Pagājis aptuveni gads, kopš Valsts zemes dienests (VZD) negaidīti mainīja prasības, kādā veicama situācijas aktualizācija ierādītam plānam, gadījumā, ja informācija kadastra sistēmā atšķiras no datiem uz plāna. Ja līdz tam aktualizācijai pietika ar izmaiņu uzmērīšanu, tad jaunās prasības paredz, ka mērniekam jāuzmēra gan zemes lietošanas veidu izmaiņas, gan arī ēkas. Pēkšņā prasību maiņa radījusi neizpratni mērnieku un zemes īpašnieku vidū, bet VZD pastāv uz to, ka šādu kārtību paredz normatīvie akti, kā arī, ka tieši šādi iespējams vislabāk nodrošināt valsts iestādēm un sabiedrībai kopumā nepieciešamos, aktuālos datus. Tikmēr mērniecības speciālisti apšauba minēto prasību atbilstību loģikai no inženiertehniskā viedokļa.

Likuma burts un likuma gars

Ministru kabineta 2011.gada 27.decembra noteikumu Nr.1019 „Zemes kadastrālās uzmērīšanas noteikumi” 202. punkts paredz, ka situācijas plāna sastādīšanai vai aktualizācijai mērniekam jāuzmēra situācijas elementus, bet, ja situācija jau ir uzmērīta, jāuzmēra situācijas aktuālās izmaiņas. Vienlaikus pieļauts izmantot arī kartogrāfiskos materiālus, no kuriem var pārnest situācijas elementus (pilsētās topogrāfisko plānu ar mērogu 1:250, 1:500 vai 1:1000, lauku apvidos, izņemot blīvi apbūvētas teritorijas – arī citus), ja tie ir gana precīzi (178. p. „Situācijas elementu, izņemot būves, uzmērīšanas kļūda nedrīkst pārsniegt plāna grafisko noteiktību – 0,3 mm”) un, ja tie atbilst faktiskajai situācijai dabā. Savukārt noteikumu 254. punkts nosaka, ka „ja kadastra informācija par zemes vienības zemes lietošanas veidiem vai apgrūtinājumiem ir pretrunā ar informāciju situācijas plānā vai apgrūtinājumu plānā, mērnieks kamerāli var pārzīmēt tikai zemes robežu plānu, bet situācijas plānu vai apgrūtinājumu plānu aktualizē (…)”.

Praktiski tas nozīmē, ka situācijā, kad zemes vienībā kadastra informācijas sistēmā veiktas izmaiņas, kas vēl neatspoguļojas kartogrāfiskajos materiālos, mērniekam jāveic šo izmaiņu uzmērīšana. VZD īpaši uzsver, ka jāuzmēra arī ēkas, jo to paredzot MK noteikumu 171. panta 2.1. apakšpunkts. Taču šī prasība ir savstarpēji konfliktējoša ar noteikumos atļauto situācijas aktualizāciju no kartogrāfiskajiem materiāliem, jo „uzmērīt” ēku nepieciešamajā precizitātē no ortofotogrāfijas īsti nebūs iespējams… Savukārt Latvijas Kartogrāfu un ģeodēzistu asociācija (LKĢA) savā pagājušā gada rudenī nosūtītajā vēstulē VZD Kadastra departamentam norādījusi uz MK 1019-to noteikumu 2014. gada 4. februārī pieņemto grozījumu anotācijā minēto. Proti, likumprojekta autori rakstījuši: „Noteikumu projektā paredzēts, ka inženierkomunikācijas situācijas plānā turpmāk neattēlo” un „situācijas plāna mērķis ir attēlot noteiktos zemes lietošanas veidus”. Tā kā ēkas atrodas uz viena un tā paša zemes lietošanas veida – pagalma – tad prasība attēlot to izvietojumu ierādāmajā plānā nav pamatota un neatbilst MK noteikumu būtībai, uzskata LKĢA.

Rodas iespaids, ka likumdevēja labā roka nav īsti zinājusi, ko dara kreisā. Lai gan anotācijā rakstītais tiešām vedina domāt, ka situācijas aktualizāciju ar noteikumu grozījumiem bija iecerēts vienkāršot, pašos noteikumos tas nav ticis nepārprotami ierakstīts. Tā vietā ir atstātas tik vaļīgas interpretācijas iespējas, ka VZD, gluži pretēji, tieši pēc grozījumu pieņemšanas ir sākuši piemērot stingrākas prasības ierādāmo situācijas plānu aktualizācijā. Kā savā vēstulē norāda LKĢA: „Ja runā par “vienkāršošanas” procesu, tad ir izveidojusies paradoksāla situācija, ka pēc MK noteikumu Nr. 1019 spēkā stāšanās (27.12.2011.) no VZD puses divus gadus netika prasīts uzmērīt ēkas pie situācijas aktualizācijas ierādāmajos plānos, bet pēc grozījumu pieņemšanas šāda prasība ir parādījusies.”

Dati par ēkām – uz pasūtītāju rēķina

Kāpēc VZD patvaļīgi izlēma mainīt prasības, lai gan normatīvā regulējuma izmaiņas neko tādu neprasa, drīzāk pretēji? Dienests atbildē portālam Mernieks.lv apliecina, ka prasību maiņa neesot saistīta ar 2014. gada 4. februārī pieņemtajiem noteikumu grozījumiem. „Prasību uzmērīt ēkas un visu reālo situāciju aktualizācijas gadījumā, ja dati plānā un kadastrā atšķiras, Valsts zemes dienests (VZD) nesaista ar minēto noteikumu grozījumiem. Turklāt normatīvais akts attiecībā uz situācijas plāna aktualizāciju „ierādīto plānu” gadījumā nav grozīts, un prasība, kas bija spēkā arī pirms grozījumu apstiprināšanas, izriet no apsvēruma, ka visā valsts teritorijā jābūt vienotai pieejai un jāievēro vienāda prakse”, raksta VZD. Tomēr – kāpēc tieši pēc grozījumu pieņemšanas VZD pēkšņi „pamodās” un sāka piemērot stingrākas prasības, lai gan kopš noteikumu pieņemšanas bija pagājuši jau vairāk nekā divi gadi?

LKĢA izpilddirektore Ilze Dragone uzskata, ka tam pamatā ir VZD vēlme iegūt mērījumu datus par ēkām. „Atbilde ir ļoti vienkārša, VZD vajag datus par ēkām, tāpēc normatīvu skaidro tā, kā patīk. Bet par to, protams, skaļi nerunā. Lai aizdzītu mērnieku līdz ēkām, jāliek uzmērīt visa situācija. Tāpēc VZD negrib pieņemt versiju, ka aktualizēt situāciju var, neizbraucot uz lauka”, domā I. Dragone.

VZD šo versiju nebūt nenoliedz. Atbildē Mernieks.lv dienests uzsver, ka „aktuāli dati par zemes vienībām valstij, pašvaldībai un sabiedrībai nepieciešami kopumā – dažādu procesu pārvaldībai, tai skaitā projektēšanas, būvniecības vai dažādu finansiālu un nekustamā īpašuma atsavināšanas jautājumu risināšanai, teritorijas attīstības un plānošanas, lauksaimniecisko darbību subsidēšanas un vides izvērtēšanai. Vienlaikus Kadastrā reģistrēto informāciju izmanto gan statistikas iegūšanai, gan ministrijas – Finanšu, Zemkopības, Satiksmes, Vides un reģionālās attīstības – nozaru darbībā. Kadastra datu aktualitāte ietekmē pašvaldības darbības, nosakot un piemērojot nekustamā īpašuma nodokli. Valsts zemes dienesta uzdevums ir ikvienu interesentu nodrošināt ar aktuālu informāciju. Turklāt visas iepriekš uzskaitītās vajadzības balstās uz Kadastrā reģistrēto informāciju, ko savukārt var nodrošināt tikai un vienīgi aktuāli un kvalitatīvi zemes kadastrālās uzmērīšanas dati. Šobrīd daudzos valsts pārvaldes procesos ir nozīmīgi izmantot Kadastra telpiskos datus (kadastra karti), kurā attēlotas būves. Turklāt tās ir arī INSPIRE direktīvas prasības. Jau tagad ir skaidrs, ka nākotnē plānotajos kadastra datu automātiskajos procesos būs liela nozīme būves attēlojumam kadastra kartē, kā arī tās attēlojuma precizitātei”.

Tātad, viss it kā būtu vienkārši – valstij vajag datus, tāpēc mērniekiem jāmēra. No vienas puses, mērniekiem tas nozīmē iespēju vairāk nopelnīt, taču, kā skaidro I. Dragone, šajā gadījumā iespējamā papildus peļņa neatsver pamatīgo skaidrošanos ar pasūtītājiem – zemes īpašniekiem, kas par jaunajām prasībām ir ne mazākā neizpratnē kā mērnieki. „Ir nenormāli grūti paskaidrot ierosinātājam, ka arī tos zemes gabalus, kuros viņš neko nemaina, bet kuri ir robežu plānā, mērniekam ir jābrauc un jāmēra. VZD visu interpretē tā, lai iestādei būtu izdevīgi, aizmirstot par biznesa ētiku – par uzņēmējiem, kam ir jāpaskaidro pasūtītājam šīs neloģiskās lietas, par pasūtītājiem, kam par to būs jāmaksā, bet – kāpēc?”, sašutusi Dragone.

Inženiertehniskā (ne)loģika?  

No vienas puses, var saprast, ka, ja reiz situācija tiek aktualizēta, tad tai arī būtu jāatbilst faktiskajai situācijai dabā – pretējā gadījumā aktualizācija pēc būtības zaudē savu jēgu. Kā uzsvērts VZD mājaslapā publicētajos situācijas plānu aktualizācijas metodiskajos norādījumos: „Plāna aktualizācijas mērķis ir visas aktuālās informācijas par zemes vienību iegūšana, nevis plāna izgatavošana, kas atbilstu VZD rīcībā esošajai informācijai par izmaiņām zemes vienību raksturojošajos datos. Rezultātā ierosinātājam tiks izsniegts aktualizēts situācijas plāns, kuram jābūt sagatavotam atbilstoši gan tā sagatavošanas brīdī spēkā esošajiem normatīviem aktiem, gan mērnieka konstatētajai situācijai apvidū. Mērniekam nav pamata sagatavot aktuālo situācijas plānu, to kamerāli pārzīmējot. Mērnieks atbild par sava darba kvalitāti, līdz ar ko – iesniedzot kadastra datu aktualizācijai aktualizētu situācijas plānu, atbild arī par tajā iekļautās informācijas atbilstību apvidum plāna izgatavošanas brīdī – gan par zemes lietošanas veidiem, gan par būvju novietojumu un to esību vai neesību uz zemes vienības.”

Tomēr šajā, it kā pamatotajā prasībā, nav ņemts vērā kāds būtisks aspekts, kas no inženiertehniskā viedokļa to padara par neloģisku vai pat bezjēdzīgu. Proti, ierādāmajos plānos ārējās robežas nav uzmērītas, bet tikai noteiktas ar ļoti zemu (+/- 20 metru) precizitāti. Tas savukārt nozīmē, ka iekšējās situācijas mērījumiem tāpat nav jēgas noteikt augstākas precizitātes prasības, jo, ja ārējā robeža paliek “ierādīta”, tad, neatkarīgi no tā, vai situācija un/vai apgrūtinājumi ir uzmērīti vai ierādīti, faktiskā plāna mērniecības metode tik un tā paliek ierādīšana. LKĢA vēstulē, atsaucoties uz MK noteikumu grozījumu anotāciju, raksta: „No inženiertehniskā viedokļa, ja kaut viens mērījums ir neprecīzs (ārējā robeža), tad pārējiem nevar noteikt augstākas precizitātes prasības (situācijas mērījumi). Anotācijā ir pateikts, ka situācijas elementu attēlošanas precizitāti ierobežo pašu ierādīto robežu precizitāte” (anotācijā tas ir minēts kontekstā ar prasības atcelšanu uzmērīt vismaz divus robežpunktus, kas ir nostiprināti ar robežzīmēm: „Minētā norma praksē neattaisnojās, jo, piemēram, ja aktualizē zemes vienības situācijas plānu, kuras robežas ir ierādītas, divu robežpunktu uzmērīšana neatrisina situācijas elementu attēlošanas precizēšanu zemes vienībā, jo to ierobežo pašu ierādīto robežu precizitāte”).

Tātad, ja VZD savās prasībās vēlas būt konsekventi, kā obligāta būtu jāprasa arī ierādīto plānu ārējo robežu instrumentāla uzmērīšana. Tas, protams, radītu vēl lielāku neapmierinātību no zemes īpašniekiem, taču tad visām prasībām vismaz būtu skaidrs inženiertehniskais pamatojums. I. Dragone gan uzskata, ka šāds solis no valsts iestāžu un likumdevēju puses netiks sperts. „Pietrūkst politiskās gribas, lai noteikumos iestrādātu normu, ka gadījumos, ja aiztiekam zemes vienību, tad uzmērām to visu (gan ārējo robežu, gan visu pārējo), nemaz jau nerunājot par visa īpašuma uzmērīšanu, kam nekad nepiekritīs Pašvaldību savienība un lielie valsts uzņēmumi”, uzskata Dragone.

Nudien, šajā jautājumā VZD visu atbildību un brīvu izvēli deleģē pašiem mērniekiem. Lemjot par ārējām robežām, mērnieks esot gana kompetents, lai pats izlemtu, vai vajag tās uzmērīt, vai ne. „Mērnieks ir profesionālis savā jomā un, izvērtējot situāciju, pats pieņem lēmumu, kurā gadījumā ir pieļaujama situācijas plāna aktualizācija uz ierādītām robežām. MK noteikumos nav ierobežojumu veikt pilnu zemes kadastrālās uzmērīšanas procesu (tai skaitā situācijas plāna aktualizāciju)”, informē VZD.

Faktiski ir iespējamas trīs galvenās pieejas, kādā veidā varētu būt veicama ierādāmo situācijas plānu aktualizācija. Neviena no tām gan nesniedz ideālu risinājumu, kas apmierinātu visas iesaistītās puses. Piedāvājam aplūkot pārskatu pār šo pieeju priekšrocībām un trūkumiem (klikšķiniet, lai skatītu tabulas attēlu pilnā izmērā):

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv