Ne vien mērniecībā, bet arī citās jomās laiku pa laikam izraisās diskusijas par to, cik pareizs ir zemākās cenas princips kā vienīgais noteicošais iepirkumu konkursu vērtēšanā, vai tas nedegradē pasūtījumu izpildes kvalitāti. Vieni no lielajiem mērniecības darbu pasūtītājiem Latvijā ir AS „Latvijas Valsts Meži” (LVM) un AS „Latvijas Dzelzceļš” (LDZ), kas katru gadu izsludina desmitiem iepirkumu konkursu. Tāpēc šo uzņēmumu pasūtījumu izpilde ir zināmā mērā „barometrs”, kas ļauj kopumā aplūkot konkursu uzvarētājfirmu mērniecības darbu kvalitāti. Lai noskaidrotu, kā iepriekšējos konkursos uzvarējušajām mērniecības firmām sokas ar pasūtījumu izpildi, Mernieks.lv sazinājās ar LVM struktūrvienības „Nekustamie īpašumi” direktoru Artūru Jansonu un LDZ nekustamā īpašuma reģistrācijas daļas vadītāju Aivaru Deksni.

A. Deksnis (LDZ) informēja, ka vairums firmu, ar kurām LDZ sadarbojas, darbus izpilda kopumā kvalitatīvi. Tomēr iepriekšējos gados, kad bija iepirkums topogrāfiskajiem darbiem, LDZ bijusi neapmierinātība ar vairākiem uzņēmumiem, jo LDZ ir specifiskas prasības, arī no aktuālo pasūtījumu izpildes tieši tie paši uzņēmumi lielāko daļu darbu nav pabeiguši un prasa termiņu pagarinājumus (savukārt par tiem darbiem, kas nodoti, pretenziju neesot).

A. Jansons (LVM) atklāj, ka kļūdas pasūtījumu izpildē esot visām firmām – „nav nevienas firmas bez grēka”. Taču atšķiroties uzņēmumu pieeja kļūdu labošanā un vēlmē no tām mācīties un neatkārtot. Sniegt konkrētu vērtējumu par katru no firmām, ar kuru LVM slēdzis līgumus, Jansons nevēlējās, taču kopumā esot novērojama tendence, ka mazās mērniecības firmas izrāda daudz lielāku interesi un apņēmību uzlabot savu darbu kvalitāti nekā lielās (ar plašu reģionālo pārstāvniecību tīklu). A. Jansons skaidro, ka mazajiem uzņēmumiem ir svarīgi saglabāt LVM kā lielu klientu, tāpēc tie arī ir naskāki uz darbu izpildes uzlabošanu, savukārt lielie uzņēmumi nereti atkārtojot tieši tās pašas kļūdas, ko pieļāvuši iepriekš pildītajos pasūtījumos.

Tomēr jāsecina, ka tas drīzāk ir tikai tāds psiholoģisks efekts, kuram nav juridiska pamata, jo iepriekšējo darbu izpildes kvalitāte nevar ietekmēt jauna konkursa rezultātus. Kā izrādās, iepirkuma likums vienkārši neparedz šādu iespēju. Profesionālās darbības pārkāpumus var konstatēt uzņēmumu licencētājs vai individuālo mērnieku sertificētājs, bet iepirkuma veicējam tas „neatraisa rokas” konkursa vērtēšanā, kur atliek tikai ņemt vērā zemāko piedāvāto cenu un nekādi citi manevri nav iespējami. Pirms dažiem gadiem LVM konkursos kā izvērtējuma princips gan pastāvēja nevis „zemākā cena”, bet „izdevīgākais piedāvājums”, jo, kā skaidro A. Jansons, toreiz vēl tika ņemts vērā arī otrs vērtēšanas kritērijs – piesolītais darbu izpildes termiņš – kas reizi pa reizei ienesa zināmas korekcijas konkursu rezultātos (piemēram, 2008. gada konkursā redzams, ka ne visās konkursa sadaļās uzvarējis zemākās cenas piedāvājums). Tomēr no šī kritērija LVM tagad atteikušies, jo tas izrādījies bezjēdzīgs – firmas sasola neizpildāmus termiņus, lai gan ir objektīvi apstākļi, kas neļauj tajos iekļauties, piemēram, ziema, kuras laikā nevar veikt mērniecības darbus, kā arī VZD kapacitāte dokumentu apstrādē.

Konkursu izvērtējumu neatkarīgums no pretendentu iepriekš izpildīto pasūtījumu kvalitātes ir būtiska iepirkuma likuma nepilnība, kas pieļauj diezgan lielus absurdus. Iznāk, ka tas, kurš zina, ka var piesolīt konkursā zemāko cenu, var atļauties strādāt paviršāk. Pieņemsim hipotētisku situāciju, kad kāds uzņēmums ir pilnībā „salaidis dēlī” iepriekšējo pasūtījumu, bet  pretendē atkal uz nākamo konkursu, atkal piesola zemāko cenu un… pasūtītājam nekas cits neatliek kā slēgt līgumu atkal ar šo pašu uzņēmumu. Protams, pēc tam var konstatēt pārkāpumus, iedarbināt sodu mehānismus, utt., bet vai resursus un laiku taupošāk nebūtu vienkārši paredzēt likumā iespēju, ka pretendents var tikt izslēgts no konkursa, ja konstatēti būtiski pārkāpumi tā iepriekš izpildītajos darbos konkrētajam pasūtītājam (t.i., LVM nevarētu izslēgt pretendentu, ja pārkāpumi konstatēti tā sadarbībā ar citu pasūtītāju, piemēram „Latvijas Valsts Ceļiem”), vai vismaz noteikt to kā vienu no iespējamajiem konkursa vērtēšanas kritērijiem? Šādas iespējas paredzēšana iepirkuma likumā motivētu arī lielās mērniecības firmas daudz rūpīgāk attiekties pret sava darba kvalitāti, jo pretējā gadījumā pastāvētu iespējamība pie citiem iepirkumiem no attiecīgā pasūtītāja vairs netikt.

Līdzās darbu kvalitātei, otra lieta, ar kuru mērniecības firmas reizēm mēdz „grēkot”, ir pasūtījumu izpildes termiņi. Arī šeit loģika tā pati – ja uzņēmums ļoti ilgi novilcina iepriekšējo pasūtījumu izpildes pabeigšanu, izteikti pārsniedzot līgumā noteikto termiņu, pasūtītājam būtu jābūt iespējai to ņemt vērā nākamajā konkursā.  Jo, kāpēc gan pasūtītājam būtu jāuztic jauni darbi uzņēmējam, kurš vēl nav ticis galā ar vairākus gadus veciem iepriekšējiem darbiem?

LVM būtiskas problēmas ar mērnieku darbu izpildi paredzētajos termiņos patlaban gan nav, liecina A. Jansona sacītais. 2009. gada konkursa darbiem vēl nemaz nav jābūt pabeigtiem, savukārt no 2008. gada konkursa aptuveni 96-97 % darbu esot izdarīti. Nepabeigtie pāris procenti esot dažas „astes” atsevišķos pagastos, kas palikušas uzņēmumiem „Metrum” un „Livland”, turklāt daļā gadījumu tam esot attaisnojoši iemesli – robežstrīdi. Ir arī neattaisnoti nepabeigti darbi, bet šajos gadījumos iedarbināti līgumos paredzētie soda procentu mehānismi. Kā saka A. Jansons: „Skaitītājs griežas”.

LDZ pērnruden noslēgto pasūtījumu līgumu izpildi kavējot visi uzņēmumi, informē A. Deksnis. Tomēr šeit esot jāņem vērā objektīvie apstākļi, jo aizgājusī ziema bija ļoti barga un gara, tādējādi aizkavējot darbu izpildi. Lielākās problēmas ar iekļaušanos laikā esot tikai vienam uzņēmumam, kuru darbi ievērojami kavējas un uzņēmums prasot pagarināt līgumu termiņus no 6 uz 8 mēnešiem. Tomēr ilgtermiņā LDZ pasūtījumu izpilde neievelkas – no senākiem konkursiem visi darbi esot paveikti. Pasūtījumu ātrākā izpildē esot ieinteresētas arī pašas firmas, jo LDZ neko nemaksā avansā, uzņēmumi saņem naudu tikai tad, kad darbi ir pilnībā pabeigti.

Nākas secināt, ka pasūtījumu izpilde termiņā nav tik aktuāla problēma, jo šeit uzņēmumu motivēšanai paša pasūtītāja rokās ir pietiekami iedarbīgas sviras – soda procenti vai avansa nemaksāšana, utt. Taču jautājums par pasūtītāja iespēju konkursā izvēlēties arī no kvalitātes viedokļa uzticamu, ne tikai zemākās cenas piedāvājumu izteikušu uzņēmumu, paliek atklāts.

Ikars Kubliņš