Londonā šobrīd notiekošo olimpisko spēļu uzmanības centrā ir sportisti, dažreiz arī pa kādam tiesnesim, līdzjutējam vai trenerim. Taču aiz šīs starmešu izgaismotās fasādes slēpjas arī nopietns daudzu un dažādu citu profesiju pārstāvju darbs. Vieni no tiem, kas padara olimpiskās sacensības iespējamas, ir arī mērīšanas profesionāļi, jo bez mērīšanas nebūtu iespējams noteikt olimpiskos rezultātus.

Olimpisko sacensību rezultātu noteikšanai pamatā nepieciešama triju realitātes dimensiju – laika, svara un attāluma – mērīšana. No šīm pēdējā ir tieši saistīta ar mērniecības nozari, tāpēc šajā rakstā pievēršamies dažiem izaicinājumiem, ar kuriem olimpiskajās spēlēs gan vēsturiski, gan arī konkrēti Londonas olimpiādes gadījumā šajā jomā bijis jāsaskaras.

Kā zināms, sākotnēji olimpiskajās spēlēs visu attālumu mērīšanai tika izmantotas mērlentes (pašu mērlenti kā savu izgudrojumu 1868. gadā patentēja Elvins Dž. Fellovs no ASV). Tomēr, augot prasībām pēc mērījumu ātruma un lielākas precizitātes, kļuva skaidrs, ka mērlenšu vietā jānāk citiem, automātiskiem mērīšanas instrumentiem. Par tādiem drīz vien kļuva elektroniskie attālumu mērītāji.

Pirmoreiz attālumu aprēķināt ar gaismas stara palīdzību zinātnieki mēģināja jau 50-tajos gados, taču gaismas lielā ātruma dēļ tolaik bija pārāk sarežģīti precīzi izmērīt laiku īsām distancēm. Šī ideja tobrīd tika atmesta, taču zinātniekiem drīz vien izdevās atklāt lēnāku gaismas staru, ko infrasarkanā starojuma formā radīja gallija arsenīda diode. Tas palīdzēja 60-to gadu sākumā uzkonstruēt pirmos elektroniskos attāluma mērītājus, kas drīz vien izraisīja apvērsumu sporta rezultātu mērīšanā.

Tomēr laiku pa laikam arī „mērīšanas dinozauri” aizvien tika likti lietā, kad kaut kādu iemeslu dēļ tehnisko ierīču veiktie mērījumi nebija uzticami. Par hrestomātisku piemēru no olimpisko spēļu vēstures kļuvis 1968. gada Mehiko olimpiādes tāllēkšanas sacensībās piedzīvotais Boba Bīmona fenomenālais „lēciens nākamajā gadsimtā”, kad, mēģinot izmērīt šo 8,90 metru tālo lēcienu (tas aizvien ir olimpiskais rekords), no sliedes (kas vienkārši nebija pietiekami gara) noskrēja optiskā mērīšanas iekārta un sacensību tiesnešiem nācās ņemt talkā veco labo mērlenti.

Mūsdienās mešanas un lēkšanas disciplīnas vieglatlētikā tiek mērītas ar lāzera attālumu mērīšanas sistēmām, kuru maksimālā pieļaujamā kļūda nedrīkst pārsniegt +/- 3 milimetru robežas. 2000. gadā „Leica” ieviesa jauna tipa lāzertālmēru tāllēkšanas disciplīnām, kurš pats spēja automātiski fokusēties uz precīzu sportista piezemēšanās vietu un izmērīt nolēkto attālumu dažās sekundēs. Mešanas disciplīnās sacensību tiesnesis novieto reflektorus vietā, kur piezemējies sportista mestais veseris, šķēps vai disks, bet cits tiesnesis (kurš stāv vietā, no kuras labi pārskatāms viss mešanas sektors) ar tahimetru aprēķina rezultātu (instruments izmēra attālumus gan līdz reflektoram, gan mešanas apļa centram un ar triangulācijas palīdzību izrēķina metiena attālumu). Savukārt augstlēkšanas un kārtslēkšanas disciplīnās tiek izmantotas kalibrētas tērauda latas, lai gan liela mēroga sporta sacensībās augstums tiek papildus pārbaudīts arī ar elektroniskajām attāluma mērīšanas iekārtām.

Ne mazāk svarīga par sportistu snieguma izmērīšanu (lēkšanā, mešanā) ir arī pašu distanču precizitāte ātruma sacensībās (skriešanā, riteņbraukšanā, peldēšanā, u.c.). Lai būtu iespējams reģistrēt pasaules un olimpiskos rekordus, distancēm dažādās olimpiādēs jābūt identiskām, kā arī, protams, konkrētajiem attālumiem atbilstošām. Izrādās, ka ir pieļaujams, ka tās ir nedaudz – par desmittūkstošo daļu – garākas (piemēram, 100 metru distance maksimāli var būt 100 metrus un 1 centimetru gara), taču nekādā ziņā ne īsākas.

Īpašas grūtības sporta sacensību organizatoriem allaž sagādājis nomērīt pietiekami precīzu maratona distances garumu. Tieši šī iemesla dēļ Starptautiskā vieglatlētikas federācija līdz pat 2004. gadam vispār nereģistrēja pasaules rekordus maratonā. Šādos attālumos un līkumotās trajektorijās bezspēcīgi acīmredzot ir pat modernie lāzertālmēri, taču beigās ticis atrasts krietni prozaiskāks – analogais risinājums. 2004. gadā par pietiekami precīzu maratona attāluma mērīšanas paņēmienu beidzot atzina jau 70. gadu sākumā izgudroto „Jones Counter” metodi, kad vienkārši uzskaita kalibrēta velosipēda riteņa apgriezienus un tādā veidā aprēķina kopējo attālumu.

Pavisam neilgi pirms Londonas olimpiādes – jūnijā, ASV Nacionālajā Standartu un Tehnoloģiju institūtā (NSTI) tika nokalibrēta 100 metru gara mērlente, kas pēc tam izmantota Londonas olimpisko spēļu maratona distances izmērīšanai, izmantojot „Jones Counter” metodi (vispirms nosakot, cik apgriezieni velosipēda ritenim nepieciešami šīs mērlentes garuma veikšanai un pēc tam, saskaņā ar īpašām procedūrām, ar riteņa palīdzību izmērot visu distances attālumu dabā). Mērlente tikusi kalibrēta, nostiepjot to taisnu +20 grādu temperatūrā pēc Celsija, ar pieļaujamajām nobīdēm +/- 15 grāda simtdaļas. „Šādos apstākļos NSTI lāzerinterferometru sistēmas iespējamās neprecizitātes ir 0,00018 metri”, atklāj NSTI tehniķis Kriss Blekbērns. Tiesa gan, 100 metru distances mērījuma precizitāti maratona gadījumā ar šo kalibrējumu un „Jones Counter” metodi vēl nav izdevies sasniegt – tā ir desmit reizes mazāka, pieļaujot tūkstošās daļas jeb tātad apmēram 40 metru pārsniegumu (taču, tāpat kā sprinta distancē, tiek garantēts, ka īsāka par nepieciešamo maratona distance noteikti nebūs).

No olimpiskajiem sporta veidiem vieglatlētika, protams, nav vienīgā, kur tiek izmantota elektroniskā attāluma mērīšana. Piemēram, burāšanas sacensībām Veimutas līcī Londonas olimpisko spēļu organizācijas komiteja (LOGOC) iegādājās modernu aprīkojumu, kas kopā ar lāzermērīšanu izmanto arī GPS. Pirms olimpiskajām spēlēm LOGOC pamatīgi pārbaudīja visas savā rīcībā esošās elektroniskās mērīšanas sistēmas, kopumā veicot 42 testus. „Mums jābūt drošiem, ka visas iespējamās mācības esam guvuši jau iepriekš, un, ka mums ir visas zināšanas, lai spētu sagādāt patiešām neaizmirstamas olimpiskās spēles”, komentēja LOGOC atbildīgais pārstāvis Pols Deitons.

 Ikars Kubliņš