuci, nedrīkst likt austiņas un klausīties mūziku; strādājot pie Exxon Mobil urbumiem, pat bārdai jābūt pilnībā nodzītai – tas ir saistīts ar ugunsdrošību, jo bārdas rugāji neļautu respiratoram pilnībā piegult sejai. Tiesa gan, lai arī respiratoram pēc noteikumiem jābūt mašīnā, mums to nevienam nebija. Lai izsargātos no gāzes noplūdes, mums vienmēr ir līdzi gāzes monitori. Obligāta prasība ir strādāt cimdos – bet ne vienmēr to ievērojam, īpaši vasarā, kad ar cimdiem ir grūti, jo rokas svīst. Tāpat arī ķivere reizēm pārāk traucē. Ja gribētu ievērot visus noteikumus, tad nebūtu iespējams strādāt.

Kas vēl mērnieku apdraud, strādājot Kanādā?

Lai uzkāptu uz jebkura īpašuma, vispirms ir jābūt nokārtotai atļaujai, pretējā gadījumā var nošaut. Bija gadījums, kad mums nācās mukt no īpašnieka, jo nezinājām, ka atļauja nav dota. Lai arī Kanādā ir milzīgas platības, tomēr visi privātīpašumi ir iežogoti. Žogus nedrīkst šķērsot ar kailām rokām, jo tie var būt pieslēgti strāvai. Drošības ziņā uzmanīgiem jābūt saskarsmē arī ar meža zvēriem. Ir zināmi gadījumi ar lāčiem, kas iznāk no meža un skatās, ko tu dari. Par uzbrukumiem gan nav dzirdēts. Pats esmu saskāries ar aļņiem – ir ļoti nepatīkama sajūta, kad liels alnis pienāk tuvu klāt. Vienreiz netālu redzēju arī vilku. Prērijā, kur visapkārt bezgalīgs klajums, nav, kur mukt vai slēpties. Nepatīkama lieta ir arī susliku izraktās alas – ja tajās iekāpj, var izmežģīt potīti.

Kā var pasargāt sevi, ja iznāk satikties, piemēram, ar lāci?

Albertas provincē ir divi lāču tipi – brūnais lācis un melnais lācis. Ja iznāk darīšana ar brūno lāci, tad jānoguļas un jāizliekas par mirušu – lācis sapratīs, ka tu viņu neapdraudi un neaiztiks. Savukārt melnajam lācim ir tāds jocīgs, agresīvāks temperaments. Tādos gadījumos vai nu jāmūk prom, vai arī jāizmanto speciālie pretlāču līdzekļi – piemēram, kodīgs pūšamais aerosols, kura strūkla iet līdz 7,5 metru attālumam, taču saka, ka pret lāci tas diez vai palīdzēs. Vēl ir arī nežēlīgi skaļas taures, ar ko lāci biedēt prom.

Kāda ir Kanādas naftas urbumu mērnieka ierastā darbadiena?

Darbadienai nav noteikts ilgums, jo ilgāk strādā, jo vairāk var nopelnīt. Darbs sākas pusseptiņos un turpinās desmit, divpadsmit, reizēm pat piecpadsmit stundas, atkarībā no diennakts gaišā laika ilguma. Skaitās gan, ka ilgāk par 12 stundām diennaktī strādāt nedrīkst – tāda ir klientu prasība. Objekti atrodas daudz lielākos attālumos, nekā pierasts Latvijā. Ja Latvijā visbiežāk viss notiek 50 kilometru rādiusā, tad Kanādā nereti līdz objektam jābrauc 500 kilometru. Tad, ja objektu nepaspēj vienas dienas laikā uzmērīt, jāpaliek viesnīcā, raksturīgi ir komandējumi uz vairākām nedēļām. Reizēm uz objektiem tiek lidots ar helikopteru, lai gan man pašam neiznāca ar to saskarties. Tas ir gadījumos, kad jāpiekļūst vietām, uz kurām neved ceļi, piemēram, meža vidū. Tad ar helikopteru tiek nomesti kvadracikli un viss pārējais, tiek ierīkots kempings, kurā gan uz vietas nedzīvo, jo tas ir bīstami.

Kā citādi norit mērnieka darbs? Vai ir pārbaudes arī datu precizitātes ziņā?

Neesmu saskāries, ka brauktu uz lauka datus pārbaudīt. Taču mūsu firmai ir savs galvenais Albertas provinces mērnieks, kas uzliek savu parakstu, apliecinot, ka viss pareizi. Viņš veic pārbaudi pēc noteiktiem standartiem, zīmētājs izlabo, ja kas nepieciešams, tad uzliek zīmogu, dod atpakaļ galvenajam mērniekam, kurš vēlreiz pārbauda, paraksta un sūta klientam.

Kādi ir klimatiskie apstākļi, kuros jāstrādā?

Albertas provincē faktiski ir divi gadalaiki – ziema un vasara. Pavasaris un rudens ir ļoti nosacīti, īsi gadalaiki. Ziema ar tādu nopietnu aukstumu sākas jau oktobrī, pats aukstākais laiks ir janvārī un februārī. Aukstākais, kurā esmu strādājis, ir bijis mīnus 36 grādi. Protams, tādā laikā ik pa 20 minūtēm jāmaina bateriju komplekti (mums parasti līdzi ir kādi desmit), jālādē, arī kontrolieris ik pa brīdim jāienes automašīnā sasildīt un galu galā arī pašiem jāiepauzē. Tik lielā aukstumā automašīnai nepārtraukti jādarbojas dzinējam, jo, ja izslēgs, tad var vairs neizdoties iedarbināt. Taču laika apstākļu ziņā vistrakākais ir tad, kad ir mīnus 20 un vairāk, bet ar stipru vēju. No tā baidās visi, un prērijās vējš mēdz būt ļoti spēcīgs. Ziemā problēmas sagādā sasalusī zeme, jo tajā iedzīt mietu ir fiziski ļoti grūti, strādājam pat ar atskaldāmajiem āmuriem. Sniegs var būt vairāk nekā pusmetru dziļš. Vasarā arī var uzsnigt sniegs – jūlijā, augustā. Taču temperatūras mēdz būt arī augstas – pat virs 30 grādiem, taču ļoti sausā klimata dēļ (pirmajā vasarā, kad ierados, lietus lija tikai divas reizes) to karstumu nevar izjust tā, kā Latvijā. Vasarā reizēm ļoti traucē odi – taču parasti ilgāk par 3 nedēļām viņu nav, pēc tam pazūd. Specifiski ir tas, ka no marta vidum līdz jūnija beigām naftas un gāzes urbumos mērniecība ir gandrīz pilnībā apstājusies un mērnieki sēž bez darba. Tas ir saistīts ar ilgo sniega kušanu pēc ziemas, kad rodas daudz dubļu un zemnieki neļauj braukt uz vietējās nozīmes ceļiem, lai tos nebojātu. Atļauts pārvietoties tikai kājām.

Kam pieder zeme, kur tiek veikti urbumi?

Pati zeme pieder lauksaimniekiem, taču tikai virsējais slānis – uz pašiem derīgajiem zemes izrakteņiem īpašumtiesību viņiem nav (protams, ir izņēmumi). Naftas un gāzes ieguves kompānijas īrē urbumiem nepieciešamos zemes gabalus uz desmit, divdesmit, trīsdesmit gadiem no vietējiem zemniekiem. Zemnieki var arī neļaut veikt urbumus uz savas zemes, taču tā kā īres kompensācijas ir ļoti lielas, tādi gadījumi ir reti. Turklāt urbuma laukums nav liels – 100 reiz 100 metri, un parasti to ierīko zemes gabala malā, lai netraucētu veikt lauksaimniecības darbus. Urbumus zem zemes var izdarīt arī ļoti garus un slīpus, pat līkloču veidā.

Cik dziļi tiek veikti naftas urbumi?

Maksimālais dziļums, ar ko esmu saskāries, ir 3 kilometri – dziļāk vienkārši neatmaksājas urbt.

Cik lielas ir viena objekta izmaksas?

Varētu būt līdz 5000 dolāriem. Atkarīgs arī no līguma nosacījumiem.

Un cik ilgi aiziet darbs pie viena objekta?

Ja tā ir prērija un apstākļi ir vienkārši – apmēram stunda. Nesteidzoties dienas laikā varam 3 tādus pabeigt. Bet viss atkarīgs no topogrāfijas, no specifikas, ko klients pieprasa.

Kāds iznāk mērnieka vidējais atalgojums Kanādā?

Atkarīgs no zināšanām, prasmēm, izglītības. Būtiski arī, cik daudz strādā – jo vairāk stundas, jo vairāk sanāk nopelnīt. Divus līdz divarpus tūkstošus Kanādas dolāru iebraucējs var nopelnīt. Vietējiem maksā apmēram pusotru reizi vairāk, ap 4 tūkstošiem. Ļoti svarīgs faktors algas lielumā ir Kanādas pieredze. Iznāk apburtais loks – tevi neņem darbā, ja tev nav Kanādas pieredzes, savukārt tu nevari iegūt Kanādas pieredzi, jo tevi neņem darbā. To var mainīt tikai tad, ja paveicas tikt pieņemtam darbā. Bet kopumā, uz Kanādas augsto izmaksu fona, iebraucēja alga nav liela. Daudz naudas aiziet par dzīvokli, arī izklaide izmaksā dārgi. Taču nopietni papildienākumi mērniekiem iznāk no kompensācijām par automašīnas amortizāciju, kur maksā noteiktu summu par katru nobraukto kilometru. Nereti gadās, ka šādā veidā pat nopelna vairāk nekā ar tiešo mērnieka darbu. Tāpēc ir izdevīgi iegādāties pašam savu auto, nevis braukt ar firmas – ieguldījums atmaksājas jau divu gadu laikā.

Kāda ir vietējo kolēģu attieksme pret citvalstu mērniekiem, kā Jūs?

Sākumā mūs uzskatīja par idiotiem. Tāds iespaids var rasties, jo, tikko atbraucot, vispirms ir „jāpiešaujas” vietējai specifikai. Piemēram, darbs ar GPS tur bija neierasts – prērijās viņi ļoti maz izmanto totālās stacijas uztvērējus, savukārt mežos – tikai totālās stacijas. Arī termini, valoda ir diezgan specifiski, tāpēc sākotnēji daudz ko vajadzēja vairākkārt pārjautāt. Taču pēc kāda laika jau tas viss „ieiet”. Kopumā kolēģi bija pacietīgi un atsaucīgi – daudz kur palīdzēja, paskaidroja. Viens no darbabiedriem veltīja daudz no sava laika, lai palīdzētu man labāk apgūt kanādiešu angļu valodu, kas ir ļoti „tīra” angļu valoda. Daudzi arī izrādīja interesi par to, kur ir Latvija, un viens no kolēģiem pat pats zināja, kur Latvija atrodas.

Vai starp kolēģiem bija vēl arī citi citvalstu mērnieki?

Bija vēl viens latvietis, mans kursabiedrs. Mūsu firmā bijām ne tikai vienīgie latvieši, bet arī vienīgie ārzemnieki. Lai gan kompānijā strādā arī cilvēki, kas savulaik ieradušies no Ungārijas un Francijas, pat Ķīnas, tomēr viņi jau pilnībā kļuvuši par vietējiem, ieguvuši Kanādas pases.

Kādi kopumā ir kanādieši kā cilvēki, Kanādas sabiedrība?

Kanādieši ir ļoti divkosīgi – sejā smaida, bet aiz muguras var „nolikt” no galvas līdz kājām. Sabiedrība viņiem ir ļoti multinacionāla. Iekāpjot vilcienā, var ieraudzīt visu iespējamo ādas krāsu un tautību cilvēkus – no melnajiem un mulatiem līdz ķīniešiem un indiešiem. Viens no vilcienu reisiem pat iesaukts par „Bombejas ekspresi”, jo tajā ir pilns ar indiešiem. Kanādā vēl saglabājušies arī indiāņi, bet viņi ir ļoti nodzērušies, jo valsts maksā viņiem kompensācijas un gandrīz visu nodrošina bez maksas, līdz ar to tikai retais indiānis strādā. Vēl interesanti tas, ka visi bomži Kanādā ir vietējie, nevis iebraucēji, jo iebraucēji strādā. Savukārt bomzis Kanādā arī pelna – līdz pat 150 dolāriem dienā, nododot pudeles, ubagojot. Viņi ir ārkārtīgi uzmācīgi, bieži nāk uz ielas klāt un prasa naudu, kas reizēm ir ļoti kaitinoši. Es parasti tēloju, ka neko nesaprotu, sāku runāt krieviski vai latviski, tad viņš pats aiziet prom.

Kā iebraucēji ir integrējušies vietējā sabiedrībā?

Faktiski nemaz. Viņi dzīvo noslēgtās kopienās un daudzi, kas Kanādā dzīvo jau divdesmit gadu, joprojām nerunā angliski, jo viņiem tas nav nepieciešams – dzīvo savā kopienā un viss. Piemēram, Kalgari ir sadalīta četros rajonos, no kuriem ziemeļaustrumu rajonā dzīvo gandrīz tikai imigranti, pārsvarā indieši – mēs viņus saucam par „bala bala” jeb „dvieļu cilvēkiem”. Cik esmu saskāries, viņi patiešām ir ļoti nepatīkami, negatīvi cilvēki, visu laiku mēģina citus apmānīt, runā dažādas piedauzīgas, perversas lietas. Turklāt ne jau tikai daži, bet absolūtais vairums no viņiem ir tādi.

Kādi ir Tavi nākotnes plāni – vai plāno palikt Kanādā?

Pavisam palikt tur gan nevēlētos, taču plānoju vēl atgriezties uz pusotru gadu. Vairāk vēlējos Kanādā strādāt tieši pieredzes dēļ, lai pēc tam varētu labāk konkurēt Latvijas tirgū. Protams, tur ir labāka alga, taču par 700-800 latiem uz rokas es labprāt būtu gatavs strādāt arī te.

Mērnieka-iebraucēja mēneša budžets Kanādā (Kanādas dolāros, aptuveni)
Alga 2500
Īre par dzīvokli, komunālie pak. 700
Transports 100
Pārtika (gatavojot pašam) 250
Telefonsakari 60
Atpūta (izklaide, kultūra) 350
Mērnieka ekipējums, vidēji mēn. 50


Raksts publicēts

kategorijā

Autors:

Pēdējie komentāri

  1. Paldies par mana brāļa Jāņa Bikšes [3.] (pēc dzimtas uzturētā “Dzimtas koka” reģistra – Jānis [3.]) “Dzīves nodarbošanās vēstures” izveidi…

TWITTER FORUMS

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *