Ģeotelpiskās informācijas nozares aktualitāšu apritē regulāri parādās ziņas par kārtējo masveida satelītu palaišanu Zemes orbītā vienas vai otras satelītinterneta sistēmas vajadzībām. Satelītinternets tiek uzskatīts par izšķirošo risinājumu Zemes iedzīvotāju savienošanai tiešsaistē, jo, lai gan dzīvojot attīstītajā pasaulē, varētu likties, ka internets jau ar esošajiem risinājumiem ir pieejams faktiski visiem un visur, patiesībā aizvien trešā daļa pasaules iedzīvotāju to nekad nav lietojuši.

Tieši globālā satelītinterneta tīklu izveide kļuvusi par kvantitātes ziņā galveno satelītu palaišanas motivāciju. Tā dēvētā “zemā orbīta” ir pārpildīta jau ar tūkstošiem šo satelītu, un ir visai neparasti atskārst, ka skaitliskā ziņā pasaules vadošie satelītu operatori vairs nav valstis, bet privātas kompānijas.

Īpaši šajā ziņā izceļas Īlonam Maskam piederošā “SpaceX” satelītinterneta tīkla “Starlink” satelītu flote – ar kopumā nu jau 3395 satelītiem tā veido gandrīz pusi no visiem apmēram 7000 Zemes orbītā riņķojošajiem satelītiem. Arī otro vietu ieņem privātā kapitāla satelītinterneta tīkls, Lielbritānijas uzņēmums “OneWeb”, kas orbītā nogādājis 502 aktīvos satelītus. Tikai tad seko valdībām piederošās satelītu flotes – Ķīnas 369 satelīti, ASV – 306 satelīti. Amerikāņu satelītattēlu biznesa kompānija “Planet Labs” šajā satelītu skaita rangā ieņem 5. vietu ar 195 satelītiem, pēc tam Krievija ar 137 satelītiem un vēl vairākas privātkompānijas.

Plānoti arī vairāki nākotnes megaprojekti, kā, piemēram, “Amazon” kūrētais “Project Kuiper”, kas iecerēts kā konkurents Maska “Starlink” un kura ietvaros līdz 2029. gadam iecerēts palaist 3236 satelītus (pirmie no tiem dosies kosmosā nākamgad). Savi plāni ir arī Ķīnai, kas veidos divas satelītu konstelācijas ar kopumā 13 000 satelītiem, kas nodrošinās 6G paaudzes internetu (pirmais eksperimentālais 6G satelīts tika palaists jau 2020. gadā).

Jau tā lielais un arvien pieaugošais satelītu skaits orbītā ap Zemi sāk radīt gan praktiskas problēmas šo satelītu “satiksmē”, gan juridiskus izaicinājumus. Izrādās, ka šobrīd īsti nepastāv nekāds starptautisks koordinācijas mehānisms, kas regulētu, kur orbītā katrs var izvietot savu satelītu konstelāciju (patlaban privātās kompānijas vienkārši saņem atļaujas par noteiktu skaitu satelītu startu no savas valsts, piemēram, “SpaceX” jau dota zaļā gaisma 12 000 satelītu palaišanai, bet uzņēmums vēlas panākt atļauju vēl 30 000 satelītiem), kā arī nekāda globāli koordinēta “kosmosa satiksmes” kontrole vai kosmosa “ceļu policija”. Nav pat neatkarīgas pasaules mēroga iestādes, kas vāktu datus par katra satelīta atrašanās vietu un pārvietošanās trajektorijām. Šos datus patlaban apkopojot ASV militāristi, daļu informāciju klasificējot kā slepenu. Arizonas universitātes profesore, kosmosa politikas un starptautisko attiecību pētniece Namrata Gosvami uzskata – būtu laiks starptautiski vienoties, piemēram, par attālumu, kas uzskatāms par drošu, lai divi satelīti nesaskrietos, par noteikumiem, kas regulētu satelītu atlieku aizvākšanu no orbītas (to skaits esot sasniedzis jau pusmiljonu) un kosmosa satiksmes pārvaldību. Šķiet, kamēr šo jautājumu koordinācija nenotiks ANO līmenī, Zemes orbītā draud iestāties arvien lielāks “bardaks”.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv, pēc visualcapitalist.com un geospatialworld.net materiāliem. Foto: Foto: VisualCapitalist, https://www.visualcapitalist.com/who-owns-the-most-satellites/