Piektdien, 24. janvārī, Rīgā pulcējās Baltijas un vairāku citu Eiropas valstu mērniecības sabiedrisko organizāciju, Eiropas Mērnieku padomes pārstāvji, lai dalītos informācijā par CLGE profesionālās kvalifikācijas kodeksā noteiktajām vadlīnijām un to, cik tuvu tām atrodas dažādu valstu normatīvais regulējums mērniecības jomā. Pulcēšanās notika Rīgas Tehniskās universitātes telpās 9. Baltijas mērnieku foruma ietvaros. Baltijas mērnieku foruma aizsākumi meklējami 2009. gada 6. novembrī, kad pirmo forumu LMB organizēja Rīgā, lai šaurā mērnieku lokā pārrunātu aktualitātes. Baltijas mērnieku foruma ietvaros vēl detalizētāk tika apskatītas Baltijas valstu specifiskā situācija, aktuālās risināmās problēmas un izaicinājumi. Secinājums – maldīgi iedomāties, ka Latvija ir vienīgā, kur nozarē daudz kas nefunkcionē, kā nākas. Lietuvai un atsevišķās jomās arī Igaunijai ir ne mazāk sarežģījumu.  

Eiropas dažādās pieredzes

Foruma pirmajā daļā pievienojās Eiropas Mērnieku padomes (CLGE) pārstāvji un iepazīstināja ar mērniecības profesijas regulējumu vairākās Eiropas valstīs, atklājot gan kopīgas tendences, gan atšķirības starp valstu pieejām. Diskusijās atkārtoti izskanēja vēlme uzlabot profesijas atpazīstamību un stiprināt tās lomu sabiedrībā, ņemot vērā, ka mērnieki nav tik plaši pazīstami kā arhitekti vai juristi. Šajā kontekstā tika uzsvērta arī CLGE loma, kas cenšas veicināt pieredzes apmaiņu un labo prakšu izplatīšanu, piemēram, rīkojot ikgadējo Globālo Mērnieku dienu 21. martā.

Prezentācijās tika apskatīti vairāku valstu piemēri, izceļot to unikālos regulējumus.

Piemēram, Slovākijā pastāv Mērnieku un Kartogrāfu palāta, kas ir galvenā profesionālās darbības regulētāja. Tā ne tikai izsniedz licences, bet arī uzrauga ētikas kodeksa ievērošanu un risina disciplinārlietas. Palāta veic arī nepārtrauktās profesionālās pilnveides programmu uzraudzību, piešķirot par tām kredītpunktus. Turklāt Slovākijā ir obligāta profesionālā civiltiesiskā apdrošināšana, kas nodrošina papildu aizsardzību gan mērniekiem, gan klientiem. Slovākijā mērniekiem pastāv divi kvalifikācijas līmeņi: vispārējie mērījumi, ko var veikt personas ar vidējo izglītību un trīs gadu praksi, un autorizētie mērījumi, kam nepieciešams maģistra grāds, piecu gadu prakse un eksāmens. Turklāt Slovākijā darbojas arī disciplinārlietu komisija.

Savukārt Vācijā mērnieki ir publiski ieceltas personas, kas atbild par savu darbu, taču nav obligātas dalības profesionālajās palātās. Katra federālā zeme piemēro savus noteikumus, kas var atšķirties attiecībā uz izglītību un prakses prasībām. Piemēram, Brandenburgā nepieciešams maģistra grāds un 18 mēnešu prakse, lai kļūtu par mērnieku, citur šīs prasības atšķiras. Interesanti, ka Vācijā pastāv fiksētas cenas par pakalpojumiem, ko regulē likums. Tomēr jāatzīmē, ka mērniekiem ir aizliegts veikt kadastrālos mērījumus citā federālajā zemē, kurā tie nav reģistrēti. Lai gan Vācijā pastāv profesionālās asociācijas, dalība tajās nav obligāta, un ētikas kodeksam ir tikai ieteikuma raksturs.

Lietuvā mērniekus sertificē un to darbu uzrauga Lietuvas Reģistru centrs, bet valstī trūkst vienota ētikas kodeksa un obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas (iepriekš bijuši mēģinājumi tādu ieviest, kas nav īstenojušies panākumiem). Mērniekiem ir jānokārto eksāmens (kurā daudzi pretendenti pirmajā reizē izkrītot – lai gan eksāmenā ir testa jautājumi ar 3 atbilžu opcijām, to pirmajā reizē nokārto tikai ap 30-50% dalībnieku (kā kurā gadā)) un jāsaņem sertifikāts, kā arī jāpiedalās profesionālās pilnveides kursos. Profesionālās pilnveides programma, kas paredz 30 stundu apmācību ik pēc 3 gadiem (parasti vienas nedēļas garumā koncentrēts kurss), arī ne vienmēr esot efektīva, jo tiešsaistes kursi ne vienmēr garantē reālas zināšanas (mērnieki nereti nemaz nepievēršot uzmanību fonā ieslēgtajai kursu tiešraidei). Piedevām Lietuvā arī disciplinārlietu komisija darbojoties neefektīvi, un sūdzību izskatīšanas process ir apgrūtināts.

Igaunijā sistēma savukārt regulēta ļoti pamatīgi un detalizēti. Tur pastāv divlīmeņu sertifikācija: kvalifikācijas sertifikāts un licence. Kvalifikācijas sertifikātu izsniedz profesionālā asociācija pēc tam, kad pretendents ir izpildījis nepieciešamās prasības. Pēc tam pretendents var pieteikties licencei pie valsts iestādes, kas ļauj tam sākt strādāt kā mērniekam. Lai iegūtu kvalifikācijas sertifikātu, var būt nepieciešama gan profesionālā izglītība, gan augstākā izglītība ar atbilstošu praksi. Turklāt tiek ņemta vērā arī pieredze, kas iegūta, strādājot pie mērniecības projektiem. Mērniecības speciālistu profesionālā gradācija tiek organizēta vairākos līmeņos, katram no tiem ir savas prasības. Igaunijā nozares asociācija organizē arī nepārtrauktas profesionālās pilnveides kursus ar punktu sistēmu. Punkti tiek aprēķināti, ņemot vērā apmācības stundas un pasniedzēja kvalifikāciju, kas atšķiras no citām valstīm, kur tiek skaitītas tikai stundas. Tomēr arī Igaunijā ir problēma ar tiešsaistes kursu efektivitāti, līdzīgi kā Lietuvā. Tāpat kā Lietuvā, arī Igaunijā nav obligātas apdrošināšanas.

Kopumā gan Lietuva, gan Igaunija cenšas regulēt mērniecības profesiju, bet to pieejas atšķiras. Igaunija ir ieviesusi detalizētāku sistēmu ar divlīmeņu sertifikāciju un aktīvu profesionālās asociācijas lomu, kamēr Lietuva lielāku uzsvaru liek uz valsts iestādes uzraudzību. Abās valstīs pastāv problēmas ar tiešsaistes kursiem un apdrošināšanu, kas ir jārisina nākotnē.

Seminārā speciālisti uzsvēra CLGE profesionālās kvalifikācijas kodeksa nozīmi, raksturojot to kā svarīgu dokumentu, kas cenšas standartizēt prasības mērniecības profesijai Eiropā. Tas aptver izglītības, prakses, apstiprinājuma, apdrošināšanas, disciplinārlietu un ētikas aspektus. Tomēr kodekss nav juridiski saistošs, bet gan ieteikumu kopums, kas palīdz valstīm attīstīt savu regulējumu, ievērojot katras valsts unikālo vēsturi un kontekstu.

Ekspresintervija ar CLGE prezidentu Nikolā Smitu

Šodienas foruma galvenā tēma ir mērnieku profesionālās kvalifikācijas kodekss. Kā jūs raksturotu tā galvenos ieguvumus? Kāpēc mums būtu jāpieņem šāds kodekss?

Ja mērniekiem ir profesionālās kvalifikācijas kodekss, tas nozīmē, ka viņu organizācija ir labi strukturēta. Kodekss nodrošina, ka organizācijas biedri ir profesionāli sagatavoti un spēj nodrošināt kvalitatīvu darbu. Piemēram, ja nav izveidota disciplinārā komisija, pat ar atbilstošu izglītību mērnieks var paveikt nekvalitatīvu darbu. Taču ar kodeksu tiek sekmēta darba kvalitātes “apdrošināšana”, īpaši attiecībā uz īpašumu mērījumiem. Tas palīdz izvairīties no konfliktiem starp īpašniekiem, jo skaidri noteiktas īpašumu robežas veicina uzticību. Ja mērnieks pēc darba pabeigšanas nodrošina, ka konfliktsituācijas nerodas, tas liecina par viņa profesionalitāti. Turklāt kodekss paaugstina darba kvalitāti kopumā.

Tātad kodekss palīdz ne tikai teorētiski, bet arī praktiski atrisināt potenciālās konfliktu situācijas?

Pilnīgi noteikti – arī praksē. Iepriekš profesijas, tostarp mērniecība, attīstījās lēnām, taču mūsdienās likumi un tehnoloģijas mainās ļoti strauji. Mums ir pieejami moderni instrumenti, piemēram, 3D skeneri un droni. Francijā, piemēram, šie instrumenti ir tik vienkārši lietojami, ka jebkurš cilvēks bez mērniecības izglītības var nospiest pogu un veikt mērījumus. Tomēr šāda persona nespēj analizēt iegūtos datus vai apvienot punktu mākoņus ar atbilstošu precizitāti. Būt par labu mērnieku sākotnēji nenozīmē, ka spēsi izmantot jaunās tehnoloģijas bez papildu apmācības. Mūsdienās profesionālajai pilnveidei ir jānotiek nepārtraukti. Piemēram, kodekss nosaka, ka katru gadu mērniekam ir jāvelta 20 stundas apmācībām. Tas ir būtiski, jo sabiedrība un tehnoloģijas nepārtraukti attīstās.

Vai šī ir jūsu pirmā vizīte Latvijā? Kādi ir jūsu iespaidi?

Nē, pirmo reizi biju šeit 2016. gadā uz CLGE Ģenerālo asambleju. Manas pirmās atmiņas saistās ar Vecrīgu un Alberta viesnīcu. Šoreiz mani ļoti iespaido Rīgas Tehniskās universitātes ēkas un aprīkojums. Francijā reti kura universitāte var lepoties ar tik augstas kvalitātes tehnisko aprīkojumu. Esmu patiesi pārsteigts! Zinu, cik sarežģīti ir pielāgot padomju ēkas mūsdienu prasībām. Bet tas, ko redzu šeit, ir apbrīnojams darbs. Šāda transformācija ir iedvesmojoša.

Kadastra problēmas nav unikālas Latvijai

Foruma otrajā un trešajā daļā pārstāvji no Baltijas valstīm dalījās pieredzē par katras vēsturiskajiem un aktuālajiem izaicinājumiem mērniecības jomā. Padomju laika mantojums ir būtiski ietekmējis nozari, jo toreiz zemes īpašumtiesības bija valsts pārziņā, nevis privātīpašumā. Tas radījis sarežģījumus pēc neatkarības atjaunošanas, kad bija jāatjauno īpašumtiesības. Šajā laikā veiktie neprecīzie mērījumi un lokālās koordinātu sistēmas joprojām apgrūtina datu integrāciju un analīzi. Pēc neatkarības atjaunošanas, Baltijas valstīs tika veiktas sarežģītas, laikietilpīgas zemes reformas. Piemēram, Lietuvā, atjaunojot zemes īpašumtiesības, tika saglabātas arī ceļu daļas, kas apgrūtināja īpašumu sadalīšanu. Igaunijā puse mērījumu tika veikti ar zīmuļiem uz papīra, nevis ar precīziem mērinstrumentiem.

Mūsdienās neprecīzi kadastra dati ir problēma gan Latvijā, gan Lietuvā, gan Igaunijā. Igaunijā tikai 50% kadastra vienību ir mērītas nacionālajā koordinātu sistēmā, bet Lietuvā mērījumi tika veikti lokālās koordinātu sistēmās un nav vienota veida, kā šos datus pārvērst. Valsts iestādes neizpauž transformācijas koeficientus, kas apgrūtina mērnieku darbu un rada neskaidrības. Abās kaimiņvalstīs pastāv tehniskas problēmas ar digitālajām kadastra sistēmām. Igaunijā sistēma ir 100% digitāla, bet tā nav tik efektīva, kā vajadzētu. Zemes īpašniekiem nereti arī nav elektroniskā paraksta, līdz ar to mērnieks vienkārši izmanto viņu parakstu fotoattēlus.

Vēl viens būtisks izaicinājums ir birokrātiskie procesi zemes pārvaldības jomā. Igaunijā zemes gabalu sadalīšanas process var ilgt no sešiem mēnešiem līdz pat diviem gadiem. Arī Lietuvā, lai gan ir ieviesta jauna informācijas apmaiņas sistēma starp valsts iestādēm, mērniekiem un pašvaldībām, tā darbojas neefektīvi. Turklāt, Lietuvā valsts iestādes nelabprātīgi sadarbojas ar profesionālajām organizācijām un ģeodēzijas nozares speciālistiem.

Problemātiskā paaudžu maiņa

Viena no būtiskākajām problēmām, ar ko saskaras visas trīs Baltijas valstis, ir jauno speciālistu trūkums ģeodēzijas jomā. Latvijā, piemēram, sertificēto speciālistu vidējais vecums ir samērā augsts, un pat jaunākie profesionāļi ir jau vecumā no 30 līdz 40 gadiem. Tas saistīts ar to, ka pēc augstskolas beigšanas ir nepieciešama darba pieredze, lai iegūtu sertifikātu, un sertifikācija bieži vien ir iespējama tikai pēc 26 gadu vecuma. Līdzīga situācija ir arī Lietuvā, kur gan esot diezgan liels kopējais mērnieku skaits (ap 2500), bet ļoti zema sabiedriskā aktivitāte – vairums speciālistu nevēlas iesaistīties profesionālajās organizācijās, jo viņus primāri interesē ienākumi. Igaunijā situācija ir nedaudz atšķirīga, jo tur pastāv licencēti mērnieki, kuru skaits mainās ik dienu, jo daļai no viņiem nav profesionālā sertifikāta (lai varētu strādāt, gan sertifikāta, gan licences termiņam jābūt derīgam).

Speciālistu trūkums rada problēmas gan vietējiem uzņēmumiem, gan valsts iestādēm, kas nespēj atrast kvalificētus darbiniekus. Turklāt nākotnes prognozes liecina par vēl lielāku studentu un potenciālo speciālistu skaita samazināšanos. Šī problēma ir īpaši aktuāla, ņemot vērā, ka sabiedrība kopumā neapzinās šo problēmu, un tā vēl nav izvirzīta nacionālā līmenī. Lai risinātu šo jautājumu, nepieciešams uzlabot universitāšu programmas, kā arī veicināt jauniešu interesi par ģeodēzijas profesiju.

Tehnoloģiju attīstība un digitalizācija nenorit gludi

Lai gan tehnoloģijas attīstās un digitālās metodes kļūst arvien populārākas, arī šajā jomā pastāv problēmas. Piemēram, Lietuvā mērniekiem būtiskas galvassāpes sagādājot LitPos sistēmas darbība. Tīkla modernizācija ir veikta pirms vairākiem gadiem, taču šobrīd tas aizvien uztver tikai pirmās un otrās, bet ne trešās paaudzes BeiDou satelītus, kas sniegtu augstāku signāla kvalitāti un pārklājumu. Īpaši aktuāli tas ir pašreizējos GPS signālu traucējumu apstākļos. Turklāt nav pieejama precīza tehniskā informācija no Valsts Zemes dienesta, oficiālā dokumentācija mēdz neatbilst staciju sniegtajiem koordinātu datiem. Piemēram, stacija var būt pārvietota par 100 metriem, bet dokumentācija nav atjaunota. Arī Igaunijā Krievijas veiktie GPS traucējumiīpaši valsts austrumu pierobežā, apgrūtina precīzu mērījumu veikšanu, un mērniekiem jāatgriežas pie tradicionālajām mērīšanas metodēm, piemēram, izmantojot tahimetrus.

Latvijā viens no būtiskākajiem jaunumiem ir jaunās koordinātu sistēmas ieviešana, kas paredzēta 1. oktobrī. Šīs sistēmas ieviešana sola uzlabot mērījumu precizitāti, nodrošinot 8 līdz 12 centimetru precizitāti. Papildus tam, tiek ieviests jauns, uzlabots ģeoīda modelis, kas, iespējams, ietekmēs darbu ar koordinātām, lai gan konkrētas detaļas par šo ietekmi vēl nav zināmas.

Vēl viens nozīmīgs solis Latvijā ir ģeodēzistu integrācija būvniecības informācijas sistēmā. Iepriekš ģeodēzistiem nebija tiešas piekļuves šai sistēmai, un viņi tikai nodeva rezultātus klientiem, nezinot, kas ar tiem notiek tālāk. Tagad ģeodēzistiem būs tieša piekļuve aktuālajai dokumentācijai, kā arī iespēja pašiem augšupielādēt savus mērījumus, tādējādi nodrošinot lielāku kontroli pār datu precizitāti un izvairoties no situācijām, kad klienti varētu veikt datu izmaiņas, lai tie labāk atbilstu projektiem.

Noslēgumā Baltijas valstis vienojās, ka gada laikā tās organizēs iekšējas pārrunas par CLGE profesionālās kvalifikācijas kodeksā noteiktajām vadlīnijām un pieņems lēmumu par to atbalstīšanu vai noraidīšanu. Tiklīdz būs zināmi lēmumi, Baltijas valstis mēģinās organizēt kopēju kodeksa parakstīšanu. Igaunijas kolēģi informēja, ka gatavojas savas profesionālās organizācijas simtgadei, kas notiks 2026. gada 27. februārī, uz ko tiek aicināti arī Latvijas un Lietuvas kolēģi. Savukārt desmitā Baltijas foruma tikšanās plānota pēc 1-2 gadiem Lietuvā.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv

FOTO