Latvijas Nacionālās bibliotēkas mājas lapā publicētas vairāk nekā 400 digitalizētas vēsturiskās Latvijas teritorijas kartes – aptverot laika posmu no 16. gadsimta līdz pat padomju laikiem. Kartogrāfijas un mērniecības interesentiem tas varētu būt gan aizraujošs, gan izglītojošs Ziemassvētku laika kavēklis, tāpēc Mernieks.lv tikās ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Kartogrāfisko izdevumu nodaļas vadītāju Andu Jutu-Zālīti, kas pastāstīja par karšu pārlūka tapšanu un tā sniegtajām iespējām.

Vēsturisko karšu pārlūks (http://kartes.lndb.lv/) ir viena no aktivitātēm plašāka LNB digitalizācijas projekta ietvaros, ko finansē Eiropas Reģionālās attīstības fonds, un kura īstenošana sākās 2010. gada decembrī un noritēs līdz nākamā gada jūnija vidum. Karšu pārlūka projekta mērķis ir digitalizēt LNB karšu krājumā esošās kartes, kas attiecināmas uz Latvijas teritoriju, ievietot tās vienotā ģeogrāfiskās informācijas sistēmā un padarīt publiski pieejamas sabiedrībai ar bezmaksas interneta servisu palīdzību. “Mūsu galvenais mērķis, veicot šo projektu, bija paplašināt karšu izmantošanu, padarīt tās pieejamas plašam lietotāju lokam. Līdz ar karšu digitalizēšanu tagad visiem interesentiem ir ērta iespēja pašiem veikt seno karšu pētniecību”, saka A. Juta-Zālīte.

Viens no šādas seno karšu izpētes virzieniem varētu būt, piemēram, Latvijas teritorijas ģeogrāfisko izmaiņu pētīšana. Piemēram, dažas no digitālajā kolekcijā pieejamajām kartēm atklāj to, kā senāk izskatījās Lielupe, kad tās ieteka vēl bija Daugavā, nevis Rīgas jūras līcī. Ģeogrāfisko izmaiņu pētīšanas nolūkiem gan nevajadzētu aizrauties ar kolekcijas senākajām kartēm, kuras ir tik neprecīzas, ka tajās nav atpazīstama pat reģionam raksturīgā ģeogrāfiskā forma. Senākās kartes ir interesantas ar ko citu – tās sniedz priekšstatu par laikiem, kad kartogrāfija vēl bija “bērna autiņos”. Kā skaidro A. Juta-Zālīte, ģeogrāfiski uzticamākas esot tās kartes, kas izdotas, sākot ar 17./18. gadsimtu (šajā laikā zviedri veica pirmos Latvijas teritorijas uzmērījumus un izveidoja pirmās topogrāfiskās kartes).

Pavisam kopā LNB vēsturisko karšu pārlūkā pagaidām pieejamas 124 vēsturiskās kartes. Visvecākā no tām ir 1588. gadā izdotā “Livoniae nova descriptio”. Visas kolekcijā esošās kartes ir ģeoreferencētas, kas ļauj aplūkot tās tiešā, ģeogrāfiski atbilstošā izvietojumā uz pamata kartes. Paralēli iespējai apskatīt vēsturiskās kartes uz pamata kartes fona, portālā ir pieejami arī vairāki “aktīvā pārklājuma slāņi” – piecas dažādas fona kartes. Vēsturisko karti iespējams padarīt vairāk vai mazāk caurspīdīgu, lai identificētu attiecīgās teritorijas “aktīvā pārklājuma” kartē. Kā “aktīvie pārklājumi” izmantotas vācu “Karte des Westlichen Rußlands” (1914-1921), Krievu armijas divverstu topogrāfiskā karte (1915-1916), Padomju Krievijas izdotā Latvijas karte (1932-1934) un Padomju armijas ģenerālštāba topogrāfiskā karte (1945-1991), kā arī Latvijas ortofoto karte (LĢIA, 2004-2008). Jaunākas, aktuālākas topogrāfiskās kartes kā aktīvo fona slāni nevarot izmantot, jo tās ir Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras īpašums, skaidro A. Juta-Zālīte. Tiesa gan, lai labāk varētu salīdzināt vēsturisko situāciju ar mūsdienām (kas ortofoto kartē ne vienmēr ir ērti), portālam tomēr ļoti noderētu arī kādas aktuālās kartes aktīvā pārklājuma slānis (sliktākajā gadījumā tā varētu būt kaut vai Google Maps, kas šādi tiekot izmantota līdzīgā portālā Skotijas Nacionālajā bibliotēkā).

Mūsdienu digitālo karšu nepieejamība bibliotēkai ir krietni plašāka problēma nekā tikai aktuāla aktīvā slāņa trūkums vēsturisko karšu pārlūkā. Ja no katra tipogrāfijā iespiestā karšu izdevuma izdevējam ir jānosūta Nacionālajai bibliotēkai obligātais eksemplārs, tad jautājumā par elektroniskajiem failiem likumdošana nav sakārtota un tādējādi LNB “aiziet gar degunu” arvien vairāk mūsdienu digitālo karšu. Atbilstošas likumdošanas grozījumu iniciatīvas pagaidām nav, tomēr jautājums tiekot risināts sarunu ceļā.

Runājot par karšu pārlūka attīstības plāniem, A. Juta-Zālīte min ieceri toponīmu datu bāzi papildināt ar vecajiem nosaukumiem no drukātajiem rādītājiem (kur ir atrodami gan krieviskie, gan vāciskie toponīmi), tādējādi apvienojot datu bāzē gan senos, gan mūsdienu vietvārdus, bet tam bibliotēkai pagaidām neesot resursu. Citi portāla nākotnes uzlabojumu plāni saistās ar to karšu pievienošanu, kas ir ieskenētas, bet nav ģeoreferencētas, taču pagaidām esot grūti spriest, kad tas varētu notikt.

Jāpiebilst, ka http://kartes.lndb.lv/ nav pirmais LNB karšu digitalizēšanas projekts. Iepriekšējā projektā “Ceļi tuvi, ceļi tāli” (http://academia.lndb.lv/xmlui/handle/1/12), kas Eiropas Komisijas finansētās programmas eContentplus ietvaros tika realizēts no 2009. līdz 2011. gadam, tikušas digitalizētas 200 kartes no Kartogrāfisko izdevumu nodaļas un Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas. Starp tām iekļautas gan kartes, kas ilustrē Latvijas kartēšanas vēsturi, gan ceļu un dzelzceļu kartes, gan tūrisma kartes. Tūrisma karšu vidū iekļautas arī tūrisma kartes no padomju laikiem, kurās, lai arī atrodamas daudz nodevu tā laika pastāvošajai iekārtai (piemēram, kā tūrisma objekti dāsni atzīmēti dažādi pieminekļi 2. pasaules kara varoņiem, utml), tomēr arī piemītot savs šarms. Visvecākās kartes šajā digitālajā kolekcijā ir no Ptolemaja atlanta, kas datējamas ar 16. gadsimta vidu. Vēl pirms šī projekta, 2002. gadā tika izdots CD ar kolekciju “Latvija 16.-18.gs. kartēs”, kurā bija iekļautas 128 kartes – šī kolekcija pieejama arī LNB mājas lapā: http://data.lnb.lv/nba05/kartes/frame.htm.

Kopumā LNB mājas lapā publiskotas apmēram 20-30% no bibliotēkas rīcībā esošajām kartēm par Latvijas teritoriju, stāsta A. Juta-Zālīte. Daļa no kartēm ar laiku vēl varētu tikt pievienotas, bet daļu pagaidām nav paredzēts publiskot internetā autortiesību ierobežojumu dēļ (publiskošana internetā saistīta ar materiālu nokopēšanas risku, atšķirībā no karšu skatīšanās fiziskā veidā, bibliotēkā uz vietas; šo problēmu gan varētu daļēji risināt, padarot ar autortiesībām aizsargātās digitālās kartes lasītājiem pieejamas no bibliotēkas datoriem, kur viņi tās nevarētu nokopēt).

Pavisam kopā LNB Kartogrāfijas nodaļas rīcībā esot ap 40 000 visdažādāko karšu. Gada laikā vidēji bibliotēkai tiek iesūtītas apmēram 500 jaunas Latvijā izdotās kartes un atlanti. Papildus vēl aptuveni tikpat daudz tiek iegūts, bibliotēkai par saviem līdzekļiem pasūtot aktuālākos karšu izdevumus ārzemēs, šajā izvēlē īpaši pievēršot uzmanību Baltijas reģionam, Eiropai un citām vietām, par kurām ir lielāka bibliotēkas apmeklētāju interese, bet kolekcijā esošie izdevumi jau novecojuši. Savukārt vēsturisko karšu kolekcija papildinoties arī no dāvinājumiem, kurus cilvēki reizēm atnes uz bibliotēku no savām mājām. LNB krājumos ir arī pavisam eksotisku valstu, pat mazo Okeānijas salu valstiņu kartes, kā arī dažādi ceļveži. “Pārstāvēta ir visa pasaule”, par LNB karšu arhīvu ne bez lepnuma saka A. Juta-Zālīte.

Bez pašām kartēm LNB Kartogrāfijas nodaļā iespējams iepazīties arī ar dažādām vērtīgām grāmatām gan par kartogrāfiju, gan ģeotelpiskās informācijas sistēmām un citām. Dārgākie šo grāmatu eksemplāri maksā pat līdz 500 latiem. Diemžēl cilvēku interese par šiem dārgumiem pagaidām esot neliela. Iespējams, arī tāpēc, ka daudzi vienkārši nezin, kas rodams LNB Kartogrāfijas nodaļas plauktos – un, protams, arī šis raksts un tam pievienotās fotogrāfijas sniedz tikai niecīgu ieskatu šajā intelektuālo bagātību krātuvē.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv