Trešdien, 18. jūnijā, Latvijas universitātē tika prezentēta Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora un ģeodēzijas vēsturnieka Jāņa Klētnieka jaunā grāmata “Astronomija un ģeodēzija Latvijā līdz 20. gadsimtam”. “Astronomiju un ģeodēziju Jānis Klētnieks šeit pētījis gan par senatni – to, kā tās atspoguļotas latvju dainās, gan arī šo zinātņu attīstību iepriekšējos gadsimtos. Varbūt, ka par 20. un 21. gadsimtu viņš vēl uzrakstīs atsevišķu grāmatu”, šādu cerību pasākuma ievaddaļā izteica Latvijas universitātes Ģeodēzijas un ģeoinformātikas institūta direktors Jānis Balodis.

“Šajā nozarē šis varētu arī būt mans pēdējais darbs”, pats Jānis Klētnieks gan nesteidza solīt nākamo grāmatu. “Šajā grāmatā ir aptverts 700 gadu ilgs zinātniskās attīstības periods, sākot no laikiem pirms kristietības ienākšanas mūsu teritorijā līdz pat 1. pasaules karam, jo līdz ar Latvijas valsts nodibināšanu sākās pavisam jauns uzplaukuma laikmets. Aptvert septiņus gadsimtus bija grūts uzdevums, jo bija jāatspoguļo visi svarīgākie notikumi, kas notika mūsu teritorijā, svarīgākie cilvēki, kas šīs zinātnes attīstīja. Visu nav iespējams ietvert vienā grāmatā, iespējams ietvert tikai pašu galveno”, par grāmatas tapšanu stāstīja J. Klētnieks, piebilstot, ka līdz pat 19. gadsimta vidum ģeodēzija tikusi dēvēta par “praktisko ģeometriju”. Klētnieks uzskatījis, ka grāmatā jāapvieno visas saistītās zinātņu nozares – ne tikai ģeodēzija, astronomija un kartogrāfija, bet mazliet arī no matemātikas un fizikas. “Ģeodēzisti ir tie profesionālie darboņi, kas būtībā nezin savu vēsturi”, secinājis Klētnieks.

Grāmatas pēdējā daļā apskatīts, kā latviešu valodā ienākusi astronomijas literatūra. Par vienu no pirmajiem Latvijas astronomiem varējis kļūt arī Krišjānis Barons, taču līdzekļu trūkuma dēļ viņš neuzrakstījis savu zinātņu kandidāta darbu. Līdz ar to par pirmo latviešu astronomu uzskatāms Fricis Blumbahs, kuram šoruden apritēs 150 gadi. “Latvijas astronomijas vēsture joprojām nav uzrakstīta! Ir ļoti daudz atsevišķu rakstu, taču apkopojošas vēstures nav”, uzsvēra Klētnieks, aicinot citus pētniekus turpināt viņa darbu.

J. Klētnieks arī pateicās cilvēkiem, kas “pavēruši durvis” grāmatas iznākšanai – grāmatas zinātniskajai līdzstrādniecei Alīdai Zigmundei, grāmatas izdevējiem – Latvijas Universitātes akadēmiskajam apgādam un tā vadītājai Annai Šmitei, grāmatas finansētājiem – LU Atomfizikas un spektroskopijas institūtam un tā projektu vadītājam Arnoldam Ūbelim, kā arī “savam tuvākajam kolēģim un darba biedram” Jānim Balodim. Klētnieks savas grāmatas eksemplārus pasniedza kolēģiem, inženierzinātņu doktoram Ilgaram Grosvaldam, doktoram Helmutam Guļevskim, kinorežisoram Romualdam Piparam (viņš uzņēmis filmu par Latvijas zinātnieku ekspedīciju uz Ēģiptes Džosera piramīdu) un Rīgas Tehniskās universitātes muzeja nodaļas vadītājai Rūtai Lapsai.

“Šī grāmata ir unikāls darbs, laba un kvalitatīva. Protams, izlasīt to vienā vakarā nav iespējams, jo tajā ir pārāk daudz uzvārdu un dažādu faktu. Rakstot grāmatu, autors ļoti uztraucās – kas būs tās lasītāji, vai lasīt nebūs garlaicīgi, vai kaut kas neatkārtojas. Taču autoram noteikti nav jāuztraucas par to, kas lasīs, jo grāmata ir vērtība pati par sevi, un gadsimtu gaitā tās vērtība nemazināsies”, sacīja A. Zigmunde.

“Latvijas Universitātes akadēmiskais apgāds tika aplaimots ar gaišu prātu, gaišu cilvēku, kurš prot skatīties zvaigznēs, grib aptvert visu neaptveramo. Man šķiet, ka šī bezgalības aptveršana ir autorā pašā sējusi tādu mieru, sirsnību un labestību, kādu reti gadās sastapt”, sacīja LU akadēmiskā apgāda direktore Anna Šmite.

“Cilvēki biežāk skatās uz zemi, lai neiekāptu kādā peļķē, nevis uz brīnišķīgo debesjumu, kur daudz ko var iztēloties” – tā pats Jānis Klētnieks.

Teksts, foto – Ikars Kubliņš, Mernieks.lv