Vai mērnieki (un nozares uzņēmumi) prasa adekvātu samaksu par savu darbu? Cik augstu novērtē savu profesiju? Vai nozarē konkurence ir deformēta, un vai viens no tā iemesliem ir ēnu ekonomika? Atbildes uz šiem jautājumiem, lai arī netieši, ļauj meklēt statistika. Mernieks.lv turpina aplūkot mērniecības nozares pagājušā gada rādītājus – ja iepriekšējā rakstā pievērsāmies nodokļu nomaksai, šoreiz aplūkojam Latvijas Kartogrāfu un ģeodēzistu asociācijas (LKĢA) apkopotos 2022. gada datus par mērniecības uzņēmumu paveiktajiem darbiem, apgrozījumu, darbu vidējām cenām, darbiniekiem un produktivitāti.

Produktivitāte un ražīgums

Kopējais nozares apgrozījums 2022. gadā pieaudzis no 22,5 līdz 25 miljoniem eiro. Mazliet pieaudzis arī strādājošo skaits – no 1032 darbiniekiem gadu iepriekš līdz 1062 pērn (pieņemot, ka katrs pašnodarbinātais ir viens darbinieks). No šiem abiem parametriem iespējams izrēķināt nozares aptuveno produktivitāti uz vienu darbinieku (neieskaitot pašnodarbinātos, par kuriem nav zināms apgrozījums). Šis skaitlis mazliet precīzāk raksturo tieši “nozares”, nevis “profesijas” vidējo produktivitāti, jo pie mērniecības uzņēmumu darbiniekiem pieskaitāmi arī lielākos birojos strādājošie lietvedības, grāmatvedības utml. darbinieki, kas nav iekļaujami pie mērniecības profesijas pārstāvjiem. Tomēr viņu skaits nav tik liels, lai būtiski mainītu kopējo ainu arī profesijas griezumā.

Mērniecības uzņēmumu vidējā viena darbinieka produktivitāte (saražotais IKP) 2022. gadā bijusi ap 24 800 eiro. Salīdzinājumā ar 2021. gadu, tas ir pieaugums par ~8% (no 22 900 eiro).

Mērniecības uzņēmumi (atlasē iekļauti uzņēmumi ar vismaz 50 izpildītiem darbiem) ar visaugstāko viena darbinieka produktivitāti 2022. gadā bijuši:

Tiesa, daži no šeit redzamajiem uzņēmumiem gan parādīsies arī citās tabulās ne tik pozitīvā kontekstā – piemēram, pirmajā vietā esošajai “PP Ģeodēzijai” viss 122 000 eiro gada apgrozījums un 362(!) augstas detalizācijas topogrāfiskās informācijas darbi sastrādāti ar viena oficiāli reģistrētā darbinieka rokām. Tāpat jāņem vērā, ka atsevišķām kompānijām apgrozījumā lomu spēlē arī netipiski pasūtījumi kā pierobežas mērniecība vai pavisam cita veida ieņēmumi kā instrumentu tirdzniecība.

Arī zema produktivitāte uz darbinieku ne vienmēr obligāti norāda uz ko aizdomīgu. Tā var būt skaidrojama ar mazu izpildīto pasūtījumu apjomu, daļēju neaktivitāti, uzņēmumu grupu saistītajiem uzņēmumiem, u.c. Mērniecības uzņēmumi ar zemāko viena darbinieka produktivitāti 2022. gadā ir sekojoši:

Kā minēts, ļoti augsta produktivitāte ne vienmēr viennozīmīgi interpretējams kā pozitīvs faktors – tas jāskatās kopsakarā ar katra darbinieka izpildīto darbu skaitu. Ja tas ir pārāk augsts, rodas pamats aizdomām par nereģistrētu nodarbinātību, kad “augstās produktivitātes uz vienu darbinieku” skaidrojums ir tas, ka aiz viena darbinieka patiesībā stāv vairāki. LKĢA 2021. gada datu analīzei izvirzīja kritēriju – 80 darbi kā maksimālais “neaizdomīgais” viena darbinieka izpildīto darbu skaits gada laikā. Virs šī rādītāja 2022. gada datos kvalificējas 44 uzņēmumi. Gadu iepriekš šādu uzņēmumu skaits bija 48. Tātad tas palicis faktiski nemainīgs.

Darbu cenas

LKĢA ieskatā viens no būtiskākajiem rādītājiem ir vidējās viena reģistrētā mērniecības darba cenas katrā uzņēmumā – pārāk zemas cenas teorētiski varētu būt indikators, kas norāda uz to, vai daļa uzņēmuma ienākumu gadījumā nav neoficiāli. LKĢA 2021. gada datu analīzei izvirzīja kritēriju – vismaz 300 eiro mērniecības darba cena kā zemākais “slieksnis”. Šis kritērijs nav paaugstināts arī 2022. gada datiem (neraugoties uz ievērojamo inflācijas lēcienu).

Vienlaikus jāatceras, ka skaidrojumi katrā konkrētā gadījumā var būt ļoti dažādi, un zemāk publicētās tabulas ar augstākajām un zemākajām darbu vidējām cenām (līdzīgi kā produktivitātes rādītāji) nav jāuztver ne kā “kauna stabs”, ne “goda parāde”, jo, kā vēlāk redzēsim, statistikas datu “truša ala” patiesībā ir ļoti dziļa un ar daudziem atzarojumiem, kuros iespējams viegli nomaldīties. Citiem vārdiem, ne vienmēr uzņēmums ar augstu vidējo viena darba cenu ir garantēti izslēdzams no potenciālās ēnu ekonomikas zonas, un otrādi – ne vienmēr uzņēmums ar zemu vidējo viena darba cenu automātiski tai pieskaitāms.

Mērniecības uzņēmumi (atlasē iekļauti uzņēmumi ar vismaz 50 izpildītiem darbiem) ar visaugstāko viena reģistrētā mērniecības darba vidējo cenu 2022. gadā bijuši:

Savukārt mērniecības uzņēmumi (atlasē iekļauti uzņēmumi ar vismaz 50 izpildītiem darbiem) ar viszemāko viena reģistrētā mērniecības darba vidējo cenu 2022. gadā ir sekojoši:

Kādas ir mērniecības darbu vidējās izmaksas attīstītajās valstīs? Visplašāk pieejama informācija par ASV, kur apkopotas vidējās cenas no tūkstošiem mērniecības pasūtījumu. Aktuālākie rādītāji, kas publicēti 2023. gadā, liecina, ka cenas svārstās no dažiem simtiem līdz pat 1000 dolāriem (932 eiro) par pusakru (0,2 hektāri) – protams, līdz ar lielāku platību cena nepieaug proporcionāli, bet izmaksas par katru akru samazinās. Vidējā dažādu veidu uzmērījumu pasūtījumu cena par 2000 kvadrātmetru lielu zemes gabalu Amerikā ir ap 530 dolāriem (~500 eiro). Cenas, protams, atšķiras atkarībā no mērījuma veida. Viens no lētākajiem pakalpojumiem ir robežu nospraušana, kur vidējā izmaksu amplitūda ir no 400-700 dolāriem (372 – 652 eiro). Savukārt tipiskas viena topogrāfiskā mērījuma izmaksas variē no 500-1200 dolāriem (466 – 1119 eiro)  par 1000 kvadrātmetru lielu platību.

Interesanta pieeja cenas noteikšanā tiek izmantota Lielbritānijā – nevis par zemes gabala platību, bet atkarībā no laika, ko mērnieks pavada, strādājot pie konkrētā pasūtījuma. Turklāt viss process arī cenas ziņā tiek dalīts divās daļās – lauka darbs un darbs, sagatavojot plānu pie datora. Cenas ir gana iespaidīgas – vidējā amplitūda topogrāfiskajiem lauka darbiem esot no 300 līdz 1000 mārciņām (vidēji – 650 mārciņas jeb 750 eiro) par dienu, bet datu apstrāde un plāna “zīmēšana” – no 300 līdz 600 mārciņām par dienu (346 līdz 692 eiro). Ņemot vērā, ka standarta pasūtījumiem Lielbritānijā gan lauka darbs, gan biroja darbs katrs patērējot apmēram vienu dienu, kopējās izmaksas šādam uzmērījumam vidēji jārēķinās 1100 britu mārciņu (1269 eiro) apmērā.

Kā ar šiem rādītājiem salīdzināmas Latvijas uzņēmumu cenas par mērniecības darbu izpildi? Attiecībā uz zemes kadastrālās uzmērīšanas darbiem plašu ainu gūt no LKĢA rīcībā esošajiem datiem nav iespējams, jo ir ļoti maz (tikai pāris) tādu uzņēmumu, kuru apgrozījums balstītos tikai vai gandrīz tikai uz zemes kadastrālās uzmērīšanas pasūtījumiem. Viena no šādām kompānijām ir “Lauku zemju inženieri”, kam 2022. gadā bijis tikai viens ADTI darbs un 105 ZKU darbi, un darba vidējā cena uz Latvijas fona ļoti pieklājīga – 490 eiro. Vēl viena kompānija, kuras portfolio 2022. gadā bijuši gandrīz tikai ZKU darbi (132 ZKU un 1 ADTI darbs), ir “Augšdaugavas mērnieks” – šeit darba vidējā cena ir 317 eiro.

Savukārt topogrāfisko uzmērījumu jomā paveras plašāks datu lauks, jo kompānijas, kuru darbu sarakstā ir tikai ADTI darbi, 2022. gadā bijušas diezgan daudz – 47. Šeit vidējā darba cenas amplitūda ir ļoti plaša – sākot no 136 eiro (“IR-ĢEO”) līdz pat gandrīz 3000 eiro par darbu (“GEO PRO”). Tomēr arī tas vēl pats par sevi nav objektīvs rādītājs tālejošiem secinājumiem, jo jāņem vērā arī topogrāfisko plānu platības. “IR-ĢEO” gadījumā vidējā topogrāfiskā plāna platība ir tikai 0,29 hektāri, kamēr “GEO PRO” gadījumā tā ir 4,04 hektāri (izpildmērījumu plāniem – 0,08 ha pret 0,04 ha). Tātad kompānija, kurai ir viszemākā vidējā cena par vienu ADTI darbu, vienkārši koncentrējas uz maza apjoma pasūtījumiem. Aprēķinot (ilustratīvu, ne reālu) cenu uz vienu “kombinēto” hektāru (summējot topogrāfisko plānu un izpildmērījumu plānu platības), iznāk, ka abām kompānijām tā nemaz tik radikāli neatšķiras – 884 eiro “IR-ĢEO” un 1289 eiro “GEO PRO”.

Kā skaidro ekonomisti, pastāv divi konkurences veidi – konkurence ar iespējami zemākām cenām un konkurence ar iespējami augstāku kvalitāti. Pirmais no šiem veidiem ved uz ekonomikas nabadzību – gan valstu, gan nozaru/uzņēmumu līmenī, savukārt otrais ir visu attīstīto, bagāto valstu ekonomiku pamatā. Konkurējot ar cenu, turīgs nekad nekļūsi – tas iespējams, tikai konkurējot ar kvalitāti, produktivitāti, augstāku pievienoto vērtību. Izskatās, ka Latvijā mērniecības nozare (vismaz tās daļa) iestrēgusi pirmajā konkurences darbības modelī. Kā novērojis arī LKĢA valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Rutkovskis, daļa mērnieku nesaskata iespēju konkurēt citādi kā vien ar iespējami “izdevīgākas” cenas piedāvāšanu klientam, kas reizēm nonāk tiktāl, ka pašam mērniekam knapi pietiek izdzīvošanai, nemaz nerunājot par ieguldījumiem profesionālajā pilnveidē, jaunos instrumentos un tehnoloģijās. Savukārt šie nosacījumi ir primāri, ja vēlas kāpināt efektivitāti, produktivitāti, paaugstināt pievienoto vērtību. Daudzi tādējādi nolemj sevi apburtajam lokam – lejupejošai nabadzības spirālei. Šis konkurences modelis nav ilgtspējīgs arī tāpēc, ka tehnoloģijas mērniecības nozarē strauji attīstās, un atpalikšana no “laika gara” var rezultēties ar palikšanu ārpus jebkādu pasūtījumu loka, jo, iespējams, nav tālu brīdis, kad vienkāršākos darbus ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību spēs paveikt teju ikviens, bet nākotne piederēs tiem, kas spēs sniegt dažādus pievienotās vērtības pakalpojumus. Tomēr visskaudrākā un akūtāk risināmā problēma aizvien ir ēnu ekonomika.

“Mūsu aprēķini liecina, ka skaidras naudas nedeklarētie ieņēmumi ir līdz 30% no visa mērniecības tirgus. Atsevišķos darbu veidos (piemēram, zemes kadastrālā uzmērīšana, topogrāfija privātam zemes gabalam) godīgs mērniecības komersants nevar pieprasīt samaksu, kas pilnvērtīgi nosegtu visu nodokļu nomaksu, jo tirgū ir daudz zemo cenu piedāvātāji, kuri nedeklarē ieņēmumus. LKĢA lēš, ka šī atšķirība ir 20% -30%,” atklāj M. Rutkovskis.

Centralizēts veids, kā vismaz daļēji risināt pārlieku aizraušanos ar zemo izmaksu konkurenci, varētu būt nozares ģenerālvienošanās par minimālo algu, kas būtu augstāka par minimālo algu valstī un teorētiski mazinātu gan pārāk zemu algu maksāšanu mērniekiem, gan līdz ar to arī pārāk zemu cenu prasīšanu par darbu un ēnu ekonomikas aktivitātes. 2019. gada beigās par šādu soli vienojās būvniecības nozares uzņēmumi. Tiesa gan, būvniecības nozarē produktivitātes rādītājus tas nav palīdzējis uzlabot, patiesībā gluži pretēji – kamēr gandrīz visās parējās nozarēs pēdējos gados ir bijusi vai nu konstanta izaugsme, vai mainīgi rādītāji, būvniecībā kopš 2019. gada produktivitātes ziņā uz vienu nodarbināto bijis konstants kritums (no 21 715 eiro līdz 17 784 pērn). No tā gan nevajadzētu izdarīt galējus secinājumus, ņemot vērā, ka “kārtis sajaukušas” gan Covid-19 pandēmijas, gan Krievijas iebrukuma Ukrainā un vispārējās inflācijas krīzes. Tomēr, kā skaidro M. Rutkovskis, mērniecības nozarē patlaban šāda vienošanās praktiski nav iespējama profesijas “saskaldītā” daudznozaru statusa dēļ. “Mērniecībai nav savas nozares, patlaban esam starpnozaru “nozare’’. Mēs to lieliski apzināmies, un šobrīd strādājam pie profesijas izglītības standarta. Pēc tā izveides varēsim paziņot, ka vēlamies būt atsevišķa “ģeotelpisko datu un mērniecības nozare’’ ar savu NACE kodu, utt. Tad arī kļūs iespējams mēģināt panākt ģenerālvienošanos par algām. Pašreiz tas nav izdarāms, jo nebūs saistošs visiem nozares uzņēmumiem,” skaidro LKĢA vadītājs.

LKĢA 10. novembrī aicina visu Latvijas mērniecības uzņēmumu vadītājus uz semināru, lai kopīgi spriestu par iespējām sakārtot nodokļu nomaksu mērniecības nozarē. Ēnu ekonomikas izskaušana būtu pirmais lielais solis godīgas konkurences, kā arī labklājīgākas un produktīvākas nozares virzienā.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv