Mērnieks Māris Graudiņš ir viens no tiem Latvijas jaunāko laiku ekonomiskajiem emigrantiem, kas ārzemēs no melnstrādnieka aroda ticis līdz iespējai strādāt savā profesionālajā jomā. Sācis ar sūru darbu par minimālo algu stikla šķiedras rūpnīcā, gadu vēlāk Māris tika pie kārotā mērnieka darba, kurā pirms tam Latvijā bija iekrājis sešu gadu pieredzi. Lai arī būdams vienīgais ārzemnieks, Bristoles kompānijā “M.J. Rees & Company” viņš iekarojis gan kolēģu, gan darba devēja cieņu tādā mērā, ka rudenī, dodoties atpakaļ uz Latviju, viņam ticis solīts viss iespējamais atbalsts, ja Māris izlems drīzumā atgriezties.

Latvijas mērniekiem Apvienotā Karaliste varētu šķist tik dīvaina un pārsteidzoša kā Alises Aizspogulija. Kā izrādās, Lielbritānijā ļoti skrupulozi reglamentē darba drošību, taču it nemaz neuztraucas par centralizētu datu apriti un uzglabāšanu, precīzām privātīpašumu robežām vai mērnieku sertifikāciju. Par šīm un citām britu zemes dīvainībām, kā arī to, vai plāno klausīt vilinošajiem solījumiem un doties uz turieni atpakaļ, turpinājumā lai stāsta pats Māris…

Kā pieņēmi lēmumu braukt uz Angliju?

Devos prom, jo Latvijā vairs nevarēju tikt galā ar rēķiniem. Aizbraucu 2011. gada aprīlī – tikko bija beigusies tā trakā ziema, kad visi mērniecības darbi bija apstājušies. Taču doma braukt prom brieda jau labu laiku pirms tam. Braucu ar vienu vienīgu mērķi – tikt tur pie mērnieka darba, citas domas man nebija.

Vai jau pirms tam biji interesējies par reālām iespējām strādāt mērniecībā Anglijā?

Nebiju. Aizbraucu uz vietas un sapratu, ka sākumā jāmeklē jebkāds darbs, jo citādi tāpat neizdzīvosi. Atradu darbu stikla šķiedras rūpnīcā un dzīvoju pie viena latvieša, kas Anglijā bija nodzīvojis jau piecus vai sešus gadus. Tūdaļ arī sāku sūtīt savu CV visām mērniecības firmām, ko internetā varēju atrast, un ko piedāvāja darba meklēšanas portāli. Lielākā daļa kompāniju vispār neatbildēja, dažas pieklājīgi atrakstījās: “Paturēsim datu bāzē Jūsu CV un vajadzības gadījumā sazināsimies”. Tikai apmēram pēc pusgada kāda mērniecības kompānija Šefīldā mani pirmoreiz uzaicināja uz darba pārrunām. Tur man piedāvāja darbu, taču tikai uz mēnesi, un tāpēc nebija vērts pamest pastāvīgo darbu stikla šķiedras rūpnīcā. Pēc vēl pāris mēnešiem mani uz pārrunām uzaicināja ļoti liela Bristoles kompānija RPS. Norunājām kādu stundu, bet jautājums, uz kuru, šķiet, mana atbilde viņus neapmierināja – kā uzmērīt apaugušu grāvi pļavas vidū? Es atbildēju no pieredzes, kā to biju darījis Latvijā – ieliktu GPS punktus un tad skatītos no grāvja malām, ko redzu, ko – ne. Beigās šajā uzņēmumā man darbu nepiedāvāja, un domāju, ka vienīgais, kur varēju “izkrist”, bija tieši šis jautājums, taču arī pēc visas darba pieredzes Anglijā, ko pēc tam guvu, es tā arī neesmu sapratis, kādu atbildi viņi no manis gaidīja. Kad bija pagājis jau gads, kopš biju ieradies Anglijā, un biju izsūtījis savus pieteikumus jau apmēram 200 darba devējiem, man beidzot izdevās atrast darbu savā specialitātē nelielā Bristoles kompānijā ar padsmit darbiniekiem – “M.J. Rees & Company”. Biju pieteicies uz mērnieka palīga, nevis galvenā mērnieka vietu, ar domu, ka sākumā man vēl jāgūst prakse, kā notiek mērnieka darbs Anglijā. Taču kā mērnieka palīgs faktiski es nostrādāju tikai pirmo nedēļu, pēc tam man pateica: “Ej un mēri pats!”

Kā aizritēja pirmās dienas jaunajā darbā, cik ātri izdevās iestrādāties?

Sākumā bija traki – lai nonāktu pusastoņos birojā, man vajadzēja celties piecos no rīta. Vakarā biju mājās tikai ap astoņiem – atlika laiks vien paēšanai un uzreiz jādodas gulēt, lai nākamajā rītā laicīgi pieceltos. Šādā režīmā izturēju nedēļu, pēc tam man izdevās atrast dzīvesvietu Bristolē, 10 minūšu gājiena attālumā no darba. Lai sāktu strādāt par mērnieku Anglijā, vispirms jāiziet dažādi darba drošības kursi. Piemēram, trīs dienu kursi, kas nepieciešami, lai iegūtu sertifikātu, kas ļauj kāpt akās – par to, kā apieties ar gāzmaskām un pārējo aprīkojumu (gāzu detektori, ķiveres, zābaki ar dzelzs purngaliem), kas, kāpjot akās, obligāti nepieciešams. Vēl bija īpaša apmācība par darba aizsardzības prasībām, strādājot ar azbestu – ieraugot kaut kur azbestu, objekts ir tūdaļ jāpamet un jāziņo par to vadībai, bet atgriezties objektā drīkst tikai tad, kad speciālisti pārliecinājušies, ka tas ir nekaitīgs azbesta veids. Tāpat bija arī medicīniskā komisija, pirmās palīdzības kursi un vispārīgie darba drošības kursi, kur stāstīja, ka, piemēram, nedrīkst strādāt zem stalažām, kā jākāpj pa kāpnēm, un tamlīdzīgi. Interesanti, ka medicīniskajā komisijā ģimenes ārsts man uzdeva jautājumu, cik daudz es lietoju alkoholu. Nezinu gan, kurš uz šādu jautājumu atbildētu godīgi, lai gan angļi varbūt arī nemelo. Līgumā ar uzņēmumu ir iekļauts nosacījums, ka jebkurā brīdī kāds var atbraukt uz objektu ar alkometru un pārbaudīt, vai neesi lietojis alkoholu. Ja esi – uz dienu atlaiž. Bija pat gadījums, kad šādi pieķertu mērnieku uzreiz atlaida pavisam, lai gan viņš bija uzņēmumā nostrādājis desmit gadus. Pašam gan šīs alkohola pārbaudes negadījās.

Ar kādu programmatūru, instrumentiem un datoriem mērnieki strādā Lielbritānijā?

Kā nācās novērot, Lielbritānijā visur pārsvarā strādā ar Microstation programmatūru (v8i), savukārt Autocad tiek izmantots ļoti reti. Mūsu uzņēmumā darba izlīdzināšanai izmantojām arī Trimble GeoOffice (pirms tam – Landscape). No instrumentiem strādājām ar trim Trimble 5605 totālajām stacijām, Trimble VX (ko gan lietojām pārsvarā tikai sienu skenēšanai) un Faro Focus 3D lāzerskeneri, bija arī Leica, ko izmantoja kanalizācijas uzmērīšanai. Jaudīgākajiem biroja datoriem bija 64 un 32 gigabaitu operatīvās atmiņas, procesoru tipus gan nepateikšu.

Kā atšķiras mērniecība Lielbritānijā no mērniecības Latvijā?

Pirmā lieta, kas angļus pārsteidza, bija tas, ka Latvijā ir kadastrs, jo tur kadastra nav*. Tāpat viņi brīnījās par to, kā Latvijas topogrāfiskajos plānos tiek atzīmēti koki – tur koku cellēs ir jāieraksta gan stumbra resnums, gan koka augstums, gan zaru izmēri. Vispār Anglijā katrai kompānijai ir pašai savi standarti apzīmējumiem, piemēram, uzņēmumā, kur es strādāju, kodu liste bija uz piecām A4 lapām. Nebija tik viegli “piešauties”. Kompānijā ir noteikti savi līniju stili, krāsas, celles – tādas ir tikai mūsu firmai, jo nekas vienots visā valstī nepastāv. Paši angļi kā mērnieki ir diezgan slinki, jo vietējie kolēģi nebija gatavi darīt to, ko es – piemēram, līst akās, biezos krūmos vai grāvjos. Tomēr Lielbritānijā mērniekam jābūt gatavam strādāt lietū, jo, tā kā lietus līst bieži, tad darbs tiek pārtraukts vienīgi tad, ja gāž ļoti stipri.

Ja Lielbritānijā nav kadastra, tad kā ir iespējams noteikt robežas?

Ar robežām ir pavisam dīvaini. Tādu robežlīniju un arī robežzīmju Anglijā vispār nav – mājas bieži ir viena pie otras, līdz ar to var vienkārši piemērīt žogu, stabu, un plānā tā arī tiek ierakstīts: “betona stabs” vai “koka stabs”, nevis “robežzīme”. Mērniekam ar nekādu robežu noteikšanu vispār nav jānodarbojas – vienkārši jāsamēra un jāsazīmē tas, kas objektā uz vietas atrodas.

Bet kā ir iespējams apjaust īpašuma robežas, ja nav ne robežzīmju, ne robežlīniju, ne robežplānu?

Nezinu, kā ir lielajām fermām, kuras man nenācās mērīt – tām, iespējams, ir kādi robežplāni.

Kādos objektos tu Lielbritānijā strādāji?

Pirmais nopietnais objekts bija rezervāts nelielā pilsētiņā Banburijā, ko savu inženierkomunikāciju uzmērīšanai pasūtīja uzņēmums “Thames Water”. Ja objekts atrodas vairāk nekā divu stundu brauciena attālumā no Bristoles un vienā dienā to nevar uzmērīt, tad uzņēmums apmaksā viesnīcu. Banburijā kopā pavadīju trīs nedēļas. Pēc tam mani aizsūtīja komandējumā uz kursiem Beļģijā, Antverpenē, kur mācīja, kā apieties ar jauniegādātu instrumentu, ar ko var veikt trīsdimensionālus cauruļu uzmērījumus, izlaižot to pa cauruli no viena gala līdz otram. Cits interesants objekts bija cietums Vinčesterā, kur vajadzēja uzmērīt apakšzemi. Tur bija ļoti stingras drošības prasības – iebraucot teritorijā, jāiesniedz saraksts ar visiem priekšmetiem, kas paņemti līdzi un dienas beigās, dodoties prom, tiek pārbaudīts, vai visi tie paši priekšmeti tiek izvesti laukā. Tāpat visu laiku līdzi staigāja cietumsargs, kam bija nemitīgi jāslēdz vaļā dažādi vārti, pārejot no vienas cietuma teritorijas uz citu, jo kabeļi stiepjas visur. Rezultātā darbs, kas bija plānots divu dienu ilgumā, izvērtās uz četrām dienām.

Tu esi mērījis arī Londonā. Kāda tur ir darba specifika?

Londonā pa dienu ielas mērīt nevar, tikai nakts laikā apmēram no pusdiviem līdz četriem, kad satiksme ir mazliet norimusi. Vispirms mēs pavadījām divas naktis, lai samērītu trotuārus, pēc tam sekoja plānošana divu nedēļu garumā, saskaņojot ar dažādām kompānijām luksoforu noslēgšanu konkrētajos datumos, lai varētu mērīt ielas. Atsevišķi jāpasūta kompānija, kas izvieto nepieciešamās satiksmes organizācijas zīmes, lai apturētu satiksmi tajā ielas pusē, kura tiek uzmērīta. Ir īpašas kompānijas, kas sagatavo apakšzemes komunikāciju datus. Apakšzemes komunikācijas Londonā ir ļoti blīvas, tās ir ļoti sarežģīti atainot uz plāna tā, lai kaut ko varētu saprast.

Vai apakšzemes komunikāciju dati nav kaut kur centralizēti apkopoti, netiek saskaņoti?

Mums šos datus atsūtīja tikai jpg vai pdf formātos. Datu saskaņošana nenotiek vispār nekāda, līdz ar to arī jālieto citas metodes iespējamo kļūdu “izķeršanai”. Ir speciāla A4 formāta lapa, uz kuras sarakstītas visas pozīcijas, kas jāpārbauda, un birojā strādā atsevišķs cilvēks, kas nodarbojas ar mērnieka uzzīmētā objekta pārbaudi pēc šiem punktiem.

Iznāk, ka uzmērītie dati paliek tikai pie jums?

Jā, tie paliek pie mums, mēs tos nekur nesūtām. Turklāt, piemēram, ja mums piezvanīs arhitekts un lūgs šos datus, viņam tos sūtīsim tikai, ja saņemsim apstiprinājumu no klienta. Tādas planšetes kā Latvijā, Lielbritānijā nepastāv, un arī nekādas vienotas datu bāzes nav. Man reiz minēja, ka kaut kur esot iespēja datus saskaņot, taču neviens to nedara.

Bet, ja pēc gada tā pati vieta jāmēra vēlreiz?

Ja trāpās mums – tad labi, mums dati jau ir. Ja tas ir pasūtīts kādai citai kompānijai – viņi iet, visu saskaņo un mēra no jauna.

Kā tev šķiet, no mērnieka viedokļa šāda sistēma ir labāka?

Mērniekiem jau labi – ir darbs, par to maksā. Bet, protams, šādi var iznākt situācijas, kad dažādu uzmērījumu dati nesakrīt.

Kādu vērību Lielbritānijā pievērš darba drošībai?

Pirmkārt, mērniekam stingri jāievēro apģērba prasības – vienalga, kādi laikapstākļi, kaut vai karsta vasara, mugurā jābūt dzeltenajai vestei, kājās – zābakiem ar dzelzs purngalu. Es biju tā pieradis, ka pat pēc kafijas gāju ar darba vesti mugurā. Ja ierastos pārbaude un kaut kas no obligātā apģērba nebūtu uzvilkts – būtu sods. Tāpat mērnieka darbs ir stingri reglamentēts, lai neradītu draudus apkārtējo cilvēku drošībai – piemēram, aku nedrīkst vērt vaļā, ja vispirms tai apkārt nav uzstādītas barjeras. Nopietna ir arī drošības uzraudzība – ja mērnieks uz kādu objektu aizbraucis vienatnē, viņam ik pa stundai jāzvana uz biroju, lai apliecinātu, ka viss ir kārtībā.

Kas Lielbritānijā mērniekam rada lielākās briesmas?

Satiksme. Piemēram, jau minētajā Banburijā bija jāuzmēra iela ar divām braukšanas joslām katrā virzienā – reizēm jāstāv piecas minūtes malā, lai tikai šķērsotu ielu. Dažreiz arī grūti pieejamas dabas teritorijas – tajā pašā Banburijā, lai uzmērītu žogu, nācās līst cauri dzelkšņainiem krūmiem – pēc tam man bija uzplēstas bikses, saskrāpētas rokas un kājas.

Kāds iznāk mērnieka vidējais atalgojums un izdevumi, dzīvojot Lielbritānijā?

Mērnieka palīga alga iznāk ap 1400 mārciņām mēnesī (uz rokas), man pēc pirmajiem trim mēnešiem pārbaudes laika algu pacēla uz 1600 mārciņām, bet kā galvenajam mērniekam alga būtu apmēram 2000 mārciņas mēnesī (daudzi mērnieki pelna līdz 25 000 mārciņām gadā, jo no šīs robežas sākas augstāka nodokļa likme). Dzīvokļa īre izmaksāja 465 mārciņas mēnesī, elektrība – 25 mārciņas, ūdensvads un kanalizācija – vēl 25. Apsaimniekošana – 115 mārciņas, vēl telefona rēķins, kopumā mēnesī rēķinos vien aizgāja ap 700 mārciņām. Papildus gāju arī uz sporta zāli, kas maksāja 45 mārciņas mēnesī, bet par to varēja izmantot pilnīgi visu, sākot ar baseinu, beidzot ar jogu.

Kāda bija vietējo kolēģu attieksme pret tevi?

Attieksme bija ļoti laba. Pēc tam, kad biju nostrādājis mēnesi, uzņēmuma priekšnieks mani pasauca uz sarunu pie kafijas tases – interesējās, kā es jūtos, vai esmu apmierināts, vai darbā nav kādas problēmas… Līdz tam man neviens nebija šādu attieksmi izrādījis. Darbā valdīja savstarpējas izpalīdzības gaisotne – piemēram, darba kolēģi palīdzēja ar angļu valodas apguvi un darīja to draudzīgā, nevis augstprātīgā manierē, tāpat palīdzēja ar manu angļu valodā rakstīto tekstu gramatikas pārbaudīšanu un labošanu.

Vai Bristolē latviešus arī sastapi?

Vienreiz uz ielas dzirdēju sarunājamies kādu latviešu pulciņu, bet tā saruna bija apmēram tādā garā: “Kur mums tagad aiziet salāpīties?”. Īpaši latviešu kopienu es tur nemeklēju, neatlika tam laika. Bet zinu, ka Bristolē tāda pastāv, Draugiem.lv domubiedru grupā var atrast informāciju par viņu rīkotajiem pasākumiem – uz Jāņiem bija liels pasākums, Ziemassvētkos bija latviešu dievkalpojums, pastāv “Burtiņu” skola latviešu bērniem, pašlaik viņi mēģina izveidot latviešu tautisko deju kolektīvu.

Pārtikas produktus no Latvijas kaut kur varēja atrast?

Jā, specializētajos Austrumeiropas preču veikalos varēja atrast pelmeņus no Latvijas. Sākumā, kad vajadzēja taupīt naudu, nopirku 6 kilogramus un ēdu visdažādākajos veidos – ceptus, vārītus…

Tu jau minēji godīgumu, bet kādas īpašības vēl angļiem piemīt?

Angļi ir dabiski pieklājīgi – visur “lūdzu” un “paldies”, tas ļoti pielīp. Tāpat arī ceļu satiksmē viņi uzvedas ļoti korekti – tagad, kad nākas atkal braukt pa Valmieru, saprotu, ka tāda pieklājība šeit neder, cilvēki bieži vien vienkārši nesaprot, kad es mēģinu kādam dot ceļu. Vēl interesanti, ka Anglijā darbinieki ļoti ciena savas tiesības – viņi nekad nestrādās pēc darba laika pat ne minūti ilgāk. Tāpat neviens arī pārāk nesatraucas, ja gadās nokavēties. Piemēram, es reiz aizgulējos un darbā ierados tikai desmitos – neviens neko nepārmeta.

Kādi ir Tavi nākotnes plāni – vai plāno palikt Lielbritānijā?

Jā, man ir doma braukt atpakaļ. Arī priekšniecība ir ļoti pretimnākoša, aicināja pēc padzīvošanas Latvijā doties atpakaļ un solīja palīdzēt visos iespējamajos veidos – atrast, kur dzīvot, palīdzēt ar naudu. Anglijā man patīk arī sakārtotā vide pretstatā tam bardakam, kas valda šeit, vienīgi klimats tur ir nepatīkams – mūžīgais lietus, nav īstas vasaras.

Cik tu gribētu saņemt Latvijā, lai nebūtu jābrauc atpakaļ uz Angliju?

Es gan nezinu, kādas šeit pašlaik ir mērnieku algas… Ja zinātu, ka ar to ciparu varu dzīvot, tad, protams, labāk izvēlētos strādāt šeit kaut vai par mazāku summu, nevis Anglijā, kur man ir diezgan vientuļi. Ja es meklētu darbu Latvijā, tad droši vien drīzāk Rīgā, nevis Valmierā. Mana stihija būtu mērīt lielus inženiertehniskus objektus, kur jābūt maksimālai precizitātei.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv

———————————————————————————————–

* – Mernieks.lv redakcijas piezīme: Kadastrs Latvijas un pārējās Eiropas izpratnē Lielbritānijā tiešām nav. Informācija par īpašumu un plāni, kuri tiek attēloti arī vienotā kartē, ir Anglijas un Velsas zemes reģistra (Her Majesty Land Register in England and Wales) rīcībā. Kopumā Anglijā tiešām valda uzskats, ka robežas ir tās, kas nostiprinātas dabā – lauku apvidos angļi mēdz iezīmēt robežas dabā, izvietojot akmeņus.