Piektdien, 20. septembrī, Ventspilī norisinājās ceturtais Baltijas Mērnieku forums, kurā pārstāvji no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mērnieku biedrībām, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zemes dienestiem, Lietuvas reģistru centra, Latvijas Kartogrāfu un ģeodēzistu asociācijas un Ventspils domes diskutēja un apmainījās ar pieredzi nozares aktualitātēs.

Forums bija iedalīts divās paralēli notiekošās sesijās, no kurām viena bija veltīta mērniecības praktiskajiem aspektiem – tajā diskusijas vadīja Latvijas Mērnieku biedrības (LMB) prezidents Jānis Klīve, bet otra – valsts iestāžu darbībai un mērniecības likumdošanas ietvaram, ko vadīja Valsts zemes dienesta (VZD) ģenerāldirektore Elita Baklāne-Ansberga.

Pasākuma ievadā visu triju valstu mērnieku biedrību pārstāvji īsi iepazīstināja ar aktuālo situāciju nozarē savā valstī. J. Klīve pavēstīja, ka Latvijā pēdējā laikā ievērojami audzis pieprasījums pēc mērnieku pakalpojumiem, tomēr pakalpojumu cenas pārāk paaugstinājušās nav. Lielākie šāgada pasūtījumi mērniecības tirgū esot optiskā interneta kabeļa izbūve 1500 kilometru garumā, kā arī “Latvijas Valsts Mežu” zemju uzmērīšana. Notikumu top pieciniekā J. Klīve iekļāva MK Noteikumu nr. 281 “Augstas detalizācijas topogrāfiskās informācijas un tās centrālās datubāzes noteikumi” pieņemšanu, Valsts zemes dienesta 20 gadu jubileju, pirmo Latvijas mērnieku goda apbalvojumu pasniegšanu, MK noteikumus nr. 497 par vietējiem ģeodēziskajiem tīkliem un diskusijas par pāreju uz Eiropas Vertikālo augstumu sistēmu. Lietuvas Mērnieku biedrības viceprezidents Vaidotas Sankalas kā būtiskākās Lietuvas aktualitātes/problēmas nosauca kadastrālās uzmērīšanas datu kvalitāti (esot nepieciešamība pēc sistemātiskas pārmērīšanas) un mērnieku kontroli, apakšzemes komunikāciju datu kvalitāti un atbildības dalījumu par to, zemes lietojuma datu atjaunošanu, robežu nospraušanu, plaša mēroga topogrāfisko datu uzturēšanu u.c. Savukārt Igaunijas Mērnieku biedrības prezidents Marts Rāe pastāstīja, ka ziemeļu kaimiņi pašlaik nodarbojas ar likumu izstrādi, kas regulētu ģeodēzisko tīklu veidošanu un uzturēšanu, jauna būvniecības likuma izstrādi, kā arī jaunu profesionālo standartu noteikšanu mērniecībā, kas ietvertu arī mērnieku sertifikātu ieviešanu pašreizējā oficiālā (valsts uzturētā) mērnieku saraksta vietā. Interesanti, ka arī Igaunijā, tāpat kā Latvijā, krietni pieaudzis mērniecības darbu apjoms, taču mērnieku darba cenas līdz ar to kāpušas tikai pavisam nedaudz. Iespējams, “skaļākais” notikums, kas mērnieku darbam licis izskanēt visas Igaunijas mērogā, bijis mērnieku atklājums, ka Baltijas augstākā virsotne Munameģis ir par metru zemāks nekā domāts līdz šim – 317 metri, nevis 318. “Un tomēr tas aizvien ir augstāks nekā Gaiziņš!”, Rāe noslēdza savu uzstāšanos, draudzīgi pajokojot.

Viena no “karstākajām” aktualitātēm visu triju Baltijas valstu mērniecībā un līdz ar to viens no mērniecības sesijas tematiem bija pāreja uz Eiropas Vertikālo augstumu sistēmu (EVRS). Visās trijās Baltijas valstīs pašlaik aizvien izmanto Kronštates punktam piesaistīto Baltijas augstumu sistēmu, un visas trīs valstis plāno pāriet uz EVRS, taču katrā valstī atšķiras procesa temps un prognozējamie termiņi. Šķiet, ka vistuvāk EVRS ieviešanai ir Latvija, kurā lēmums par pāreju jau pieņemts un pat tikuši noteikti vairāki iespējamie EVRS ieviešanas datumi, kas pēcāk pārcelti (kā jaunākais iespējamais pārejas laiks šobrīd tiek minēts 2014. gada februāris). Lietuvā lēmums par pāreju uz EVRS konceptuāli arī esot pieņemts un, iespējams, līdz šī gada beigām tiks noteikts arī konkrēts pārejas datums, kas varētu paredzēt pāreju paveikt līdz 2014. gada beigām.

Visneskaidrākā situācija ar “augstumu sistēmas reformu” patlaban ir Igaunijā. Igauņi patlaban veic sagatavošanās darbus, strādājot pie augstas precizitātes nivelēšanas tīkla. 2014. gadā tikšot pabeigta 1. klases tīkla nivelēšana (interesanti, ka tur nivelēšanas darbus neveicot valsts institūcija, bet gan komersants iepirkuma kārtībā). Lai gan kopējā virzība ir uz EVRS ieviešanu, konkrēts lēmums (datums) par pāriešanu uz EVRS, līdzīgi kā Lietuvā, vēl neesot pieņemts, taču atšķirībā no lietuviešiem, igauņi nesagaida, ka šis datums varētu tikt noteikts jau nākamā gada ietvaros (mērnieku biedrībai esot vienošanās ar zemes dienestu, lai mērnieki tiek pabrīdināti vismaz gadu iepriekš). “Mums beidzot vajag skaidru lēmumu, nevis ilgstošu apmulsumu – ieviest EVRS vai neieviest”, sacīja igauņu pārstāvji, vaicāti, vai EVRS ieviešana viņu zemē būtu nepieciešama.

Atšķīrās arī Baltijas valstu mērnieku organizāciju pārstāvju attieksme pret ar pāreju uz EVRS saistītajiem iespējamajiem sarežģījumiem. Kamēr latviešu un igauņu kolēģi pauda bažas gan par nepietiekamo atbalstu pārejai mērnieku vidū, gan augstumu pārrēķiniem, gan citām problēmām, lietuvieši forumā pauda ļoti relaksētu pieeju – problēmas neesot, jo augstumu starpība būšot zināma un 10 gadu laikā vecās augstumu vērtības visi aizmirsīšot. Savukārt, atbildot uz jautājumu, vai arī būvniecības industrija zinās jaunos augstumus un spēs tajos bez pārpratumiem orientēties, Lietuvas mērnieku biedrības pārstāvis, profesors Eimuntas Kazimieras Paršeliunas tikai atmeta ar roku – sak, sīkums, par ko nav vērts satraukties.

Viena no “Valsts institūciju sesijas” tēmām bija “Sertifikācijas sistēma un mērnieku uzraudzība”. Šajā sadaļā Baltijas valstu zemes dienestu pārstāvji izklāstīja, kāda situācija katrā valstī ir mērnieku sertificēšanas jomā. Kā izrādās, šeit katra valsts ir unikālā situācijā – kamēr Latvijā mērnieku sertificēšana ir nodota brīvajā tirgū un to var veikt privāti uzņēmumi, Lietuvā šo funkciju pilda valsts, savukārt Igaunijā tikai tagad pāries uz sertificēšanu kadastrālajā uzmērīšanā. Līdz šim tur aizvien pastāv juridisko un fizisko personu licencēšana. Sertifikāciju veiks tikai Igaunijas mērnieku biedrība, kas ir ieguvusi šīs tiesības.

Valsts zemes dienesta Nekustamā īpašuma formēšanas departamenta direktors Aldis Rausis pastāstīja par mērnieku sertificēšanas kārtību Latvijā un nobeigumā dalījās interesantās pārdomās par to, kā tirgus liberalizācija mērnieku sertifikācijas jomā ietekmē mērnieku uzraudzības kvalitāti. Tā kā Latvijā darbojas divi sertifikācijas centri, konkurences rezultātā ir samazinājušās sertifikātu un uzraudzības maksas, kas ir izdevīgi mērniekiem, taču sertifikācijas centriem līdz ar to ir mazāk finansiālo resursu mērnieku darbu kontroles funkcijas veikšanai. Kā negatīvu liberalizācijas iezīmi A. Rausis atzīmēja arī to, ka, lai gan abiem centriem oficiāli prasības esot vienādas, taču ir gadījumi, kad vienā sertifikācijas centrā mērnieks sertifikātam nekvalificējas, taču otrā pie sertifikāta izdodas tikt. Tāpat būtiska problēma mērnieku uzraudzībā esot tā, ka mērnieku darbu pārbauda eksperti , kas nereti ir viņu kolēģi – citi mērnieki. Kā risinājumus šīm problēmsituācijām VZD redz valsts kontrolētu sertificēšanas jomu, kur mērnieku sertificēšana ir nevis kā tirgus pakalpojumus, bet kā valsts funkcija, kas tiek deleģēta vienam sertifikācijas centram. Savukārt darbu pārbaudi vajagot veikt neatkarīgiem ekspertiem (organizējot nelielu šādu ekspertu grupu, kas strādātu tikai šim mērķim un nepiedalītos tirgū kā mērnieki).

Kā savā prezentācijā pastāstīja Lietuvas Zemes dienesta Ģeodēzijas un kartogrāfijas departamenta direktors Tomas Ladukas, Lietuvā par mērnieku tiekot uzskatīta “persona, kam ir mērnieka kvalifikāciju apliecinošs sertifikāts, ko izdod valsts autorizēta institūcija (Zemes dienests)”. Mērniekam jābūt ieguvušam izglītību ģeodēzijā, topogrāfijā, kartogrāfijā, ģeogrāfiskajās informācijas sistēmās, teritorijas plānošanā, jāpārzina inženiertīkli, u.c. Tāpat prasība ir divu gadu pieredze darbā ar nekustamā īpašuma kadastra datiem, un, lai saņemtu sertifikātu, mērniekam jāiziet 30 stundu apmācības kurss un jānokārto eksāmens. Mērnieku uzraudzību Lietuvā veic zemes dienests, pārbaudot un analizējot saņemtās sūdzības par iespējamiem mērnieka pārkāpumiem, kam var sekot sods – brīdinājums, sertifikāta darbības apturēšana vai sertifikāta anulēšana. Kopumā Lietuvā pašreiz esot 1635 mērnieki (jāņem vērā, ka Lietuvā kadastrālajos darbos sertificētā persona veic arī būvju kadastrālo uzmērīšanu), kam ir Zemes dienesta izsniegti sertifikāti.  Pagājušajā gadā vien anulēti ap 200 sertifikātiem, taču tas pārsvarā nav noticis mērnieku pārkāpumu dēļ, bet gan tāpēc, ka tie nav pildījuši prasību paaugstināt savu kvalifikāciju.

Vēl viena diskusija mērniecības sesijā bija veltīta tematam “Vietējie ģeodēziskie tīkli”, apskatot situāciju ar pašvaldību pārziņā esošajiem ģeodēziskajiem punktiem. Seminārā apstiprinājās pieņēmums, ka vietējo ģeodēzisko tīklu punktus visās Baltijas valstīs  izmanto arvien mazāk. Piemēram, Lietuvā, mērnieki, kuriem ir GPS uztvērēji, vietējā tīkla punktus neizmanto nemaz. Tos izmanto tikai atsevišķos gadījumos, ja jaunie mērījumi neiet kopā ar iepriekšējos gados veiktajiem mērījumiem. Tad tiek meklēti un piemērīti iepriekš kā atbalstpunkti izmantotie vietējā tīkla punkti. Tomēr vēl ir palikuši daži mērnieki, kuriem GPS uztvērēju nav, tie vēl arvien mēra ar tahimetriem no vietējā tīkla punktiem. Lietuviešu prezentācijā tika uzsvērta nivelēšanas tīklu loma, izbūvējot ūdensvada un kanalizācijas tīklus. Jauni nivelēšanas reperi netiek ierīkoti. Iznīcinātie nekur netiekot atzīmēti. Digitālā veidā dati par nivelēšanas tīkliem nevienā pilsētā neesot pieejami. Rezumējot, var teikt, ka Lietuvā uzmērīšanas tīkla ierīkošanai (pilsētās un laukos kopā ņemot) 90% gadījumu izmanto GPS tehnoloģijas, Latvijā attiecīgi 60-70% gadījumu, bet Igaunijā tikai 40% gadījumu.

Kā atklājās trešajā mērniecībai veltītajā sesijā, visās trijās Baltijas valstīs ir ļoti atšķirīgas prasības un metodes kadastrālās informācijas attēlošanai uz topogrāfiskajiem plāniem, taču problēmas ir līdzīgas – nereti atklājas, ka dati vienkārši “neiet kopā”, pārsniedzot pieļaujamās standartnovirzes. Risinājums neprecīzām robežām būtu to pāridentificēšana dabā, taču tas prasa laiku un naudu.

Valsts institūciju sesijā tika runāts arī par robežzīmēm, secinot, ka visās trijās valstīs tiek meklēti risinājumi, kas ļautu uzstādīt izturīgas, grūti iznīcināmas un viegli atpazīstamas robežzīmes. Vistālāk šajā ziņā tikuši lietuvieši, kas savā prezentācijā demonstrēja jau konkrētus risinājumus (vairākus unificētus robežzīmju paraugus), kas tuvākajā laikā tiks ieviesti praksē. Latvijā Valsts zemes dienests, meklējot risinājumus, uzsācis diskusiju ar sabiedriskajām organizācijām, un arī Igaunijā pamazām sāk domāt par robežzīmju problēmas risināšanu.

Trešā diskusija valsts institūciju sesijā bija par kadastra virzību uz e-pārvaldi un datu izsniegšanas politiku. Lietuvas pārstāvis, Reģistru centra ģenerāldirektora vietnieks Rimantas Ramanauskas šeit paudis uzskatu, ka īsta e-pārvalde nozīmē to, ka visas valdības institūcijas ir vienotā informatīvajā sistēmā, kuras mugurkaulu veido elektroniskie dokumenti, elektroniska informācijas apmaiņa un automātiskas, datorizētas procedūras. Priekšzīmi elektroniskās pārvaldes jomā Baltijā, kā ierasts, rāda igauņi, kuriem jau ir labi attīstīta datu izplatīšanas sistēma, kura sniedz vieglu piekļuvi datiem gan uzņēmējiem, gan fiziskām personām, turklāt tiek plānots arvien vairāk un vairāk šīs informācijas nākotnē izsniegt par brīvu.

Visu Baltijas valstu mērnieku biedrību augstākās amatpersonas portālam Mernieks.lv apliecināja, ka šādai kopā sanākšanai ir ne vien reprezentatīva rakstura, bet arī pavisam praktiska nozīme. “Dalīšanās pieredzē un zināšanu apmaiņa palīdz risināt konkrētas problēmas mērniecības jomā. Tāpēc mēs cenšamies apmeklēt visus šāda veida pasākumus, kur tiekam uzaicināti”, sacīja Igaunijas Mērnieku biedrības prezidents Marts Rāe. Viņaprāt, Baltijas valstis mērniecības jomā nav dažādās attīstības stadijās, vienīgi dažas problēmas ir ātrāk atrisinātas vienā valstī, citas – citā. Kā piemēru idejai, kuru aizguvis no latviešu kolēģiem un vēlētos realizēt Igaunijā, Rāe nosauca mērnieku goda apbalvojuma ieviešanu – viņš pats apmeklējis pirmo Latvijas mērniecības ordeņu pasniegšanu šāgada martā un atzina, ka tas bijis “ļoti jauks un sirdi iesildošs pasākums”.

Jānis Klīve papildus pieredzes un zināšanu apmaiņai kā šādu forumu pievienoto vērtību min arī kontaktu dibināšanu un redzesloka paplašināšanu: “Var iegūt jaunus draugus, kuriem vajadzības gadījumā var piezvanīt un palūgt padomu ikdienas problēmu risināšanā. Izdiskutējot aktuālās tēmas Baltijas mēroga forumā, rodas daudz plašāks skatījums uz tām – līdz ar to ir labāks priekšstats par viena vai otra lēmuma plusiem un mīnusiem, kas ļauj pieņemt izsvērtākus un pārliecinošākus lēmumus”. Arī J. Klīve piekrīt igauņu kolēģa teiktajam, ka Baltijas valstīs nav izteikta līdera mērniecības nozarē, bet katra valsts ir kādā apakšjomā spēcīgāka vai vājāka, atkarībā no tā “kura pirmā šo jomu ir sākusi rakt”.

“Pirms šiem Baltijas mērnieku forumiem mēs ļoti maz zinājām viens par otru. Šī ir ļoti laba vieta, kur smelties idejas, redzot, kā vienu vai otru lietu risina kolēģi kaimiņvalstīs”, saka Lietuvas Mērnieku biedrības viceprezidents Vaidotas Sankalas, piebilstot, ka visbiežāk idejas tiek aizgūtas likumdošanas procesā, izstrādājot normatīvos regulējumus. Interesanti, ka, viņaprāt, Latvijā esot labākā institucionālā iekārta mērniecības jomā, jo šeit esot “skaidrāks atbildības sadalījums”, kā arī “iespējams, labāki menedžeri”. Lietuvā dažādas institūcijas nespējot tik efektīvi sadarboties, līdz ar to esot “daudz grūtāk pieņemt kopīgus lēmumus un ieviest jaunus risinājumus. Man patīk, kā šis darbs notiek Latvijā”.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv