Otrā Latvijas ģeotelpisko informācijas tehnoloģiju konference, kas norisinājās piektdien, 7. decembrī, pulcēja vairākus simtus nozares interesentu un galvenos akcentus lika uz atvērto datu, kā arī ĢIS servisu tuvākās nākotnes attīstības perspektīvu iztirzāšanu, par ko runāt bija ieradušies viesi pat no tādiem globālajiem industrijas milžiem kā “Google” un “HERE Maps”.

Digitālās kartogrāfijas nākotnes vīzijas

Konferences pirmajā prezentācijā Google ģeotelpiskās informācijas tehnologs Eds Pārsonss iezīmēja nākotnes vīziju pasaulē, kurā tehnoloģijas arvien vairāk zina par to lietotājiem – protams, uzsverot tikai šī procesa priekšrocības, bet vairoties pieminēt riskus. Speciālists skaidroja, ka mūsdienās ģeogrāfija darbojas kā kontekstuāls filtrs, lai atrastu lietotājam piemērotāko informāciju. Tieši tāpēc Google esot ieinteresēta ģeogrāfiskās informācijas sistēmu attīstīšanā, kas izpaužas ne tikai kā Google Maps serviss. “Karte šodien ir kas vairāk kā statiska bilde, tā ir dinamiska, interaktīva un inteliģenta. Tā ir tikai sākums, nevis beigas – tā ir interfeiss daudz sarežģītākām sistēmām,” uzsvēra Pārsonss. Viņš klāstīja, kā savstarpējā dalīšanās ar atrašanās vietas datiem reālajā laikā arvien vairāk paplašinās un padarīs precīzāku dažādu ĢIS pakalpojumu piedāvājumu, ļaujot prognozēt sastrēgumus, dažādu publisko vietu apmeklējumu, sabiedriskā transporta līdzekļu aizpildījumu, u.c. faktorus. Pārsonsa vārdiem, tas šo pakalpojumu lietotājam piešķirs gluži vai tādas kā „situacionālas superspējas”. Turklāt kartes iegaumē un pazīst katru savu lietotāju. Pārsonss demonstrēja piemēru no paša Maps lietotnes, kas, ierodoties Rīgā, kartē atzīmējusi viesnīcu, kurā viņš apmeties iepriekšējā Rīgas apmeklējuma reizē, vēsturiskos pārvietošanās maršrutus, kā arī piedāvā jaunus apmeklēšanas objektus.

Papildus tam arvien lielāka kļūst mākslīgā intelekta nozīme. Kā piemēru Pārsonss minēja to, ka Nigērijas lielākās pilsētas Lagosas ēku kontūras Google Maps kartē radītas tieši ar automatizētu algoritmu palīdzību (ekstrahējot no satelītattēliem), “dzīvs” kartogrāfs pie tām nav strādājis. Līdzīgi jau tuvākajā nākotnē izplatītas varētu būt sistēmas, kad automašīnā uzstādīti skeneri, kas ar punktu mākoņu palīdzību analizē vidi un satiksmi sev apkārt, paredz citu satiksmes dalībnieku kustību un palīdz izvēlēties drošākās kustības trajektorijas. Navigācijas programmas varētu kļūt vizuāli atraktīvākas – mobilā telefona ekrānā “dzīvajā” video attēlā pa pilsētas ielām varētu “vest” uz priekšu gids sarkanas lapsiņas vai cita dzīvnieka (pēc lietotāja izvēles) izskatā, turklāt šis animētais tēls kustētos atbilstoši reālajiem apstākļiem, neskrienot virsū citiem gājējiem vai ēkām.

Visbeidzot E. Pārsonss atklāja, ka Google patlaban strādājot (un Jaunzēlandē izmēģinot) pie šobrīd šķietami vēl ļoti futūristiska projekta – lidojošu automašīnu servisa, kas darbotos pēc līdzīga principa kā Uber. Lietotājam atliktu izsaukt “gaisa taksi” un tas ierastos vajadzīgajā vietā, lai pasažieri uzņemtu – turklāt lidojošais auto pilnībā darbotos autonomi, bez šofera. “Visas tehnoloģijas, lai šādu servisu izveidotu, jau ir pieejamas, tikai sabiedrības apziņa tam vēl nav gatava,” sacīja E. Pārsonss.

Tematiski līdzīgu prezentāciju sniedza arī vienu no Google nopietnāko konkurentu digitālās kartogrāfijas ĢIS servisu jomā – HERE Maps – pārstāvis Širans Baruks. Arī viņš uzsvēra, ka kartes no sastinguša, nedzīva materiāla šodien kļuvušas par dinamisku, interaktīvu ĢIS servisu platformu. Arī HERE strādājot pie tā, lai šie servisi kļūtu aizvien daudzveidīgāki un ērtāki. Piemēram, navigācijas jēdziena paplašināšana nozīmē, ka drīzumā navigācija iekļaus ne tikai norādes, kur braukt, bet arī dažādu noderīgu papildus informāciju – piemēram, kur atrodas tuvākās brīvās stāvvietas, kur – ēdināšanas iestādes, utt. Mainīšoties arī piegādes ķēdes menedžments.

Ja E. Pārsonss prezentēja ieceri par lidojošajām pašpilotētajām automašīnām, tad Š. Baruks savukārt ar īsa videoklipa palīdzību demonstrēja futūristiskas viedās pilsētas vīziju par autopilotētiem taksometriem, kas pēc izsaukuma ierodas pie klienta un aizved, kurp nepieciešams. Šāds serviss HERE Maps vīzijā izskaudīšot nepieciešamību pēc automašīnas kā privātīpašuma – visi izmantošot šādu publisko servisu. Savukārt pa gaisu kā Google vīzijā automašīnas HERE nākotnes redzējumā acīmredzot nelidinās tāpēc, ka gaisa telpu aizņems neskaitāmi droni, kas pa precīzi saprogrammētiem kustības maršrutiem, nesaduroties viens ar otru, piegādās dažādus pasūtījumus. Tā visa būšot pilnībā integrēta, automatizēta sistēma. Š. Barukam gan neizdevās izvairīties no auditorijas jautājuma – kā menedžēt drošības riskus, jeb, citiem vārdiem – kas notiks tad, ja šajā “pilnībā integrētajā, automatizētajā sistēmā” ielauzīsies kāds hakeris un pa gaisu lidojošie droni pēkšņi sāks krist pilsētniekiem uz galvas (vai, kā to savā prezentācijā garāmejot pieminēja Una Krutova – ja hakeris nolaupīs pašbraucošo automašīnu un paziņos, ka tā pēc desmit minūtēm pilnā ātrumā ietrieksies kādā šķērslī, ja vien automašīnā sēdošais pasažieris tūdaļ neizpildīs nolaupītāja prasības)? Š. Baruka atbilde bija lakoniska – drošības riski esot apzināti, notiekot sadarbība ar labākajām kiberdrošības kompānijām.

Droši vien nākotni nevar un nevajag censties aizkavēt, tomēr jāņem vērā, ka jebkuram aspektam ir divas puses – iespējas nekad nepastāv bez riskiem, un izceļot tikai pirmo, bet noklusējot otro, cilvēku uzticību nākotnes attīstības iecerēm ātrāk neiegūt.

Atvērto datu izaicinājumi

Atvērto datu tematikas iztirzāšanu konferencē uzsāka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieks informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jautājumos Edmunds Beļskis. Viņa prezentācijā bija ne mazums “uzsitienu sev pa plecu”, ar gandarījumu atskatoties uz salīdzinoši īsā laikā paveikto – ja vēl pirms diviem gadiem Latvija datu atvērtības ziņā bijusi pēdējā vietā Eiropas Savienībā, tad pērn esam pakāpušies uz 18. vietu, bet šogad sasniegta jau divpadsmitā pozīcija. “Mēs neesam gatavi pie tā apstāties!” uzsvēra Beļskis. Viņš arī atzina, ka viens no galvenajiem kavēkļiem tālākam datu atvēršanas progresam ir tas, ka daļā no valsts iestādēm dati joprojām kalpo kā budžeta ieņēmumu avots. „Dažām iestādēm dati ir bizness, taču tas tā nedrīkstētu būt. Dati var būt bizness tikai privātajā sektorā, kur tiek radīts komerciāls produkts,” uzskata E. Beļskis. Kā zināms, šāgada sākumā tika pieņemts Ministru kabineta lēmums par vairāku Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras un Valsts zemes dienesta datu kopu atvēršanu, no kurām pagaidām atvērtas reāli tikušas LĢIA datu kopas. E. Beļskis sola, ka drīzumā būšot pieejami arī VZD dati (adrešu reģistrs un administratīvās robežas). Atvērto datu portāls tikšot pilnveidots, tehniski uzlabots un kopumā līdz 2021. gadam tur plānots publicēt vairāk nekā 500 datu kopas (pagaidām portālā pieejamas 160 datu kopas).

Konferencē uzstājās arī Tartu universitātes ģeoinformātikas un kartogrāfijas profesors Tenu Oja, kurš pastāstīja par Igaunijas pieredzi, publicējot visus publiski ražotos telpiskos datus brīvi pieejamā lejupielādējamā veidā. Pieprasījums pēc šāda soļa Igaunijas sabiedrībā bijis jau vismaz sešus, septiņus gadus. Kopš šā gada 1. jūlija, kad visi telpiskie dati Igaunijā kļuvuši atvērti un brīvi pieejami, cilvēki ik dienu arī tos lielākā vai mazākā apjomā lejuplādējuši, izņemot tikai vienu dienu – 15. jūliju, kad notika Pasaules kausa futbolā finālmačs. Kardinālais solis, atverot visus Igaunijas zemes dienesta rīcībā esošos telpiskos datus, iedrošinot uz arvien plašāku datu atvēršanu arī citas Igaunijas valsts un pašvaldību struktūras, novērojis T. Oja.

Savu skatījumu uz datu atvēršanas problemātiku jau konferences beigu daļā sniedza arī LĢIA direktors Mārtiņš Liberts. LĢIA jau parādījusi sevi kā pirmrindnieci datu atvēršanā, bet, saskaņā ar M. Liberta teikto, iestāde vēlētos atvērt vēl vairāk savā rīcībā esošos datus, taču… Latvijas ģeotelpiskās informācijas portāls tos vienkārši neesot spējīgs paņemt pretī! Šobrīd LĢIA gribētu atvērt jaunāko ortofoto karti, bet tās datu izmērs ir tik liels, ka ģeoportālā tam nepietiekot vietas. Savukārt normatīvie akti nosaka, ka ģeotelpiskās informācijas atvērtie dati jāpublicē arī ģeoportālā. LĢIA jau gatavojot risinājumu šai situācijai, sadarbojoties ar Latvijas Valsts Televīzijas un radio centru, kam ir kapacitāte liela apjoma datu publiskošanai. Savukārt ģeoportālā tiks ievietota atsauce un hipersaite uz LĢIA vietni, kur dati būs publicēti. M. Liberts apsolīja vēl vairāk: „Tikko kā LVRTC būs gatavi pieņemt mūsu datus, mēs atvērsim arī LIDAR datus!”

M. Liberts gan norādīja arī uz dažām citām problēmām datu atvēršanā – tādām kā drošības aspekts, privātums, datu uzticamība. „LĢIA labi zina, kas jādara, lai atvērtu datus. Vispirms jāsaprot datu ietekme uz sabiedrību un arī indivīdu. Lai neiznāk tā, ka kāds jūs iesūdz tiesā, ka ar datu atvēršanu esat aizskāris viņa privātumu,” uzsvēra M. Liberts. Tāpat svarīgi būtu maksimāli novērst iespējamību, ka atvērtos datus kāds izmanto krimināliem nolūkiem. Tāpēc M. Liberts piedāvā ieviest autentifikāciju (izmantojot manalatvija.lv), lai ikviens, kurš pieprasītu atvērtos datus, būtu sistēmā identificējams, bet sensitīvāku datu pieprasīšanas gadījumā būtu nepieciešams arī sniegt kaut īsu pamatojumu, kādam mērķim šie dati nepieciešami. Savukārt datu uzticamības saprašanai svarīgi atšķirt autoritatīvus (oficiālus) datu avotus no neautoritatīviem. Piemēram, ne Open Street Map, un pat ne Google Maps neesot autoritatīvi dati, taču juridisks spēks ir tikai tādiem. Šajā sakarā M. Liberts izstāstīja nesenu kuriozu, kad kāds Lielbritānijas pilsonis, kurš ceļojis ar automašīnu pa Baltijas valstīm, rakstījis uz Latvijas vēstniecību Lielbritānijā, lūdzot izlabot kļūdu Apple navigācijas kartē, kur Latvijas robeža bijusi norādīta ar piecu kilometru nobīdi…

Tiesa gan, ne vienmēr pat tā sauktie autoritatīvie dati ir pilnībā uzticami. Šo aspektu skāra SIA “Mērniecības Datu Centrs” valdes priekšsēdētāja Una Krutova, kas savā prezentācijā pieminēja izpratnes atšķirības starp labticīgu kartes lietotāju, kurš pieņem, ka kartē (un jo īpaši autoritatīvā jeb oficiālā!) redzamais noteikti ir patiess un precīzs, un kartes autoru vai citu informētu ģeotelpiskās informācijas profesionāli, kurš zina – ne vienmēr tas tā ir. U. Krutova atgādināja piemēru, kad pat tik rūdītam un profesionālam žurnālistam kā Jānim Domburam, vadot interviju par skandalozā “mājas-kuģa” atrašanās vietu, iznāca kļūdīties, akli paļaujoties uz kadastra kartes ticamību.

Kopumā jauno digitālo tehnoloģiju straujā ienākšana ģeotelpiskās informācijas vidē U. Krutovas skatījumā simboliski atainojama ar “diviem kamieļiem”, no kuriem viens pārstāv uzskatu, ka ģeotelpiskos datus var ražot tikai cilvēki ar atbilstošu augstāko izglītību, bet otrs aizstāv ģeotelpisko datu demokratizācijas ideju un ir pārliecināts, ka mūsdienās karti var radīt ikviens, kuram ir kaut mobilais telefons, turklāt nereti šāda karte sanāks pat labāka nekā akadēmiski izglītotam kartogrāfam. U. Krutova atzina, ka prasības pret jebkuras kartes precizitāti vai citu ģeotelpisko datu kvalitāti ir atkarīgas no to pielietošanas veida – ir daudz situāciju, kad nav nekādas vajadzības pēc ļoti precīziem datiem, pilnīgi pietiek ar aptuveniem. Tomēr laikmetā, kad ģeotelpiskus datus rada teju ikviens, autoritatīvajiem datiem, kurus radījuši speciālisti ar akadēmisko izglītību, pēc noteiktiem standartiem un ar atbilstošiem instrumentiem, vajadzētu būt kā „bākai” jeb atskaites punktam vispārējā datu apjomā, uzskata U. Krutova. Savukārt atvērt un publicēt šos datus ir lietderīgi, jo tas darbojas kā tests, uzrādot nepilnības, kuras paši datu autori nereti nepamana.

Lai gan prezentācijas noslēgumā U. Krutova izteica secinājumu ar fatālisma pieskaņu – mērniecības nākotne būšot atkarīga no tā, kurš no abiem kamieļiem šajā strīdā uzvarēs, tomēr šķiet, ka abi kamieļi varētu arī gluži mierīgi turpināt līdzās pastāvēt un tam nebūt nav jānozīmē mērniecības armagedonu. Gluži vienkārši jānovelk striktas robežas, kur beidzas viena kamieļa “smilšu rotaļu laukums”, un kur sākas otra kamieļa “nopietnais tuksnesis”. Proti, nav absolūti nekā slikta tajā, ka digitālās tehnoloģijas devušas ikvienam iespēju veidot kartes – daudzu amatieru-entuziastu “kamieļu” radītais ir ļoti noderīgs, taču, protams, paļaušanās uz to pieļaujama vien situācijās, kurās, kā minēja gan U. Krutova, gan arī M. Liberts, nav obligātas nepieciešamības pēc augstas precizitātes datiem. Savukārt tur, kur nobīdes nav pieļaujamas, lai strādā “akadēmiskie” kamieļi – galvenais uzdevums faktiski ir precīzi nošķirt vienu no otra un atbilstoši informēt publiku, lai, piemēram, Lielbritānijas pilsonis nedomātu, ka Apple navigācijā rodamas precīzas Latvijas valsts oficiālās robežas.

No citām konferences prezentācijām jāatzīmē Lietuvas uzņēmuma ‘IN RE’ projektu izstrādes direktora Arūna Urbšis prezentācija par Paņevēžas trīsdimensiju modeli (Panevezys3d.lt), kuru tā izveidojusi no aerofotogrāfijām, kas uzņemtas ar droniem. Modelis gan nav izveidots visai pilsētai, bet 11 kvadrātkilometriem galvenajām attīstības projektu teritorijām. Visas nepieciešamās bildes tikušas iegūtas vienas nedēļas laikā – brīžiem Paņevēžas debesīs vienlaicīgi lidojuši un fotografējuši pat septiņi droni. Modelis kopumā bija gatavs trīsarpus mēnešu laikā, un izmaksāja 40 000 eiro. Tā rezolūcija – 5 līdz 7,5 cm. Galvenais 3D modeļa veidošanas mērķis bijis parādīt nākotnes attīstības projektus esošajā vidē, tāpat tas ļauj izmērīt pilsētvides elementus, palīdz aprēķināt ēku un vides renovācijas izmaksas. Tagad Paņevēžā attīstītājiem, piedaloties iepirkumu konkursos, jāiesniedz arī savu projektu 3D modeļi, kas pēc tam tiek ielikti pilsētas modelī. Paņevēžas 3D modelis esot vienīgais Lietuvā, kas veidots ar fotogrammetrijas metodi. “Automatizētā fotogrammetrija ir šobrīd ātrākā kartogrāfijas tehnoloģija,” sacīja A. Urbšis.

Konferences foto galerija apskatāma šeit

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv