Piektdien, 3. decembrī notika ikgadējā LLU zinātniski praktiskā konference, kurā tika aplūkotas dažādas problēmas un nākotnes perspektīvas gan mērniecības, gan nekustamā īpašuma, gan ģeodēzijas izglītības un līdzīgu nozaru ietvaros.

Viena no pirmajiem referentiem – RAPLM pārstāve Ilma Valdmane iepazīstināja ar aktuālajām problēmām, kuru dēļ jāveic izmaiņas pašvaldību teritorijas attīstības plānošanā. Pašreizējā pieeja attīstības plānošanā izrādījusies smagnēja, neefektīva, tāpēc vajag jaunus likumus. Plānošanu traucē aizsargjoslas un ielu sarkanās līnijas, kuru dēļ nemitīgi jāveic grozījumi. Apbūves noteikumi ir pārāk sīki detalizēti.  Ir daudz liekas informācijas, bet vienlaikus trūkst būtiskas, piemēram, statistikas par iedzīvotājiem. Nākotnē paredzēts, ka smalko detalizāciju vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā aizstās lokālplānojumi un detālplānojumi, līdz ar to paši teritorijas plānojumi dēļ detaļām nebūs jāgroza. Savukārt telpiskās attīstības perspektīvas un attīstības prognozes tiks izstrādātas, balstoties uz prognozējamo iedzīvotāju skaitu kā vienu no svarīgākajiem faktoriem.

Edvīns Kāpostiņš (RAPLM) savu prezentāciju iesāka, informējot par problēmām ar Latvijas jūras piekrasti, vēršot uzmanību uz jautājumiem – kas to apsaimnieko, kas ir atbildīgs par tās piesārņojumu? Patlaban jūras piekrastes joslas definīcija iznāk teju vai burtiskā nozīmē „izplūdusi” – cik tālu sniedzas krasta bangas – bet vajadzētu to definēt daudz skaidrāk un konkrētāk. Jūras piekrastes josla varētu būt noteikta no jūras 5 metru izobatas līdz piekrastes pirmās zemes vienības robežai. Šī josla varētu būt pašvaldības īpašumā vai tiesiskajā valdījumā. Šīs piekrastes joslas, tāpat kā ielas, nebūtu nepieciešams reģistrēt zemesgrāmatā, jo tie nav civiltiesisko darījumu objekti, līdz ar to nebūs problēmu ar būvniecības un citu darbību saskaņošanu, atļauju izsniegšanu. No auditorijas gan izskanēja jautājums, kas notiktu tādā gadījumā, ja pašvaldība iedomātos šo piekrasti iznomāt privātpersonām? E. Kāpostiņš piekrita, ka tas nebūtu pieļaujams, tāpēc būtu jānosaka kārtība, ko drīkst un ko nedrīkst.

Judīte Mierkalne (VZD) savā prezentācija informēja, ka valsts un pašvaldību rīcībā ir palicis maz zemes, tas ierobežo iespējas plānot infrastruktūras attīstības projektus un veikt tiešās funkcijas. Tāpēc nepieciešami rezerves zemes fondi no tām zemju platībām, kas pēc zemes reformas pabeigšanas 2013. gadā paliks bez noteikta lietotāja. Katram no šiem fondiem ir paredzēti savi mērķi – piemēram, lauku bijušo zemes īpašnieku īpašumtiesību atjaunošanai, kompensāciju zeme pilsētu iedzīvotājiem, kuriem zeme tiek atsavināta, piemēram, kāda projekta īstenošanas gaitā, u.c. Tiesa, pētījuma secinājumi liecina, ka patlaban lielākā daļa zemes rezerves fondā ieskaitītās zemes nav izmantojama tam paredzētajiem mērķiem. J. Mierkalne iesaka salīdzināt fondā esošajai zemei noteikto nekustamā īpašuma lietošanas mērķi ar zemes faktisko stāvokli dabā un teritorijas plānojumā noteikto zemes izmantošanu.

VZD ģenerāldirektore Elita Baklāne -Ansberga iepazīstināja ar VZD aktualitātēm mērniecības jomā. Kopā ar vairākām citām institūcijām VZD šobrīd izstrādā augstas detalizācijas informācijas topogrāfisko specifikāciju, kas jāpabeidz līdz 2011. gada 1. jūlijam – ar to mērniekiem būs jārēķinās. Arī zemes kadastrālajā uzmērīšanā būs izmaiņas mērnieku darbā – mērnieks varēs saņemt VZD komplekso pasūtījumu (visu nepieciešamo informāciju, tajā skaitā arhīva informāciju, ja konkrētajam darba veidam tā būs nepieciešama). Uz robežu apsekošanu nevajadzēs vienmēr aicināt pierobežniekus , bet pietiks ar sastādītu robežu atbilstības aktu. Situācijas plānā tiks attēlotas būves kontūras un ierakstīti to kadastrālie apzīmējumi. Būs arī jauna kārtība par kļūdu labošanu – pagaidām mērniekiem ir grūti pierādīt, ka bijušas kļūdas iepriekšējos uzmērījumos, jo nav šādas procedūras. VZD būs kā otrā (pārsūdzēšanas) instance, kas pārskatīs sertifikātu apturēšanu, anulēšanu utt. VZD arvien vairāk pāries uz dokumentu apriti elektroniskā formā – ne vien izsniedzot, bet arī pieņemot dokumentus no mērniekiem.

Daiga Dambīte (VZD) sniedza prezentāciju par peldošo ēku formēšanas tiesiskajiem pamatiem, kas nobeigumā izraisīja vīzijas par Latvijas piekrasti, pilnu ar peldošām mājām – jo peldošas mājas (vai laivas) zināmai sabiedrības daļai varētu kļūt par alternatīvu „dzīvei uz zemes” un augsta nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanai. Tiesa gan, radās neskaidrība, kas tad īsti definēta kā „peldoša māja” – kāds auditorijas pārstāvis izteica šaubas, ka māja, kas būvēta uz pāļiem, varētu tikt uzskatīta par „peldošu”.

LLU lektore Inese Bīmane iepazīstināja ar studentu sekmju un mācību procesa kvalitātes tendencēm ģeodēzijas kursos LLU. Dati liecina, ka studentu  vidējās kontroldarbu un eksāmenu atzīmes ģeodēzijā 2009./2010. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo mācību gadu ir diezgan ievērojami kritušās – eksāmenos, piemēram, no 7,6 uz 6,8 ballēm, tomēr jāņem vērā, ka vēl gadu iepriekš attiecīgā vidējā atzīme bija 6,9, līdz ar to var secināt, ka šāda svārstību amplitūda ir normāla un neliecina par kādu īpaši satraucošu tendenci. Studentu priekšzināšanu testu rezultāti gan konstanti samazinās jau gandrīz 4 gadus pēc kārtas (pēdējā gadā paliekot nemainīgiem). Paradoksāli, bet viena no bīstamākajām tendencēm, kas samazinot studentu mācību procesa kvalitāti, esot arvien biežākā jauno tehnoloģiju sniegto priekšrocību izmantošana – studenti mēdzot gan pārfotografēt Powerpoint prezentāciju slaidus, gan ierakstīt lekcijas audioformātā, nezīmēt pašrocīgi, tādējādi neapgūstot būtiskas prasmes.

„Latvenergo” projektu vadītāja Anita Sideļska pastāstīja par problēmām, ar ko „Latvenergo” saskārušies valstij piekritīgās zemes uzmērīšanā. Transformatoru apakšstacijai nesen ticis mainīts būves tips uz „ražošanas ēka”, līdz ar to tagad visiem transformatoriem jāpiešķir adreses, no šī prasības „Latvenergo” aicina atteikties.  LLU lektore Vivita Baumane savā prezentācijā iepazīstināja ar analīzi par būtiskākajiem zemes kadastrālās vērtēšanas rādītājiem. Aptaujā iegūtie rezultāti liecina, ka par būtiskākajiem faktoriem apbūves zemes vērtēšanā tiek uzskatīti „apbūves zemes lietošanas mērķis”, „inženierkomunikāciju nodrošinājums” un „apgrūtinājumi”, savukārt mazsvarīgākā ir „sociālā infrastruktūra”. Konferenci noslēdza tās vadītājas, LLU profesores Andas Jankavas prezentācija, kas sniedza ieskatu zemes ierīcības vēsturē, definīcijās un juridisko regulējumu attīstībā. Kā klausītāji auditorijā pamanīja, nākamgad jāsvin 100 gadu jubileja kopš pirmā normatīvā akta par zemes ierīcību Latvijā pieņemšanas – pirmais likums par zemes ierīcību tika pieņemts 1911. gada 19. maijā.