Cilvēkiem, kas izglītību un pamata priekšstatu par ģeogrāfiju ieguvuši mūsu reģionā un pirms digitālā laikmeta uzvaras gājiena, priekšstats par to, kā izskatās pasaules karte, varētu būt krietni atšķirīgs no, piemēram, ASV izglītību ieguvušajiem vai arī mūsdienu jaunās paaudzes, kas šāda priekšstata gūšanai nereti varētu izmantot nevis skolu ģeogrāfijas atlantus, bet digitālo karšu servisus. Iemesls, protams, ir radikāli atšķirīgās pasaules karšu projekcijas.

Kā jau ikviens kartogrāfs zina, zemeslodi (kas pat nav precīzi apaļa lode) nav iespējams “izklāt” plaknē, vienā vai otrā veidā to neizkropļojot. Tā nu jau gadsimtiem ilgi cilvēce gluži kā pēc Svētā Grāla ir tiekusies pēc ideālās pasaules kartes projekcijas, un šie meklējumi nav apstājušies arī šodien.

Flāmu kartogrāfs Gerhards Merkators, iespējams, varētu būt ļoti pārsteigts, ka tieši viņa, pamatā jūrniecības navigācijas nolūkiem 1569. gadā pirmoreiz publicētā pasaules kartes projekcija, izrādījusies “visdzīvelīgākā” un visbiežāk izmantotā pat vēl 21. gadsimtā. Ir visai pārsteidzoši, ka tik ļoti izkropļots pasaules atveidojums (kur 2 miljonus kvadrātkilometru lielā Grenlande izskatās tikpat liela kā gandrīz 30 miljonus kvadrātkilometru platību aizņemošā Āfrika, kamēr kartes apakšā esošā Antarktīda vispār projicējas bezgalībā) ir ticis tik intensīvi izmantots ne tikai navigācijas vajadzībām, kur tā priekšrocības nosaka taisni paralēlās augstumu un garumu līnijas, kas ļauj ērti nospraust maršrutus, bet arī citviet. Piemēram, Amerikas Savienotajās valstīs Merkatora projekcija ilgu laiku tikusi lietota arī kā dominējošā skolu mācību programmās. Deviņdesmitajos gados tās popularitāte gan samazinājās, taču jaunu atdzimšanu Merkatora projekcija ieguva divtūkstošajos gados līdz ar nereti tieši navigācijai izmantoto digitālo karšu servisu kā “Google Maps”, “Open Street Maps”, “Here Maps”, “Bing Maps” u.c. attīstību. Gan šie servisi, gan arī, piemēram, mūsu pašu “Balticmaps” izmanto tieši Merkatora projekciju ar visu tās mainīgo mērogu.

Sazvērestību teorētiķi pat domā, ka Merkatora projekcija ir teju vai apzināts Rietumu pasaules koloniālisma manifests – parādot polu tuvumā esošo Eiropu un Ziemeļameriku kā daudzkārt lielāku, līdz ar to – svarīgāku – par metropoļu pakļautajām “trešās pasaules” teritorijām. Kā “pretindi” Merkatora projekcijai vēsturnieks Arno Peters 1973. gadā sāka popularizēt Džeimsa Gāla jau 1855. gadā aprakstīto projekciju (deviņdesmitajos gados tā pat tikusi ieviesta Bostonas skolās), kas savukārt iekrīt otrā galējībā. Šajā kartē prioritizēti adekvāti salīdzināmi teritoriju izmēri, savukārt pamatīgi izkropļotas ģeogrāfiskās formas un attālumi. Teritorijas pie ekvatora ir pamatīgi izstieptas vertikālā virzienā. Piemēram, Āfrika no tās ziemeļiem līdz dienvidiem izskatās apmēram trīsreiz garāka par Eiropu no Norvēģijas ziemeļiem līdz Grieķijas dienvidiem, lai gan šo attālumu patiesā atšķirība dabā nesasniedz pat divas reizes.

Jāsecina, ka vispieņemamākais kompromiss meklējams “zelta vidusceļa” risinājumos, proti, karšu projekcijās, kas veidotas, ietverot dažādus kropļojumus, taču visus “izlīdzinot” apmēram vienādi, nevis uz viena vizuālā faktora patiesas atspoguļošanas rēķina upurējot visus pārējos. Pie šādām projekcijām pieder, piemēram, Robinsona projekcija, Nacionālās ģeogrāfijas biedrības 1998. gadā par standartu adoptētā Vinkela-Tripela projekcija (nomainot šajā statusā tieši Robinsona projekciju), kā arī PSRS izstrādātā Kavrajska projekcija. Jāsaka gan, ka “Grenlandes testu” tā īsti neiztur arī neviena no šīm projekcijām, jo pasaules lielākā sala arī tajās izskatās mazliet “uzblīdušāka”, nekā tai būtu jābūt, ņemot vērā tās reālo izmēru.

Dažādi pasaules karšu projekcijas risinājumu meklējumi joprojām turpinās, un ik pa laikam tiek paziņots par kādas jaunas, “līdz šim visprecīzākās” pasaules kartes projekcijas izveidošanu. Vienu no šādām projekcijām 1999. gadā izveidoja japāņu arhitekts Hadžime Narukava, sadalot sfērisku virsmu 96 vienādos trijstūros. Pēc tam šie trijstūri savienoti kopā četrskaldnī, no tā savukārt izklājot plaknē pasaules karti, kurā ne tikai esot saglabātas sauszemes un okeānu proporcijas, bet arī (it kā) reālistiski atveidoti kontinenti. Par kartes ģenialitāti liecinot tas, ka to iespējams arī salocīt atpakaļ globusa formā. Tiesa gan, bez dīvainībām neiztiek arī šajā kartē. Brazīlija nez kāpēc tik ļoti izstiepta rietumu-austrumu virzienā, ka šis attālums vizuāli izskatās krietni garāks par ASV teritoriju no austrumkrasta līdz rietumkrastam (reālais attālums dabā ir apmēram vienāds), savukārt Krievija japāņa izveidotajā kartē atgādina bulli ar milzu kupri.

Savukārt tikai pirms dažiem gadiem radīta jaunākā “visprecīzākā” pasaules kartes projekcija. Tiesa gan, tā nav vienlaidus karte plaknē, bet divi apļa formas segmenti, katram no tiem attēlojot vienu no Zemes puslodēm (ziemeļu un dienvidu). Šo karti izveidojuši Prinstonas universitātes astrofiziķi.

Visticamāk, dažādi radoši centieni radīt gan vismazāk realitāti deformējošo un patiesāko priekšstatu sniedzošo, gan vizuāli pievilcīgāko pasaules karti turpināsies. Iespējams, jau drīzumā redzēsim vēl lielāku mākslīgā intelekta pienesumu līdzšinējiem cilvēku pūliņiem šajā jomā. Varbūt tieši mākslīgajam intelektam izdosies izveidot pašu perfektāko pasaules karti? Līdz tam iespējams iepazīties un arī interaktīvi paspēlēties ar visdažādākajām līdz šim radītajām projekcijām šajā interneta vietnē: https://observablehq.com/@floledermann/projection-playground