Mēdz sacīt, ka velna lielākais triks bijis pārliecināt pasauli par to, ka tas neeksistē. Līdzīgi var teikt par Covid-19. Šī vīrusa bīstamība slēpjas tā viltīgajā un neprognozējamajā dabā, kas var izpausties no bezsimptomu vai pavisam vieglas pārslimošanas līdz pat dzīvības zaudēšanai. Mērniecei Ilzei Dragonei šajā “krievu ruletē” iekrita tāda loze, kas gandrīz beidzās ar pēdējo. Viņas stāsts par Covid-19 pārslimošanu atklāj daudz svarīgu detaļu – ne tikai par pašu slimību, bet arī Latvijas veselības aprūpes sistēmu.

Rentgens – tikai veselajiem?

Pirmos slimības simptomus Dragonu ģimenē sajuta 2021. gada pirmajās dienās. Vispirms klepus parādījies vīram Jānim, kurš bijis pārliecināts, ka tā noteikti ir parasta saaukstēšanās, jo iepriekšējā dienā sanācis ilgāk uzturēties ārā un nedaudz nosalt. Tomēr jau nākamajā dienā klepot sākusi arī Ilze un dēls Didzis, paaugstinājusies arī ķermeņa temperatūra, sasniedzot 38,6 grādu atzīmi. Atšķirībā no parastas vīrusu infekcijas, šoreiz temperatūru nekādi nav izdevies pazemināt – pretdrudža medikamentu iedarbība nav ilgusi ilgāk par pusstundu. “Sapratu, ka nav jēgas zāles dzert. Kāda tam nozīme, ja uz pusstundu temperatūra samazinās, bet pēc tam atkal strauji kāpj augšup – tad izjūtas ir vēl sliktākas,” atceras I. Dragone. Simptomiem pievienojusies arī vēl viena raksturīga Covid-19 pazīme – ožas un garšas zudums. Pelašķu tēja garšojusi pēc vienkārši “karsta ūdens, kurā kaut kas peld”, bet upeņu ievārījuma pievienošana ļāvusi sajust tikai nelielu skābuma piegaršu.

Aizdomās par inficēšanos ar Covid-19, 4. janvārī Jānis devies nodot testu, taču tā rezultāts bijis negatīvs. Tomēr septītajā slimošanas dienā slimības gaita vīram saasinājusies, klepus kļuvis daudz spēcīgāks un dziļāks. Konsultējoties ar ģimenes ārstu, pieņemts lēmums, ka jāveic plaušu rentgena izmeklējums, taču te sekojis nepatīkams pārsteigums. Izrādījies, ka, esot pilnībā godīgam, to nemaz nav iespējams izdarīt. Proti, lai tiktu pielaists izmeklējumam, cilvēkam jāapliecina, ka tam nav nekādu slimības simptomu – ne klepus, ne paaugstinātas temperatūras… “Izrādās, ka rentgena izmeklējums ir paredzēts tikai veseliem cilvēkiem,” secina I. Dragone.

Neko darīt – veselības glābšanas vārdā nācies melot. Rentgens apliecinājis, ka situācija ir gana nopietna – Jānim sācies plaušu karsonis. Ģimenes ārste izsaukusi neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas viņu (pēc neilgas tielēšanās) aizvedusi uz slimnīcu.

“Stirna”, kuru gandrīz nepaņēma uz slimnīcu

Jau nākamajā naktī slimības izpausmes kļuvušas daudz smagākas arī Ilzei. Temperatūra tuvojusies 40 grādu atzīmei, klepus – tik spēcīgs, ka jāvemj. Piedevām mājas oksimetrs sācis uzrādīt skābekļa līmeņa krišanos, un nākamajā dienā ģimenes ārste izsaukusi ātro palīdzību. Taču arī te nekas nenoritēja gludi.

“Ko jūs iedomājaties? Jums taču vēl viss ir labi! Jūs te lēkājat apkārt kā stirna!” – apmēram šādiem vārdiem ātrās palīdzības personāls centies atturēt Ilzi no došanās uz slimnīcu. Profesionālā oksimetra uzrādītais skābekļa piesātinājuma līmenis asinīs bijis 96%, un arguments “Jums jau vēl gaisa netrūkst!” bijis galvenais, kas ticis atkārtots – tas nekas, ka saturācija jau bija sākusi kristies un, ka ātro palīdzību izsaukusi bija ģimenes ārste, ne Ilze pati. Tobrīd vēl nebija pagūts veikt arī Covid-19 testu, bet, ņemot vērā gan vīra Jāņa testa negatīvo rezultātu, gan arī vēlāk pieredzēto saistībā ar pašas testu, kurš arī (it kā) neapstiprināja saslimstību ar Covid-19 vīrusu, “falši negatīvais” testa rezultāts ātrās palīdzības brigādei būtu bijis tikai vēl viens iemesls atturēties no vešanas uz slimnīcu. Tagad pēc ilga un gara strīda neatliekamās palīdzības dienests beigu beigās tomēr nogādājis Ilzi slimnīcā.

“Es nevienam nenovēlu kļūt par pacientu šķirošanas upuri, kad tiek izlemts, kuru uzņemt slimnīcā, un kuru – nē. Mani uzņēma tikai tāpēc, ka Valmieras slimnīcā vēl bija brīvas gultas vietas. Tika zvanīts pat uz Rīgu, lai saskaņotu, vai mani drīkst vest uz slimnīcu,” stāsta I. Dragone. Jāņem vērā, ka šie notikumi risinājās 2021. gada sākumā – iepriekšējā vīrusa uzliesmojuma laikā, kurš vēl nebija tik dramatisks kā pašreizējais.

Cīņa ar elpas trūkumu

Vai nu ārstēšana bija ļoti efektīva, vai slimība jau pati bija sasniegusi nākamo stadiju, bet augstā temperatūra un klepus slimnīcā pazuduši ātri. Tomēr tā vietā sācies arvien pieaugošs elpas trūkums, arvien zemāk krities skābekļa līmenis asinīs. Asins analīzēs konstatēts, ka plaušās sācies autoimūnās reakcijas radīts iekaisums (viena no biežākajām smago Covid-19 slimošanu izraisošajām situācijām, kad imūnsistēma uz vīrusu reaģē pārāk aktīvi, izraisot citokīnu vētru un tādējādi bojājot plaušas un citus iekšējos orgānus). Līdz ar to terapijā izmantoti imūnsistēmu nomācoši medikamenti un hormoni. Ārsti arī secinājuši, ka Ilzei ir paaugstināts trombu veidošanās risks, tāpēc ievadītas asinis šķidrinošas vielas.

Sākumā Ilze elpināta ar tā sauktajām “ūsiņām” (ierīce, kas ievada skābekli caur degunu), pēc tam – ar skābekļa maskām. Ar skābekļa masku palīdzību bijis jāelpo vairāk nekā divas nedēļas, bet, par laimi, izdevies iztikt bez plaušu ventilācijas aparāta pieslēgšanas. Ilze klasificēta kā “smagā stāvoklī” esošs pacients.

Valmieras slimnīcā iekaisuma rādītājus izdevies samazināt līdz normai, taču, tā kā jārod vieta arvien jauniem pacientiem, Ilze pārvesta uz Cēsu slimnīcu (uz mājām doties vēl nevarēja, jo aizvien bija nepieciešama skābekļa padeve, taču skābekļa koncentratori, kurus varētu lietot mājās, bija deficīts – lai tos izīrētu, nācās gaidīt rindā vairākas nedēļas). Cēsīs jau pēc pāris dienām iekaisuma indikatori atkal strauji pieauguši. Piedevām, pašai Ilzei neapdomīgi rīkojoties, viņa šeit nonākusi līdz kritiskākajai slimošanas epizodei.

Domājot, ka tādā veidā izdosies ātrāk atlabt, viņa turpat slimnīcas gultā sākusi izpildīt dažādus vingrojumus. Tas beidzies ar strauju skābekļa līmeņa krišanos un nokļūšanu reanimācijā. “Pēc tam pie manis pienāca fizioterapeite un izskaidroja it kā pavisam elementāru lietu, kas man bija piemirsusies – ikviena muskuļu kustība patērē skābekli. Tajā brīdī, kad skābekļa jau tāpat trūkst, tas jātaupa dzīvībai kritiski svarīgajiem orgāniem – smadzenēm, sirdij, aknām, nierēm utt.,” stāsta I. Dragone.

Gulēt reanimācijas palātā nozīmē burtiski gulēt, truli skatoties griestos. Abās pusēs gultai novilkti aizkari, mobilais telefons atņemts, un vienīgā laika atskaite ir automātisks asinsspiediena mērījums reizi stundā. Ilzei gan paveicies – pēc kāda laika viņai atļauts tikt atpakaļ pie sava telefona. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pacientiem reanimācijas nodaļās atņem telefonus, esot tas, ka daudzi neprot tos lietot klusu – taču šeit dežūrējošie ārsti un māsas ir gatavi nekavējoties reaģēt uz katru mazāko troksnīti. Par to Ilzei sanācis pārliecināties arī pašai – reiz atļāvusi vīram piezvanīt, iepriekš pabrīdinot, ka tikai klausīsies viņa stāstīto un neko neteiks. Tomēr kādā mirklī aizmirsusies un nedaudz iesmējusies. Jau nākamajā brīdī palātā ieskrējuši visi gaitenī esošie slimnīcas darbinieki…

Gan šī personāla uzmanība, gan arī pieslēgtie mērinstrumenti, kas nepārtraukti seko līdzi organismā notiekošajiem procesiem, radījuši drošības sajūtu, atceras I. Dragone. Reanimācijā nogulēts nedēļu, kuras laikā ar īpašām, no Rīgas atvestām zālēm izdevies atkal normalizēt iekaisuma rādītājus.

Vēl viena svarīga nianse Covid-19 ārstēšanā ir slimnieka gulēšanas poza. “Tiklīdz man izdevās pāris stundas nogulēt uz vēdera, nākamajā rītā mana pašsajūta bija būtiski uzlabojusies,” atceras I. Dragone. Covid-19 slimniekiem ar plaušu bojājumiem nepieciešams gulēt uz sāniem vai vēdera – šajā gadījumā plaušām talkā nāk gravitācijas spēks, kas neļauj tām saplakt (kā tad, kad cilvēks guļ uz muguras), bet, tieši pretēji – rada telpu, kur vairāk pieplūst gaisam.

Slimība bija bojājusi trīs ceturtdaļas Ilzes plaušu, tāpēc atveseļošanās periods bija ļoti ilgs. Kopumā slimnīcā tika aizvadīts mēnesis, taču vēl vismaz tikpat ilgu laiku bija nepieciešams lietot skābekļa koncentratoru mājas apstākļos. “Daudzi nesaprot, kā tas var būt, bet, kad vēl biju slimnīcā, katra došanās uz tualeti, kas atradās pāris soļu attālumā turpat palātā, bija riskants pasākums, jo nekad nezināju, vai izdosies paspēt tikt atpakaļ līdz skābekļa maskai, iekams nenoģībstu,” atceras Ilze. Lai sagatavotos pusstundu ilgajam braucienam līdz mājām (kas nozīmē, ka pusstundu jāiztur bez papildus skābekļa padeves), Ilze pakāpeniski centusies pavadīt arvien ilgāku laiku bez maskas, ejot līdz slimnīcas gaiteņa otrā galā esošajam ūdens automātam, kas sākumā psiholoģiski šķitis atrodamies “simts kilometru attālumā”. Mājās, darot visvienkāršākās sadzīviskās lietas, nācies uzmanīties, kamēr izdevies aprast ar to, ka fiziskās spējas ne tuvu nav tādas, kā iepriekš. Piemēram, pēc pietupšanās, lai ieliktu drēbes veļas mazgājamajā mašīnā, Ilze sapratusi, ka spēka/skābekļa, lai pieceltos augšā, vairs nepietiek… Reizēm slimības sekas – aizdusa pie noteiktas fiziskas piepūles – esot jūtama joprojām, kaut pagājuši jau desmit mēneši. Arī oža sākusi pamazām atgriezties vien pēc pusgada. Piedevām nākamajos mēnešos pēc slimošanas Ilzei izkrituši gandrīz visi mati – vizuāli līdzinājusies ķīmijterapijas pacientiem.

Ārsti mājās paspēj vien pagulēt

Ne Ilzei, ne vīram Jānim oficiāli Covid-19 tā arī netika konstatēts – testi bija negatīvi. Tomēr Ilzes slimības vēsturē ierakstīta Covid-19 izraisīta abpusēja plaušu pneimonija. Kādā veidā notikusi inficēšanās ar vīrusu, Ilzei joprojām ir mistika. Dragoni dzīvo lauku viensētā, nekādas sanākšanas netika rīkojuši ne paši, ne arī gājuši pie kāda ciemos. Pati Ilze vispār jau kopš 22. decembra nebija devusies ārpus mājas, bet vīrs – vienīgi uz veikalu un darbu, kur telpas gana plašas un neviens no kolēģiem nav bijis slims. “Mēs smejamies, ka vīruss nolaidās mājā pa skursteni,” Ilze joko.

Pēc slimošanas Ilze rūpīgi sekojusi līdzi antivielu līmenim asinīs, un, tiklīdz radās iespēja, vakcinējusies. Viņas – cilvēka, kurš nav nevienā Covid-19 riska grupā (ne vecuma ziņā, ne hronisku slimību dēļ) – smagais slimošanas stāsts kalpojis kā pamudinājums vakcinēties arī citiem pazīstamajiem cilvēkiem, kuri pirms tam lielīgi apgalvojuši, ka “vai tad nu dzīvē nav mazums vīrusu pārslimoti”.

“Nobeigumā vēlos pateikt lielu paldies dakteriem. Gan savai ģimenes ārstei Kaugarei, kas izrādīja rūpes par mani un vīru visā mūsu slimošanas laikā un arī pēc tam, gan Valmieras slimnīcas Covid nodaļas ārstiem, it īpaši dakterei Nāgelei-Lūsei, māsām un personālam, Cēsu Iekšķīgo slimību nodaļas ārstiem, it īpaši dakterēm Ozoliņai un Baltrokai, māsām un personālam, kā arī Cēsu intensīvās nodaļas ārstiem, māsām, māsu palīgiem!” saka Ilze Dragone.

“Es dziļi noliecu galvu tā darba priekšā, ko mediķi veic. Viņi nostrādā 24 stundas, aiziet mājās astoņas stundas pagulēt un ierodas atpakaļ uz nākamo diennakts maiņu… Būtībā visi strādā šādā režīmā. Dakteri ir pelnījuši, lai viņus novērtētu!”

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv