Pagājis jau vairāk nekā pusgads, kopš netipiski turbulentā procesā (ar vairākkārtēju kopsapulcu sasaukšanu, balsošanu, balsu skaitīšanu un pārskaitīšanu, utt.) par jauno Latvijas Mērnieku biedrības (LMB) valdes priekšsēdētāju tika ievēlēts Aldis Pizāns. Viņu varētu saukt par biedrības nosacīti “jaunās paaudzes” pārstāvi, kurš gan organizācijas darbā iesaistījies jau pirms vairākiem gadiem un pakāpeniski kļuvis arvien redzamāks. Kādi tad ir viņa mērķi, ieceres, prioritātes biedrības darba pilnveidošanā un mērnieku interešu pārstāvībā? 

Kā dzīvē nonācāt līdz mērniecībai? Kāda ir jūsu līdzšinējā izglītība un profesionālā pieredze?

Interese par šo jomu sakņojas jau manā ģimenē – gan vectēvs, gan arī vecāsmammas brālis bija būvnieks. No sarunām ar viņiem atceros, ka ģeodēzija vienmēr ir bijusi un būs nepieciešama zinātne. Tas arī iedvesmoja meklēt, interesēties un nonākt līdz ģeomātikas studijām Rīgas Tehniskajā universitātē. Nācās izdarīt arī grūtu izvēli un, lai uzsāktu studēt, atteikties no sportošanas – līdz tam nopietni spēlēju hokeju. Studiju laikā jau otrajā kursā daudzi no mums sāka strādāt par mērnieku palīgiem dažādos uzņēmumos. Es sāku darba gaitas uzņēmuma ACB meitas firmā “3D Projekts”. Vēlāk izgāju arī praksi uzņēmumā “Transceltnieks”, kas nodarbojās ar dzelzceļu būvi. Tā bija ļoti vērtīga pieredze ģeodēzijā, kas pašos pamatos iemācīja, kā jāattiecas pret darbu – lika saprast, ka no mūsu darba ir atkarīgs rezultāts. Pēc prakses beigām paliku šajā uzņēmumā kā ģeodēzists, ieguvu arī sertifikātu, jo nepieciešamo darba pieredzi jau biju guvis studiju laikos. Nākamie karjeras ceļu līkloči aizveda mani līdz būvniecības uzņēmumam “Doma būve”, kur man uzticēja pienākumu izveidot ģeodēzijas nodaļu. Uzskatu, ka izdarīju to veiksmīgi. Šobrīd man jau ir savs uzņēmums, kas sniedz mērniecības pakalpojumus.

Kā iesaistījāties Latvijas Mērnieku biedrības aktivitātēs? Vai jau sākotnēji bija interese arī par nozares procesu virzību, sabiedrisko iesaisti?

Studiju gados pasniedzējs Mārtiņš Reiniks man ieteica doties uz biedrību kā studentam. Jau tolaik, tāpat kā šobrīd, ikvienam studentam bija iespēja kļūt par biedrības biedru, un es to izmantoju. Uzsāku arī piedalīties LMB valdes sēdēs kā novērotājs. Pēc trim gadiem izmantoju iespēju kandidēt uz Revīzijas komisijas locekļa amatu. Tur nostrādāju trīs gadus, pēc tam jau kandidēju un tiku ievēlēts biedrības valdē.

Tātad nonākšana LMB valdes priekšsēdētāja amatā šogad neuzkrita kā “sniegs uz galvas” – savā ziņā tam jau bijāt pamazām briedis? Vai kandidēšana uz LMB vadītāja posteni bija paša ideja vai kāds pamudināja?

Pats savu kandidatūru neizvirzīju, pārējā valde mani uzrunāja. Man patīk uzņemties izaicinājumus, tāpēc piekritu. Vēlējos pārbaudīt, vai spēšu realizēt sevi šādā amatā. Esot valdes priekšsēdētājam, jāprot runāt ar cilvēkiem – gan tiem, kas nozares iekšienē, gan ārpus tās. Uztvēru to arī kā pagodinājumu – kļūt par priekšsēdētāju vienā no Latvijas vecākajām biedrībām. Jau līdz tam, vērojot kā notiek lēmumu pieņemšana, biju domājis par kādām jaunām idejām, vīzijām, kuras biedrībā varētu realizēt.

Jūsu ievēlēšana LMB prezidenta postenī bija, sacīsim, “neordināra” – šopavasar tam bija nepieciešamas vairākas kopsapulces. Taču kā valdes darbs ir uzņēmis apgriezienus pēc tam?

Mana ievēlēšana tiešām bija savdabīga. Parasti, kad cilvēku ievēl kādā amatā, viņu apsveic un visi ir priecīgi. Manā gadījumā bija citādi. Tās tiešām bija tādas kā ugunskristības. Iepriekšējie priekšsēdētāji man sacīja: “Apsveicam tevi gan ar jauno amatu, gan ar to, ka izturēji šo spiedienu.” Turpinājumā valdes darbs bijis konstruktīvs. Valde ir nospraudusi mērķus un plānus, kā tos realizēt. Viens no pirmajiem darbiem bija Mērnieku festivāla sarīkošana šovasar. Uzskatu, ka to paveicām veiksmīgi. Šobrīd valde strādā pie jautājumiem par jauno koordinātu sistēmu, tāpat cenšamies pilnveidot mērnieku kvalifikācijas paaugstināšanas kursus.

Kā radās doma mainīt ierasto mērnieku sporta spēļu koncepciju?

Valdes sēdēs sapratām, ka šajā pasākumā jābūt iespējai gan atpūsties, gan arī gūt kādu praktisku ieguvumu, profesionālo pieredzi. Tāpēc uzrunājām valsts iestādes (VZD, LĢIA, LMT, Valsts mežus), kuras bija atsaucīgas. Tā bija iespēja mērniekiem aprunāties ar šo iestāžu pārstāvjiem, apmainīties ar pieredzi, neformālā gaisotnē nebaidīties pieet klāt kādam ekspertam, uzdot jautājumu. Tas ir pavisam citādi, nekā, ja šis eksperts būtu jāsazvana parastā darba dienā.

Vai jaunais koncepts nostrādāja, pievilināja vairāk apmeklētāju nekā iepriekš?

Ja salīdzina ar iepriekšējo mērnieku spēļu pasākumu, kas vēl notika pirms Covid ēras, šoreiz apmeklētāju bija nedaudz mazāk. Taču bija redzams, ka jaunais formāts piesaistījis citus mērniecības jomas profesionāļus, kuri līdz tam sporta spēļu pasākumus neapmeklēja. Otrkārt, visi, kas bija ieradušies, atzinīgi izteicās par iespēju šādā pasākumā uzzināt ko jaunu. Līdz ar to sapratām, ka šis koncepts ir dzīvotspējīgs.

Vai mērniecības nozarē ir kāda fundamentāla, sistēmiska problēma, ko tu redzi kā primāru, un kuras risināšanā biedrībai būtu iespēja pielikt savu roku? 

Ir viens process, kuru pavisam noteikti vajadzētu steidzami uzlabot – mūsu nozarei jāpiesaista vairāk jaunu speciālistu. Gan pasaulē, gan Latvijā mērniecība noveco, nepieciešamas jaunas asinis. Jāsaprot, kā pārliecināt skolniekus doties studēt mūsu specialitāti. Manuprāt, tas ir viens no biedrības uzdevumiem – popularizēt profesiju, nostiprināt to jaunā veidolā. Jaunā paaudze zina, ko dara IT speciālisti, taču viņi nekad nav aizdomājušies, ka daudzas mūsdienu viedierīču funkcijas strādā, pateicoties arī ģeomātikas inženieriem. Mana vēlme ir, lai ģeomātikas speciālista loma būtu saprotama ikvienam parastam iedzīvotājam, tam pašam skolniekam. Lai mūsu profesija būtu prestiža un populāra. Protams, tajā svarīgs arī finansiālais aspekts.

Jā, un kā ir ar šo aspektu? Vai atalgojuma ziņā mērniecība var būt vilinoša, konkurēt ar piesaukto IT jomu?

Es gan neesmu ekonomikas eksperts, taču manā skatījumā nozare ir pārmaiņu priekšā. Speciālistu ir tik, cik ir, un tendence ir tāda, ka gan darba, gan atalgojuma apjoms aug. Protams, tas aizvien nav salīdzināms ar IT speciālistu atlagojumu – diemžēl. Biedrībā arī iespēju robežās cenšamies strādāt pie tā, lai mērnieku atalgojums kļūtu konkurētspējīgāks. Taču pamatā, protams, tas ir nozares uzņēmumu ziņā.

Protams, tirgus funkcionē pats par sevi. Tomēr ir viena lieta, ko sabiedriskās organizācijas var darīt – paskatāmies uz būvnieku piemēru. Viņi atzīst, ka ģenerālvienošanās, nosakot augstāku minimālo algu nozarē nekā valstī, ir bijis īsts veiksmes stāsts, kas cēlis gan atalgojuma līmeni, gan samazinājis ēnu ekonomiku. Vai mērniekiem beidzot nevajadzētu izdarīt to pašu? Protams, tur būtu jāvienojas LMB un LKĢA, bet principā nozare to var izdarīt, ja vēlas.

Jā, sarunas par šādas vienošanās iespējamību laiku pa laikam parādās. Taču, lai tā tiktu realizēta dzīvē, tiešām jāvienojas abām sabiedriskajām organizācijām. Arī šis ir viens no mazajiem punktiem manā blociņā.

Bet varbūt tam vajag būt kā vienam no lielajiem, prioritārajiem punktiem?

Pirmais lielais punkts, kura realizēšana jāaizved līdz galam, ir tas, ka nozarē jāpaliek vienam sertifikācijas centram. Pēc tam nākamie sarakstā esošie mazie punktiņi taps par lielajiem.

Kādā stadijā tad īsti šobrīd palikusi situācija ar “vienu sertifikācijas centru”? Pēdējie publiskie procesi bija “ABC Mācību centra” aiziešana no mērnieku sertifikācijas tirgus, toties vietā stājās trešais sertifikācijas centrs, uz kuru pārgājuši nozīmīgs skaits mērnieku. Vienlaikus gaisā karājoties palika pat Ministru kabineta informatīvajā ziņojumā izteiktā doma par to, ka valstī jāpaliek vienai, pie sabiedriskās organizācijas piesaistītai sertificēšanas iestādei. Kāda ir pašreizējā situācija un uz ko tā virzās?

Šobrīd process vienkārši ir iepauzējies. Atbilde ir, ka “pie tā tiek strādāts”, taču ministrijās šis nav aktuālākais dienaskārtības jautājums. Manuprāt, šo jautājumu risināšanu bremzē arī ģeopolitiskā situācija un kaimiņos notiekošais karš. Ministrijas pašlaik pārsvarā strādā pie jautājumiem, kas saistīti ar to. Tomēr arī pēdējā tikšanās reizē ar LĢIA vadītāju Liberta kungu saņēmu apliecinājumu, ka doma virzīties uz vienu sertifikācijas centru nav atmesta. Taču patlaban no valsts puses nav ziņu, kurā brīdī tas īsti notiks. Šis lēmums, protams, būs jāiestrādā normatīvajos aktos. Patlaban mūsu sertifikācijas centrs strādā pie tā, lai izpildītu visus kritērijus būt par vienīgo mērnieku sertificēšanas iestādi.

Vēl viena lieta, par ko runāts jau gadiem ilgi, ir būvju kadastrālās uzmērīšanas nodošana no VZD mērniecības privātajam sektoram. VZD ģenerāldirektore Vita Narnicka intervijā portālam Mernieks.lv tūlīt pēc stāšanās amatā teica, ka tas vairs neesot aktuāli. Šobrīd viņas viedoklis pamainījies, un LKĢA kopsapulcē šovasar viņa sacīja, ka šajā virzienā jāiet, tomēr vajagot vismaz 3 gadus, lai reformētu ar BKU saistīto birokrātisko procesu, lai to varētu pārņemt mērnieki. Vai šāds VZD uzstādījums ir pamatots, vai tās ir kārtējās atrunas? 

Skaidrs, ka šis process būtu jānodod komercsektora ziņā, jo jau patlaban mērnieki veic tādu pašu uzmērīšanas darbu kā VZD darbinieki vai pat vēl labāk, ar kvalitatīvākām iekārtām. Taču es piekrītu V. Narnickas apgalvojumam, ka būvju kadastrālajā uzmērīšanā ir atbilstoši normatīvajiem aktiem noformēti dokumenti, kurus privātā sektora speciālistiem būtu padziļinātāk jāapgūst.

Pieminējāt, ka vēlaties pilnveidot mērnieku kvalifikācijas paaugstināšanas kursus. Kādas ir ieceres šajā virzienā?

Pirmkārt, plānojam izveidot ilgtermiņa kalendāru kursiem, jo redzam, ka mērniekam ir svarīgi zināt ilgākā laika griezumā, lai varētu saplānot savu apmeklējumu. Otrkārt, plānojam arī celt kursu satura kvalitāti, sniedzot mērniekiem iespēju uzzināt kaut ko jaunu, inovatīvu. Piemēram, jaunākās tehnoloģijas un instrumenti, ar ko strādā pasaulē, tuvākās un tālākās ārzemēs. Tāpat vajadzētu veicināt pieredzes apmaiņu. Mūsu jomā ir daudzi labi speciālisti, kas strādā pie ļoti sarežģītiem projektiem un kas varētu dalīties ar tajos gūto pieredzi.

LMB valdes sēdes ir atvērtas, ikviens, jo īpaši LMB biedrs, iepriekš piesakoties, var tajās piedalīties. Kāda ir interese no biedriem, nozares pārstāvjiem – cik aktīvi tiek izmantota šī iespēja? Vai LMB valdes sēdēs bieži piedalās kāds “no malas”?

Pandēmijas laikā, kad valdes sēdes notika neklātienē, biedriem bija lielāka interese attālināti pieslēgties. Klātienes sēdēs tas vairs nav vērojams.

Vai tagad valdes sēdes atkal notiek tikai klātienē? Varbūt tad vērts saglabāt jaukto variantu – kad sēde notiek gan klātienē, gan tiek pārraidīta tiešsaistē?

Šo variantu izmēģinājām, taču valde vienbalsīgi nolēma, ka labāk tomēr tikties tikai klātienē, jo dalītajā variantā darbs ir krietni mazāk produktīvs.

Varbūt ir vēl kādas idejas, plāni, mērķi, kuras šajā sarunā neesam skāruši, bet vēlētos īstenot turpmāko nepilnu 4 gadu prezidentūras laikā?

Ideju iedīgļi tiešām rodas. Gribētos raudzīties plašākā mērogā, bet paliekot šeit pat Latvijā. Mēs esam ieraduši braukt uz tālām zemēm, lai “gūtu pieredzi”. Taču es vēlētos, lai Rīgā reizi gadā notiek tāds Baltijas mērniecības forums, kas ļautu smelties šo pieredzi šeit pat. Baltijas mērnieku konferences gan jau notiek, taču šis būtu plašāks pasākums, kura ietvaros notiktu arī izstāde, līdzīgi kā “InterGeo”. Šis ir viens no maniem nelielajiem ambiciozajiem mērķiem – nezinu, vai to izdosies īstenot, bet pie tā noteikti vēlos strādāt.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv