Kā ikviens pakalpojumu sniedzējs, arī mērnieks nes atbildību par sava paveiktā darba kvalitāti. Tomēr atsevišķos gadījumos var aktualizēties jautājums par to, cik ilgi klients ir tiesīgs vērsties pret mērnieku ar pretenzijām pret pieļautām kļūdām vai citādi neatbilstoši izpildītu pasūtījumu. Vai mērnieka atbildībai pastāv noilgums un kādas tiesību normas to nosaka? Mernieks.lv ar šiem jautājumiem vērsās pie kvalificēta jurista un Valsts Zemes dienesta (VZD).

VZD norāda, ka no 1992. gada līdz 2007. gadam mērnieku atbildību par izpildīto lauku un kamerālo darbu atbilstību instrukciju un citu normatīvo aktu prasībām noteica firmas „Zemesprojekts” un VZD izdotās instrukcijas. Mērnieku atbildības noilguma termiņš šajās instrukcijās nebija minēts. Kopš 2007. gada 3. novembra darbojas MK noteikumi nr. 734 „Personu sertificēšanas un sertificēto personu uzraudzības kārtība zemes ierīcībā un zemes kadastrālajā uzmērīšanā”, kas reglamentē pašreizējo kārtību sertificēto personu uzraudzībā, nosakot, ka par sertificētās personas pieļautajiem normatīvo aktu pārkāpumiem iespējams iesniegt sūdzības sertificēšanas institūcijā. Arī šajos noteikumos termiņi sūdzību iesniegšanai nav minēti.  Tomēr, vai tas nozīmē, ka noilgums nepastāv, un, ka pret mērnieku var pamatoti vērsties ar sūdzībām arī kaut vai pēc, piemēram, 30 gadiem?

Kā skaidro tiesību un nodokļu jautājumos specializējies jurists Toms Zirdziņš, lai gan normatīvajos aktos nav īpaši mērnieku profesionālajai darbībai noteiktu noilguma termiņu, ir iespējams izdalīt divus noilguma termiņus, kas būtu attiecināmi arī uz mērnieku pakalpojumiem. Ja pakalpojuma saņēmējs ir fiziska persona, tad darbojas Patērētāju tiesību aizsardzības likums, kura 27. panta 1. daļā ir noteikts, ka patērētājs ir tiesīgs pieteikt prasījumu ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam par preces vai pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem divu gadu laikā no preces iegādes vai pakalpojuma saņemšanas dienas. Savukārt, ja pakalpojuma saņēmējs likuma izpratnē nav patērētājs, tad noteicošais ir Civillikuma 1895. pants, kas paredz, ka „visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā”. T. Zirdziņš skaidro, ka likumos noteiktajiem termiņiem ir augstāks juridiskais spēks nekā MK noteikumiem . Tātad, ja MK noteikumos par sertificētajām personām nav paredzēts noilguma termiņš, tas nenozīmē, ka mērnieku atbildībai tāds nepastāv (patiesību sakot, iznāk, ka MK noteikumos šādu termiņu nemaz nav jēgas noteikt, jo tik un tā likumā noteiktie termiņi būtu „stiprāki”) – šajā gadījumā joprojām esot piemērojami minētie Patērētāju tiesību aizsardzības likumā un Civillikumā minētie termiņi (attiecīgi –  divi un desmit gadi).

Tātad, ja kāds „patērētājs” vēršas ar sūdzību pret mērnieku sertificēšanas institūcijā vēlāk par 2 gadiem kopš darba izpildes (un „ne-patērētājs” – vēlāk par 10 gadiem), šādai sūdzībai vairs nav juridiska spēka? Pilnīgi droši to tomēr apgalvot nevarot. T. Zirdziņš skaidro šādu iespējamo situāciju: „Sūdzību pasūtītājs, protams, var rakstīt, taču sertifikācijas institūtam ir pienākums izvērtēt, vai iesniegtā sūdzība ir pamatota, vai nav iestājies prasības iesniegšanas noilguma termiņš. Diemžēl, ņemot vērā, ka konkrētā jautājuma izskatīšanai nav izveidojusies prakse, nav iespējams sniegt pilnībā precīzu atbildi.” Šis jautājums paliek atklāts un ir steidzami risināms – juristiem ir skaidri jānoformulē un atbildīgajām institūcijām jāapstiprina spēles noteikumi, vēl pirms ir radušās pirmās pretrunīgās problēmsituācijas.

VZD norāda, ka mērnieku atbildību regulē arī tās Civillikuma normas, kas nosaka līgumisko (1785. pants) un arī ārpuslīgumisko atbildību. Tātad vēl viens iespējamais mērnieka atbildības ilguma noteicējs varētu būt viņa līgums ar pasūtītāju. Tomēr tā nav, jo šeit darbojas tas pats princips, kas attiecībā uz MK noteikumiem – likumam ir augstāks juridiskais spēks nekā līgumam, līdz ar to, kā informē T. Zirdziņš: „Attiecībā uz noilgumu puses nevar vienoties, jo saistību tiesības noilguma termiņš ir konkrēti noteikts likumā. Ar līguma noteikumiem nevar mainīt likuma normu.”

Vēl viena būtiska figūra uz mērnieku atbildības jautājumu juridiskā šaha lauciņa ir civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumi, kurus kopš 2005. gada mērniekiem jāslēdz obligāti. VZD raksta, ka „civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumā paredz sertificētās personas kļūdainas profesionālās darbības vai nolaidības dēļ radīto zaudējumu atlīdzināšanu. Tātad atbildības apjomu un termiņu tiešo zaudējumu segšanai, kas nodarīti trešajai personai, nosaka civiltiesiskās apdrošināšanas sabiedrības un mērnieka savstarpēji noslēgtais civiltiesiskās atbildības līgums”. Kā skaidro T. Zirdziņš, šajā gadījumā līgumā ietvertais termiņš par tiešo zaudējumu segšanu nav pakļauts likumos minētajiem atbildības noilgumiem, jo tas „nav uzskatāms par prasības noilguma termiņu, bet gan par termiņu uz kuru attiecas noslēgtais apdrošināšanas līgums, ir apdrošināta mērnieka profesionālā civiltiesiskā atbildība.” Vienkārši sakot, civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumus neietekmē ne minētie 2, ne 10 gadu termiņi, bet gan tikai pašu līgumu termiņi. Tomēr pasūtītājs tiešā veidā to nevar izmantot, jo apdrošināšanas līgumi regulē attiecības tikai starp mērnieku un apdrošināšanas kompāniju, kamēr pasūtītājs „nav šī līguma dalībnieks, attiecīgi, uz to neattiecas pušu vienošanās un tajā ietvertie termiņi neietekmē pasūtītāja tiesības vērsties ar prasību pret mērnieku”.