Latvijas Universitātes 75. zinātniskajā konferencē viena no prezentāciju sekcijām, kā allaž, arī šogad bija veltīta ģeomātikas nozarei. Piektdien, 3. februārī, LU Dabaszinātņu fakultātē tika skarti arī mērniekiem interesanti temati. Lielākais uzsvars šogad tika likts uz bezpilota lidaparātu un attālinātās izpētes tehnoloģiju izmantošanu, tai skaitā mērniecības vajadzībām.

Pagājušā gada novembrī stājies spēkā jauns normatīvais regulējums (Ministru kabineta noteikumi Nr. 656 “Kārtība, kādā veicami bezpilota gaisa kuģu un tādu cita veida lidaparātu lidojumi, kuri nav kvalificējami kā gaisa kuģi”), kas diezgan strikti regulē “dronu” izmantošanu – par to seminārā stāstīja gan Pēteris Pētersons, gan Artis Markots. Noteikumos iekļautās prasības droniem un to vadītājiem atšķiras atkarībā no lidaparātu svara – proti, tie ir iedalīti trijās lielās grupās: līdz 250 gramiem, no 250 gramiem līdz pusotram kilogramam, no pusotra kilograma līdz 25 kilogramiem (viss, kas smagāks par 25 kilogramiem, pakļaujas aviācijas standarta noteikumiem). Pilotēt dronus atļauts personām no 18 gadu vecuma vai šādas personas klātbūtnē, alkohola reibums asinīs nedrīkst pārsniegt 0,2 promiles, pacelt gaisā dronus drīkst tikai laikā no saullēkta līdz saulrietam un to jādara tā, lai neapdraudētu citu personu un īpašumu drošību, privātumu. Lidojumus drīkst veikt redzamības zonā ne tālāk par 500 metriem no pilota atrašanās vietas. Ar dronu bez īpašas atļaujas nedrīkst lidot virs Aizsargjoslu likumā minētajiem infrastruktūras objektiem un aizsargjoslām – tātad, ja nepieciešams lidot virs elektrības līnijām vai gāzes vadiem, lidojumi būtu jāsaskaņo ar šo infrastruktūras objektu īpašniekiem. Tas varētu radīt problēmas lidot, piemēram, virs autoceļiem, pat ja pasūtītājs būtu paši “Latvijas Valsts ceļi” – ja maršruts šķērso arī elektrolīnijas, tas būtu jāsaskaņo arī ar “Sadales tīklu”, piekodināja A. Markots. Tuvāk par 500 metriem nedrīkst lidot no militārās infrastruktūras objektiem, ieslodzījuma vietām, Latvijas Bankas objektiem, u.c. (pilns saraksts uzskaitīts MK noteikumos), tāpat nedrīkst lidot 5 kilometru rādiusā no lidostas “Rīga”. Savukārt virs apdzīvotām vietām vispār nedrīkst lidot ar droniem, kas smagāki par 1,5 kilogramiem.

Fotogrammetrijas un lāzerskenēšanas būtiskākās atšķirības izvērtēja Ints Lukss. Lāzerskenēšanā izmanto “aktīvu” sensoru, tas dod augstāku precizitāti pret vides objektiem (milimetri pret centimetriem). Fotogrammetrijai toties ir neierobežots attāluma diapazons (līdz pat satelīta augstumam), kamēr lāzerskenēšanai to nosaka katras konkrētās aparatūras iespējas. Fotogrammetrija precīzāk attēlo objektu tekstūru, lāzerskenēšanai šī kapacitāte ir diezgan viduvēja. Fotogrammetrijai ir nepieciešams labs apgaismojums, savukārt lāzerskenēšanai gaismas kvalitāte nav svarīga. Izmaksas fotogrammetrijai ir krietni zemākas nekā lāzerskenēšanai. Lāzerskenēšanā iegūst punktu mākoni, no kura tālāk iespējams atvasināt digitālo reljefa modeli un 3 dimensiju režģa modeli, savukārt no fotogrammetrijas uzreiz tiek iegūts 3D modelis, no kā var atvasināt punktu mākoni, ortofoto karti un digitālo virsmas modeli. Galvenā atšķirība – no lāzerskenēšanas var iegūt reljefa modeli, bet no fotogrammetrijas – tikai virsmas modeli.

Savukārt lāzerskenēšanas priekšrocības pret klasisko mērniecību konferencē analizēja Andrejs Veliks. Pirmā un galvenā priekšrocība esot drošība – bieži vien, piemēram, strādājot karjeros, it īpaši ārzemēs, kur to dziļums sasniedz 30-40 metrus, mērnieks apdraud sevi, mēģinot tiem piekļūt nepieciešamajās uzmērījumu vietās, savukārt drons ar lāzerskenēšanas tehnoloģiju šīs grūtības novērš. Protams, arī ātruma ziņā iespējas esot nesalīdzināmas – mērnieks nevar nostaigāt tos attālumus, ko nolido drons. Tas, protams, nenozīmējot, ka var pilnībā paļauties tikai uz lāzerskenēšanas iespējām un neveikt kontrolmērījumus.

Vienas no sarežģītākajām problēmām, kartējot teritoriju ar droniem, rada blīva veģetācija un līnijveida objekti – par to pastāstīja Artis Markots. Kartējot līnijveida objektus, problēmas reizēm rada atbalstpunktu jeb marku pievienošana, ar ko dažādas programmatūras tiek galā ar krietni atšķirīgām sekmēm. Arī blīvas veģetācijas gadījumā marku ievietošana un atpazīšana datu apstrādes programmā ir problemātiska, tāpat programmai ir grūtības atrast un identificēt saistpunktus. Lai šīs problēmas risinātu, jāpievērš uzmanība lidojumu plānošanai. Risinājums var būt arī manuāla iekšējo saistpunktu identificēšana, taču tas krietni palielina datu apstrādes laiku.

Izmantojot bezpilota lidaparātus un tālizpētes metodes objektu uzmērīšanā ir ļoti rūpīgi jākontrolē savs darbs, jo nepamanīt kļūdas ir ļoti viegli, seminārā brīdināja Raitis Upmalis. Iespējams strādāt ar dažādām metodēm, taču rezultāti nav droši garantēti – dažreiz izdodas, citreiz ne. Būtiska nozīme ir arī optikas kalibrācijai – reizēm tikai viena kadra neprecīzas kalibrācijas rezultātā reljefa modelī var izveidoties realitātē neesošas ieplakas. Optikas kalibrāciju var veikt saviem spēkiem – izveidojot kalibrācijas lauku, kurš ir precīzi uzmērīts. Viena no svarīgākajām lietām ir atbalstpunkti – klasisks triangulācijas tīkla izvietojums. Jāatceras, ka patlaban tehnoloģijas vēl nav sasniegušas tādu līmeni, lai varētu paļauties uz pilnībā automātisku to darbību – galvenais aizvien ir cilvēka faktors. Piemēram, apaugušās vietās nekas cits neatliek, kā vien tās uzmērīt pašam, fiziski esot klāt, sacīja R. Upmalis. Tāpat par sliktu noteikti nenākšot kontrolmērījumu veikšana.

Aivars Ratkevičs atklāja, ka Latvijas un Krievijas robežas demarkācijas procesā līdz bezpilota lidaparātu lietošanai nav izdevies nonākt, jo vienošanās par to būtu bijusi pārāk sarežģīta. Taču svarīga loma procesā bijusi tālizpētes materiāliem – robežlīnija tiek noteikta un robežstabu izvietošana var tikt pārbaudīta pēc kartogrāfiskajiem materiāliem, bet apvidū nostiprinātās līnijas dokumentēšanā izmanto fotogrammetriju, ortofoto. A. Ratkevičs secina, ka tālizpētes materiālu nozīme laika gaitā aizvien pieaugs. Savienojot ar ģeoinformācijas sistēmām, iespējas krietni palielinās. Ir iespējams samazināt lauka kontrolmērījumu skaitu, vienlaikus strauji palielinot kontrolēto objektu skaitu. “Modernie droni acīmredzot iegūs noteicošu lomu turpmāko robežas demarkācijas un remarkācijas procesu gaitā”, prognozē Ratkevičs.

Sekcijas diskusiju daļā tika izvirzīts jautājums, vai Latvijas normatīvais regulējums vispār paredz bezpilota lidaparātu izmantošanu kartogrāfijas un mērniecības vajadzībām? Atbilde – jā, tālizpētes datu izmantošana Latvijas likumdošanā ir paredzēta kā viena no iespējamajām uzmērīšanas metodēm, bet ar noteikumu, ka datu precizitāti mērnieks pārbauda ar kontrolmērījumiem. Normatīvajos aktos ir definētas precizitātes prasības, kuras jāievēro (un to ievērošanu mērnieks apliecina ar savu parakstu). Nereti pat esot tā, ka ar lāzerskenēšanu tiek atrastas kļūdas mērnieku pavirši veiktos topogrāfiskajos uzmērījumos, apliecināja P. Pētersons.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv