Latvijas ģeotelpiskās informācijas nozare atrodas krustcelēs starp straujas izaugsmes potenciālu un gadiem nerisinātām strukturālām problēmām – no ēnu ekonomikas un darba kvalitātes līdz neskaidrai atbildības sadalei un zemam profesijas prestižam. Latvijas Kartogrāfu un ģeodēzistu asociācijas (LKĢA) 12. decembrī rīkotajā seminārā “Mērīt, radīt, attīstīt: Kādus jautājumus risina mūsdienu mērniecības uzņēmums?” mērniecības uzņēmumu vadītāji iepazinās ar nozares tirgus datiem un diskutēja par neērtajiem jautājumiem.

LKĢA vīzija: piecu gadu laikā nozare sasniegs 100 miljonu eiro apgrozījumu

Mārtiņš Rutkovskis, LKĢA vadītājs, atklāja semināru ar uzrunu, kurā pauda stingru pārliecību par nepieciešamību nozari sakārtot, padarīt caurskatāmu un nodrošināt tai augstu pievienoto vērtību, tādējādi cīnoties pret ēnu ekonomiku un piesaistot gudrus un spējīgus darbiniekus.

LKĢA redzējums paredz savas struktūras ietvaros izveidot gan sertifikācijas centru, gan mācību centru. Šis solis ir saskaņots ar biedru vajadzībām, kuri pieprasa apmācības par tādām tēmām kā LIDAR, ortofoto un ģeodēzija, zinot precīzi, kas uzņēmumam nepieciešams. Savukārt sertifikācijas centra izveidei patlaban esot sagatavoti jau aptuveni 75% no nepieciešamās dokumentācijas, un janvāra beigās plānots iesniegt pieteikumu Latvijas Nacionālajā akreditācijas birojā (LATAK).

Lai gan nozares identificētais apgrozījums patlaban ir aptuveni 30 miljoni eiro, realitātē tas esot aptuveni 45 miljoni, jo trešdaļa slēpjas būvniecības sadaļā. Ja izdotos novērst ēnu ekonomiku, apgrozījums sasniegtu aptuveni 55 miljonus eiro. Turklāt asociācijas vīzija ir panākt, ka līdz 2029. gadam kopējais nozares apgrozījums sasniedz 100-115 miljonus eiro, sacīja M. Rutkovskis.

Būtiska nozares attīstības daļa ir izglītība un inženieru sagatavošana, uzsvēra M. Rutkovskis. Tāpat nozarei esot nepieciešams vienotais sertificēto personu un mērniecības pakalpojumu sniedzēju reģistrs, kur var identificēt uzņēmumus (visus komersantus, kas sniedz pakalpojumus ģeotelpiskās informācijas nozarē). Šādam reģistram būtu jāatrodas Valsts zemes dienesta (VZD) paspārnē, uzskata M. Rutkovskis.

“VZD vēsturiski ir bijis nozares “mātes institūcija”. Līdz ar to mēs neko jaunu neizdomājam – vienkārši turpinām loģisku un jau pastāvošu pieeju. Kāpēc tas netiek risināts caur sertifikācijas centriem – vai tā būtu LKĢA, LMB vai kāda cita institūcija? Tāpēc, ka šie centri un personas laika gaitā mainās, bet zemes dienests nemainās. Turklāt zemes dienesta rīcībā jau ir centralizēti dati,” norādīja M. Rutkovskis.

Vienotais reģistrs identificēs nozari, atvieglos birokrātiskos procesus, ļaus saņemt datus automātiski, kā arī samazinās iespējas negodprātīgiem komersantiem, solīja M. Rutkovskis. Šajā reģistrā uzņēmumiem būs jābūt ar sertificētām personām, un, ja to nebūs, uzņēmums no reģistra tiks izslēgts. LKĢA aprēķinājusi, ka reģistra esamība ietaupīs valsts izdevumus 125 000 eiro gadā apmērā.

Pēc M. Rutkovska uzrunas uzstājās Ikars Kubliņš, Mernieks.lv žurnālists, ar datu apkopojumu par mērniecības tirgus apgrozījumu, nomaksātajiem nodokļiem un darbu apjomiem. Ar šīs prezentācijas saturu un secinājumiem var iepazīties šajā rakstā: https://mernieks.lv/blog/2025/12/13/merniecibas-nozare-klust-produktivaka-un-baltaka-bet-kontrasti-starp-uznemumiem-pieaug/

Visiem redzamie, nesodītie nozares paradoksi

Aigars Ansbergs, SIA Ģeodēzists valdes priekšsēdētājs, seminārā sniedza detalizētu ieskatu mērniecības nozares datos un tendencēs, analizējot darbu apjomus, uzņēmumu produktivitāti un pakalpojumu vidējās cenas. Viņa analīze atklāj būtiskas anomālijas darba ražīgumā un potenciālo apgrozījumu atbilstībā.

Saskaņā ar Ansberga sniegtajiem datiem, tirgus dalījuma proporcija starp 2014./2015. gadu un 2021.–2024. gadu palikusi nemainīga: aptuveni 80% darbu veic tieši mērniecībā specializētie komersanti (“tīrie mērnieki”), bet 20% veic citi. Starp uzņēmumiem, kas aktīvi darbojas mērniecības jomā, bet nav “tīrie mērnieki”, ievērojamu daļu veido būvnieki un projektētāji. Piemēram, projektētājiem ir gan izpildmērījumi, gan topogrāfijas darbi. Turklāt topogrāfijas veic arī ceļu būves uzņēmumi. Interesanti, ka daži uzņēmumi nodarbojas arī ar zemes kadastrālo uzmērīšanu.

Arī valsts un pašvaldību sektors veic mērniecības darbus – starp tiem minami VAS “Latvijas autoceļu uzturētājs”, VAS “Latvijas Dzelzceļš”, AS “Gaso” un SIA “Rīgas ūdens”, kas reģistrē izpildmērījumus.

Analizējot VZD datus par kadastrālās uzmērīšanas pasūtījumu skaitu, redzams, ka kopš 2021. gada zemes vienību skaits ir samazinājies. Tomēr sniegto pakalpojumu skaits kopumā saglabājas konstants, norādot uz noturīgu pieprasījumu. Tāpat dati parāda, ka pieprasījums pēc izpildmērījumiem nemitīgi pieaug jau kopš 2014. gada, kamēr topogrāfiju skaits ir krietni samazinājies.

Viena no interesantākajām atziņām saistīta ar darba apjoma korelāciju ar darbinieku skaitu. A. Ansbergs norāda uz to, ka uzņēmumi ar lielu darbu skaitu, bet mazu darbinieku skaitu rada jautājumus par šādas efektivitātes ilgtspēju. Tika izcelti gadījumi, kur viens darbinieks spēj veikt 130, 180 vai pat 300 darbus gadā. “Jā, var gadīties atsevišķs, liels projekts, bet noturēt šādu tempu ilgstoši? Mūsu uzņēmums tirgū ir trīsdesmit gadus – mēs acīmredzot kaut ko nesaprotam,” ironizēja A. Ansbergs.

Aptaujājot klātesošos uzņēmumu pārstāvjus, tika noteiktas hipotētiskās vidējās cenas topogrāfiskajam plānam (300 eiro), izpildmērījumam (280 eiro) un kadastrālās uzmērīšanas pakalpojumam (600 eiro). Šīs cenas tika interaktīvi ievietotas Excel tabulā, lai aprēķinātu minimālo apgrozījumu, kādam būtu jābūt uzņēmumiem, ņemot vērā veikto darbu apjomu. Veicot salīdzinājumu, tika konstatēti būtiski apgrozījuma iztrūkumi, kas norāda uz to, ka daži uzņēmumi, kas reģistrējuši lielu darbu skaitu, nav uzrādījuši atbilstošu apgrozījumu.

Izvelkot “gaismā” vēl vairākus piemērus (tai skaitā arī par nomaksāto sociālo iemaksu atbilstību pārējiem uzņēmuma darbības rādītājiem), A. Ansbergs retoriski vaicāja: “Kāpēc šādi jārīkojas, ja to visu var skaidri redzēt?”, uz ko no zāles saņēma tikpat retorisku pretjautājumu: “Drīzāk – ja to var skaidri redzēt, kāpēc šādi vēl aizvien iespējams rīkoties?”

Kurš mūsu “mežā” galvenais?

Māris Krievs, “Metrum” valdes loceklis, savā prezentācijā runāja par izaicinājumu, kas skar darba kvalitāti un nozares prestižu – neskaidro atbildības sadalījumu starp sertificētu mērnieku un mērniecības uzņēmumu. Viņaprāt, šis atbildības sadalījums šobrīd ir izplūdis, radot apjukumu un veicinot negodīgu praksi.

M.Krievs skaidroja, ka atbildībai ir skaidri nodalāmas, normatīvajā regulējumā minētas jomas. Mērnieks, kas ir profesionāls speciālists, ir tieši atbildīgs par mērniecības darba tehnisko izpildi, mērījumu precizitāti, nodrošinot, ka visas procedūras ir pareizi ievērotas. Tā ir viņa personīgā atbildība (civiltiesiski apdrošināma), kas saistīta ar konkrētu darbību.

Savukārt uzņēmums ir atbildīgs par pakalpojumu sniegšanu un visu procesu kopumā. Uzņēmuma atbildība ir līgumiska. Tas nodrošina tehnoloģiskos risinājumus, veic procedūru izvērtēšanu, kļūdu analīzi, kā arī uzņemas finansiālo atbildību par mērnieka sertifikāta uzturēšanu.

Šo atbildības sadalījumu M. Krievs salīdzināja ar medicīnas nozari, kur ārstniecības iestāde nodrošina tehnoloģiskos risinājumus, līgumu slēgšanu un izvērtē kļūdas, bet sertificētais ārsts veic tieši manipulācijas un atbild par to pareizu izpildi atbilstoši visām procedūrām. Līdzīga kārtība valdot arī apsardzes nozarē.

M.Krievs uzsvēra, ka lielākā daļa līgumsaistību un civiltiesisko attiecību veidojas ar uzņēmumu. Strīdu un zaudējumu gadījumos, kas rodas trešajām personām, teorētiski var vērsties pret mērnieku, bet, ja zaudējumus rada līguma personai (klientam), tā vēršas pret uzņēmumu. Praksē, ja mērnieks aiziet no uzņēmuma vai nozares vispār, sūdzības visbiežāk tiks vērstas pret uzņēmumu.

Uzņēmums atbild par līguma termiņu izpildi, komunikāciju ar klientu, kā arī tehnisko nodrošinājumu. Saskaņā ar LKĢA noskaidroto, arī sertifikāta un civiltiesiskās apdrošināšanas maksa jāsedz uzņēmumam. “Uzņēmums ir finansiāli atbildīgs par sertificēta mērnieka – sava darbinieka – sertifikāta uzturēšanu un izglītību,” uzsvēra M. Krievs. Viņš arī norādīja, ka uzņēmumu licencēšana savulaik nodrošinājusi vēl vienu kvalitātes pārbaudes līmeni, pirms darbu nodod pasūtītājam, bet patlaban šāds skatījums ir izzudis no nozares perspektīvas, aizmirstot, ka par kvalitātes procedūrām atbild līgumslēdzēja puse.

Ja mērnieks atbild par pašu mērījumu pareizību, tad par darba organizāciju un nodrošinājumu atbild uzņēmums. Tieši šeit parādās dalītās atbildības princips. Ja mērnieks ir pieļāvis kļūdu uzmērījumā, bet viņam nav bijis nodrošināts atbilstošs aprīkojums – piemēram, instruments nav laikus kalibrēts, nav nodrošināta savlaicīga piekļuve objektam vai darbs nav pienācīgi sagatavots –, atbildība vairs negulstas tikai uz mērnieku. Šādā situācijā tiesā piedzenamā kompensācija tiekot sadalīta – mērnieks atbild par to daļu, kas izriet no viņa profesionālās rīcības, savukārt uzņēmums atbild par tiem apstākļiem, kas nav bijuši korekti nodrošināti – par organizāciju, aprīkojumu un darba apstākļiem, skaidroja M. Krievs.

Kaut gan likuma regulējums varētu norādīt, ka sertificēts mērnieks ir svarīgākais, praksē svarīgāks ir uzņēmums. Iemesls tam esot arī mērnieku zemais atalgojums, kas nozīmē – ja mērnieks pieļauj rupjas profesionālās kļūdas un zaudē savu sertifikātu, viņš var atgriezties darba vidē, nezaudējot ienākumus.

Pēc licencēšanas atcelšanas ap 2010. gadu mērniecības profesijas prestižs ir samazinājies, un sertificēts mērnieks vairs neesot prestiža profesija. Uzņēmumu (īpaši – būvniecības jomā) pārstāvji uzskatot mērnieku par “lieko, pēdējo ķēdes posmu, uz kuru vienmēr var novelt vainu, ja pasūtījums kavējas”. Savukārt uzņēmumiem būtu pietiekami lieli resursi, lai nozari padarītu prestižu, secināja M. Krievs.

Pēc M. Krieva prezentācijas izvērsās plaša diskusija.

Jana Brice iebilda, ka sertificētais mērnieks spējot pats uzņemties atbildību un klienti nereti vēršoties tieši pie mērnieka, jo uzņēmumos saziņa notiekot tikai ar sekretārēm. Uzņēmēji pauda pretēju pārliecību – neticību, ka ikviens sertificētais mērnieks spēj pilnā mērā atbildēt par visiem procesiem, turklāt klienti neskaidrību gadījumos pārsvarā vēršoties tieši pie uzņēmumiem, nevis mērniekiem.

Izskanēja arī jautājums, kāpēc valsts iestādes neapkaro galveno problēmu – mērniecības nozares “ēnās” strādājošos komersantus? No vienas puses, tam traucējot apjoms – nozare ir pārāk neliela, lai Valsts ieņēmumu dienests varētu veltīt pilnvērtīgus resursus ēnu ekonomikas apkarošanai mērniecībā, sacīja M. Krievs. Tomēr nav arī tā, ka nekas nenotiek. M. Rutkovskis informēja, ka 2022. gadā uzņēmumiem tika nosūtītas 93 informatīvas vēstules. Daļa uzņēmumu reaģējuši, un vairāki no tiem precizējuši savus gada pārskatus, deklarējot papildus ieņēmumus aptuveni 130 000 eiro apmērā. M. Krievs papildināja, ka padziļinātās pārbaudes tika veiktas divdesmit uzņēmumos. No tiem četri savu darbību beiguši, pieci pārdeklarējuši ieņēmumus, bet pārējie centušies formāli “atrakstīties”, sniedzot dažādus maz pārliecinošus skaidrojumus.

Šobrīd esošā sertificēšanas sistēma nav spējusi izķert būtiskas tirgus anomālijas, piemēram, gadījumu, kad viena sertificēta persona ir veikusi 1300 darbus gadā, norādīja A. Ansbergs. M. Krievs piebilda, ka sertificēšanas sistēma nedarbojas, jo nozares dalībnieki nesūdzas par saviem kolēģiem. “Uzņēmumam – pilnībā legālam uzņēmumam – šādu baiļu nav,” viņš sacīja, informējot, ka “Metrum” vairākos gadījumos vērsies sertificēšanas institūcijās, taču to reakcija pārsvarā bijusi nepietiekama.

Diskusijas dalībnieki nonāca līdz secinājumam, ka nolūkā, lai visi mērniecības tirgus dalībnieki būtu spiesti iznākt no “ēnām”, kā arī prasīt adekvātu samaksu par pakalpojumu, būtu nepieciešams celt vispārējo algu līmeni mērniekiem. Kā zināms, to varētu panākt vienīgi ar līdzīgu mehānismu, kā savulaik būvniecības nozarē – nozares ģenerālvienošanās par savu minimālo algu, kas būtiski augstāka par minimālo algu valstī. Taču problēma tā, ka atsevišķa ģeotelpiskās informācijas nozare vēl nav juridiski pastāvoša. LKĢA kā vienu no svarīgiem soļiem ceļā uz nozares definēšanu redz ģeotelpiskās informācijas uzņēmumu reģistra izveidi VZD paspārnē, portālam Mernieks.lv apliecināja M. Rutkovskis.

Viens no iebildumiem apšaubīja lietderību idejai par atgriešanos pie uzņēmumu licencēšanas, jautājot, kas šobrīd uzņēmumiem traucē ieviest, piemēram, ISO sertifikācijas prasības, lai nodrošinātu procesu kvalitāti. M. Krievs norādīja, ka tam traucē nelegālais tirgus apjoms, kas mērniecības nozarē esot vērojams vismaz pusē uzņēmumu. Kā galveno risinājumu cīņā pret nelegālo praksi viņš redz visu uzņēmumu veikto darbu reģistrēšanu vienotā sistēmā. Tiek sagaidīts, ka šāds reģistrs nodrošinātu caurspīdīgumu valsts iestādēm, dodot precīzas atskaites par veiktajiem darbiem. Savukārt uzņēmumu licences un līgumi ar VZD novērstu nepieciešamību pēc pašreizējām manuālajām pārbaudēm valsts pusē (vai mērnieku sertifikāti ir derīgi un pie kura komersanta mērnieks strādā), tādējādi ietaupot valsts iestādēm līdz pat 450 darba dienām gadā, aprēķinājusi LKĢA.

Patlaban paredzēta darba grupas izveide ar Tieslietu ministrijas, Ekonomikas ministrijas un VZD iesaisti, lai definētu skaidras prasības uzņēmumiem.

Mazāk ADTI kļūdu labojumu – vairāk darba laika

Jānis Klīve, Mērniecības Datu centra (MDC) izpilddirektors, prezentācijā pievērsās praktiskiem aspektiem, kas var palīdzēt uzņēmumu vadītājiem un mērniekiem uzlabot savus darba procesus. Kaut arī kopumā ir vērojama pozitīva tendence MDC saņemto augstas detalizācijas topogrāfiskās informācijas darbu kvalitātē, joprojām pastāv daļa vāju darbu, kuros atrodamas kļūdas.

MDC, lai analizētu kļūdu biežumu, veikuši darbinieku aptauju un apkopojuši reģistrēto darbu statistiku. Lai gan aptauja ir daļēji subjektīva, tā palīdzēja iedalīt kļūdas piecos galvenajos blokos:

1. Slāņi un topogrāfiskās informācijas neatbilstība (MK noteikumu Nr.281 1. pielikums).
2. Tekstu saīsinājumu neatbilstība (MK noteikumu NR. 281 2. pielikums).
3. Objektu atribūtu un raksturlielumu neatbilstība.
4. Ģeometrijas un kartogrāfiskā attēlojuma neatbilstība.
5. Kadastra informācijas uznešana, piezīmes, u.c.

MDC darbinieku aptaujas dati liecina, ka visbiežāk sastopamās kļūdas ir saistītas ar tekstu saīsinājumiem (2. pielikums). Kļūdas, kas attiecas uz 2. pielikumu, ir tik biežas, ka tās novērotas “visos darbos”. Vislabākais stāvoklis bija piektajā blokā – kadastra informācijas uznešana un piezīmes, kur problēmas rodoties reti, vien nejaušības dēļ.

Īpašu uzmanību J. Klīve veltīja darbu labošanas reižu statistikai, uzsverot nepieciešamību uzlabot procesus, sākot no otrās labošanas reizes. Lai gan darbi tiek reģistrēti salīdzinoši bieži jau pēc pirmajām labošanas reizēm (statistika kopumā nav slikta), kāds darbs atgriezies pat desmit reizes (tas gan ir tikai viens gadījums, iespējams, saistīts ar jaunpieņemtu darbinieku).

MDC sniedza skaitlisku piemēru, lai ilustrētu kļūdu cenu: ja izdotos uz pusi samazināt 1200 darbus, kuriem nepieciešama labošana (t.i., uzlabojot 600 darbus), un pieņemot, ka katra labošana un atkārtota iesniegšana mērniekam prasa 10 minūtes, kopējais ietaupījums veidotu 100 darba stundas, kas ir ekvivalents 12,5 darba dienām. Galvenā atziņa ir aicinājums ikvienam padomāt par kļūdām un censties labot tās uzmanīgāk, tādējādi ietaupot laiku gan MDC, gan mērnieku pusē.

ZKU iepirkumu konkursu izpildes kvalitāte var būt “pilnīgs mēsls”

Jānis Mažrims, SIA “Ventmetrs” valdes loceklis, savā ziņojumā atzīmēja, ka, aplūkojot iepirkumus zemes kadastrālās uzmērīšanas darbos, izvērtējot gan uzvarējušās cenas, gan darbu rezultātus, rodas secinājums, ka uzņēmumiem trūkst vienotas izpratnes par darba uzdevumu – katrs mērnieks darbu izprot un novērtē atšķirīgi. Bieži arī pašam pasūtītājam zemes kadastrālās uzmērīšanas vēlamais rezultāts esot “tumša bilde”, tāpēc to ir arī grūti tāmēt. Konkursos zemās cenas (piemēram, uzvar pretendents ar 20 000 eiro, kamēr pārējie sākuši solīt no 30 000) noved pie tā, ka tiek nodots “pilnīgs mēsls”, radot neapmierinātus pasūtītājus. Piemēram, “Latvijas Valsts meži” katru gadu tērē līdzekļus iepriekšējo mērnieku kļūdu labošanai.

J.Mažrimam nācies saskarties pat ar tādu kuriozu, ka iepirkuma konkursā uzvarējušais sertificētais mērnieks “no otra Latvijas gala” kā galveno motivāciju savai piesolītajai līgumcenai nosaucis… potenciālu rakt daudz kupicu.

Kā risinājumu J. Mažrims ierosināja līgumus dalīt divos maksājumos: viens līdz apsekošanai un robežu saskaņošanai, otrs – līdz zemes robežplāna izgatavošanai un reģistrācijai, lai labāk novērtētu veicamo darbu, kā arī pamatotu iespējamo otrās daļas sadārdzinājumu.

Cik daudzi mērniecībā var kļūt par “McDonald’s”?

Semināra noslēgumā uzstājās Kaspars Cveigelis, Vadītāju skolas vadītājs, kurš savā prezentācijā uzsvēra, ka uzņēmējdarbībā liela nozīme ir nevis individuālam varonīgumam, bet gan sistēmai un vienotībai.

Vadīšana ir balstīta uz fundamentāliem pamatprincipiem, līdzīgi kā fizikā, un to zināšana atvieglo vadīšanas procesu. Strukturāli efektīvs uzņēmums atšķiras no pūļa vai grupas ar skaidru mērķi, uzsvēra K. Cveigelis. Komandā, īpaši profesionālā līmenī, katram ir sava konkrēta vieta un uzdevums, kas nodrošina ātru saspēli un efektivitāti. Tomēr, ja uzņēmumā nav skaidras struktūras, tas pārvēršas par “spageti ar boloņas mērci”, kur iekšējā komunikācija (piemēram, 14 cilvēku uzņēmumā tā ir 91 komunikācijas līnija) apēd visu produktivitāti. Vadītājs aicina uzņēmumus fokusēties un izaugt tik lieliem, lai mazie konkurenti vairs neinteresētu, koncentrējot resursus uz savu produktu un klientu (piemēram, kā “McDonald’s” ar šauru specializāciju ātrās ēdināšanas jomā). Tā vietā, lai cīnītos ar maziem konkurentiem, ir jādefinē sava vērtība un produkts, koncentrējoties uz lieliem klientiem, kam nepieciešama augstāka kvalitāte vai specifiski pakalpojumi, kurus mazie konkurenti nevar nodrošināt, uzsvēra K. Cveigelis. Tiesa, ir jautājums, cik lielā mērā šo stratēģiju var attiecināt uz mērniecības jomu, kur, kā seminārā iepriekš atzīmēja A. Ansbergs, “par 90-95% pasūtījumu konkurē pilnīgi visi”, un “tikai 5-10% pasūtījumu” esot specifiskāki, kas prasa augstāku kvalifikāciju, papildu zināšanas vai tehnoloģijas (tālizpēte, utml.).

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv

FOTO: