Kurš teicis, ka Latvija ir starptautiski nekonkurētspējīga zeme? Vismaz Latvijas mērniecības speciālisti, kas devušies darba gaitās ārzemēs, atkal un atkal pierāda pretējo. Nesen portālā varējāt lasīt interviju ar mērnieku Māri Graudiņu, kurš uz laiku bija atgriezies no darba Anglijā un kuru kompānija atplestām rokām februāra beigās sagaidīja atpakaļ. Līdzīgā situācijā ir topošā ģeomātikas maģistre Janeta Turka, kas guvusi gan studiju pieredzi Norvēģijā (bakalaura studiju apmaiņas programmā), gan Vācijā (ģeomātikas maģistra studijas Karlsrūes universitātē), gan mēnesi ilgu mērnieces-praktikantes darba pieredzi Zviedrijā, Stokholmā, dzelzceļa tuneļu būvniecības darbos. Līdzīgi kā Mārim, arī Janetas darba spējas tikušas novērtētas un izteikts kārdinošs piedāvājums, lai jaunajai speciālistei nepaliktu šaubas par došanos atpakaļ uz Stokholmu.

Cik sena ir Tava interese par ģeodēziju, kad un kā tā sākās?

Es pat nezinu. Vidusskolas laikā man šādas intereses nebija nemaz. Taču interese par ģeogrāfiju man nāca līdzi jau no ģimenes, jo mans tēvs arī studēja ģeogrāfos. Tā kā skolā man padevās visi priekšmeti, tad izvēle, kur studēt, bija grūta, bet beigās izvēlējos ģeogrāfiju. Tā kā aizraujos ar orientēšanās sportu, bakalaura darbu rakstīju par orientēšanās karšu zīmēšanu.

Tad jau sanāk, ka tev bija jāstrādā par ģeogrāfijas skolotāju… Kā tavs ceļš aizveda līdz studijām Karlsrūes universitātē?

Tā jau visi smējās, ka būs jāstrādā par ģeogrāfijas skolotāju. Taču trešā kursa vidū es sāku strādāt “Jāņa Sētā” – pēc tam krīzes laikā šo darbu gan zaudēju. Pēc tam izdomāju doties apmaiņas programmā uz Norvēģiju. Tieši Norvēģijā guvu zināšanas ģeomātikā, ģeodēzijā un tur arī uzzināju par starptautisko ģeomātikas maģistra programmu Vācijā, Karlsrūes universitātē, kur iestājos tūdaļ pēc LU ģeogrāfu absolvēšanas un kuru pašlaik cenšos pabeigt. Studijas aizkavējušās, jo man ir “interesants” maģistra darba vadītājs – darba tēma visu laiku tiek paplašināta. Darba ietvaros jau trīs reizes mērīts Dzintaru Mežaparka skatu tornis Jūrmalā. Ceru, ka ceturto reizi tas nebūs jādara.

Kāds ir tava pētījuma mērķis?

Par šo pašu torni savu doktora disertāciju izstrādā arī doktorante Būvniecības fakultātē, kura cenšas noskaidrot, kā cilvēku pārvietošanās, kāpšana tornī ietekmē tā svārstības – viņai ir hipotēze, ka tornis, līdzīgi kā tilts, sāk svārstīties, kad par to pārvietojas cilvēki. Mēs to pētām no ģeodēzijas perspektīvas, cenšamies ar plašāk pielietojamajām metodēm noskaidrot, cik iespējams.

Kādi ir pirmie secinājumi?

Pēc GNSS datiem var noteikt, ka cilvēku kāpšana tiešām ievērojami ietekmē torņa svārstības – ja bez cilvēkiem tornis svārstās līdz 1 cm, tad ar cilvēkiem kustības sasniedz jau 5 cm. Savukārt vējš torņa kustības ietekmē minimāli, jo tornim ir sava paškustību frekvence, kurā tas kustās arī bezvējā. Principā jau jebkura izteikti vertikāla būve kustās. Sākumā mums bija doma mērīt “Saules akmeni” – tur droši vien būtu vēl jautrāk, vērot, kā satiksme pāri Vanšu tiltam ietekmē tā svārstības.

Vai nebija grūti “ielēkt” ģeomātikas maģistra studijās Karlsrūes universitātē ar LU ģeogrāfijas bakalaura izglītību?

Nē, jo Latvijā ģeogrāfijas studijas patiešām ir labā līmenī. Karlsrūē manā kursā mācījās studenti no visas pasaules – no Āfrikas, Āzijas, abām Amerikām… Pārstāvētas nebija vienīgi Austrālija un Okeānija. Līdz ar to, lai studenti no tik dažādām vietām varētu mācīties vienā līmenī, pirmais bija “izlīdzināšanas” semestris, kad pasniedza pašus pamatus. Man sanāca daudz ko atkārtot no tā, ko jau biju mācījusies.

Kāpēc tik dažādu tautību studenti? Vai pašiem vāciešiem nav intereses studēt ģeomātiku, vai arī vietējie nespēja izturēt konkursu?

Nezinu. Varētu teikt, ka starp mums bija tikai pusotrs vācietis – meitene vāciete, un puisis no Bulgārijas, kurš visu dzīvi bija nodzīvojis Vācijā, bet sevi par vācieti gan neuzskatīja. Vispār mēs kursā sākotnēji bijām ļoti daudz – vairāk par divdesmit. Pasniedzēji nezināja, ko ar mums iesākt, jo iepriekšējā gada kursā bija bijuši tikai astoņi. Pēc pirmā semestra “atbira” tikai viens students – 40 gadu vecs afrikānis, kurš iepriekš nekad mūžā nebija strādājis ar datoru.

Kā tad tāds varēja kvalificēties studijām – vai tad konkursa nebija nekāda?

Es arī nesapratu, kas ar to konkursu īsti bija. Taču izglītība tur ir augstā līmenī – studējot ārzemēs, ir patiešām jāmācās.

Cik liela bija studiju maksa?

Sākotnēji tie bija 500 eiro par semestri, taču vēlāk to atcēla.

Kā no studijām Vācijā nokļuvi līdz tuneļu mērīšanai Zviedrijā?

Tas atkal ir jautrs stāsts. Vienā no reizēm, kad biju aizgājusi līdz universitātei, pie ziņojumu dēļa pamanīju liela Vācijas uzņēmuma “Bilfinger” sludinājumu, ka darbam Stokholmā pie tuneļu būves uz pieciem, sešiem mēnešiem meklē studentus-praktikantus un prasa tikai pamatzināšanas mērniecībā. Tā kā man jau bija radusies sajūta “cik ilgi var rakstīt tikai maģistra darbu”, nolēmu, ka mēģināts nav zaudēts, un aizsūtīju pieteikumu. Pēc divām nedēļām, kad biju jau pavisam aizmirsusi par to, man pēkšņi zvana no Stokholmas. Viņi jautāja, vai es esot gatava braukt tagad, atbildēju, ka – būtībā jā, nekas mani Vācijā netur. Pēc nedēļas man zvana vēlreiz un jautā: “Nākampirmdien vari braukt šurp?”. Atbildēju, ka jā, un tā arī nokļuvu Zviedrijā.

Kas tie ir par tuneļiem, ko mērīji Stokholmā?

Tie ir paredzēti piepilsētas vilcieniem. Stāsts ir tāds, ka dzelzceļa līnija, kas iet cauri Stokholmas centrālajai stacijai, ir uzbūvēta 19. gadsimta beigās un paredzēta satiksmes intensitātei ap 15 vilcieniem dienā. Šobrīd tur iet ap 20 vilcieniem stundā, un līnija ir pārslogota. Tāpēc pirms dažiem gadiem tika sākta jaunas dzelzceļa līnijas izbūve pazemē, rokot zem Stokholmas centra 6,7 kilometru garu tuneli – vēl dziļāk par metro līnijām.

Cik dziļi zemē tas ir?

Kā kurā vietā, bet oficiāli minēts, ka no 10 līdz 40 metriem.

Kā šī tuneļu rakšana notiek tehniski un kādu lomu šajā procesā ieņem mērnieki?

Tuneļu rakšana notiek ar urbšanas un spridzināšanas palīdzību, virzoties uz priekšu pa 4 metru gariem posmiem. Tiklīdz kā 4 metri tunelī ir izspridzināti un attīrīti, mēs, lejā strādājošie “mazie mērnieki”, dodamies iekšā un uzmērot pārbaudām, vai tiešām izrakti precīzi 4 metri, nevis, piemēram, 3,60 metri. Tāpat mēs veicam arī dubultu pārbaudi ar lāzerskenēšanas palīdzību, būtībā tas ir svarīgākais, jo tieši skenēšanas dati parāda, vai viss ir atbilstoši profilam.

Tu minēji – “mazie mērnieki”. Ko tad dara “lielie mērnieki”?

“Gudrie mērnieki” jeb mūsu priekšnieki kontrolē to, lai tuneļa spridzināšana un urbšana notiktu pareizajā virzienā, viņi sarēķina un ievieto koordinātas datorsistēmā.

Kā tunelī ir nostiprināti un izvietoti ģeodēziskie punkti?

Punkti ir vienkārši ieskrūvēti tuneļa sienās ar tajos iestiprinātām mazām plastmasas prizmām. Tie izvietoti ik pa desmit metriem, abās tuneļa puses, vēl daži ir augšā pa vidu, un kopā veidojas iekšējais tīkls.

Kāda ir pieļaujamā kļūda, novirzes iespēja?

Tāda faktiski nedrīkst būt, jo tuneli visā garumā jau nerok tikai mūsu kompānija, bet vēl sešas – līdz ar to jāpanāk precīzs savienojums. Iekšējais tīkls ir ļoti blīvs, iespējamā kļūda varbūt ir daži milimetri, bet mēs tuneli rokam 10 centimetru platāku, nekā teorētiski vajadzētu, tāpēc tie daži mm lomu nespēlē.

Ko tieši tu darīji?

Es darīju dažādas lietas, bet pārsvarā stāvēju pie instrumenta, jo jāpiemēra gan ģeodēziskie punkti, gan skeneris, reizēm arī lielās bormašīnas. Darba diena vispār mums bija 10 stundu gara – no septiņiem rītā līdz pieciem vakarā.

Kur tu Stokholmā dzīvoji?

Dzīvojām dzīvokļos, ko piešķir kompānija. Uzņēmums atmaksāja arī sabiedriskā transporta izdevumus, tāpat arī lidmašīnas biļetes turp/atpakaļ uz Vāciju.

Taču uzņēmums droši vien ietaupa uz tā rēķina, ka izmanto praktikantus?

Jā, protams, algu atšķirība ar vadošajiem mērniekiem ir ļoti ievērojama. Kā praktikantei man uz rokas mēnesī maksāja 600 eiro, taču man piesolīja turpmāk maksāt jau pilnvērtīgu mērnieka algu, kas ir 4 reizes lielāka.

Kādas ir drošības prasības, strādājot tuneļos, vai pirms tam jāiziet kādi kursi?

Pirms sāc strādāt, tev ir apmēram stundu gara saruna ar drošības instruktoru, pēc tam viņš izsniedz tev ķiveri un uzlīmi, ko uz tās uzlīmēt, kas apliecina, ka drošības instruktāžu esi izgājis.

Vai laikā, ko pavadīji Stokholmā, tuneļos notika arī kādi nelaimes gadījumi?

Esot bijuši diezgan nopietni negadījumi. Reiz viena meitene esot paslīdējusi un nokritusi atmuguriski, kāpjot pa kāpnītēm lejā no lielās urbjmašīnas, kuras ir līdz 2 metriem augstas.

Tev ir dzīves pieredze gan Vācijā, gan Zviedrijā un Norvēģijā. Ko tu novēroji, kā tu varētu aprakstīt šīs tautas un valstis, un kur tev patika labāk?

Nez kāpēc, tiklīdz ir runa par vāciešiem, visi saka, ka viņi ir perfekcionisti, taču, dzīvojot Vācijas dienvidrietumu stūrī, gandrīz Francijas pierobežā, es to perfekcionismu tā īsti netiku redzējusi. Laikam šajā ziņā tur ir pārāk liels iespaids no Francijas. Drīzāk zviedri šķita kārtīgi, taču mēnesis tomēr ir pārāk īss laiks, lai vērtētu. Visvairāk man patika Norvēģijā – kad pirmo reizi biju tur saistībā ar orientēšanās sacensībām, es sapratu, ka šī ir vieta, kur vēlos atgriezties. Tur ir tāds miers! Neviens nekur nesteidzas, ne par ko neuztraucas, cilvēki ir smaidīgi un laipni, neatkarīgi ne no kā. Ja tu izdomā tur iziet paskriet, neviens neskatās uz tevi ar lielām acīm, it kā jautājot: “Ko tu tagad dari?”. Es domāju, ka šo dzīvesveidu ietekmē arī Norvēģijas skaistā daba. Stokholmā dzīves ritms ir straujāks. Lielās pilsētas man vispār ne pārāk patīk, bet ko darīsi.

Kādi ir Tavi nākotnes plāni? Gribētu palikt Zviedrijā?

Es esmu sapratusi, ka nebūšu zinātniece, man nepatīk rakstīt ntos papīrus. Es gribu reāli strādāt, kur uzreiz ir redzams rezultāts. Zviedrijā kādu laiku es vēl strādāšu, bet nezinu, cik ilgi – arī uzņēmums nevar pateikt, cik ilgi mēs vēl tur būsim, pašlaik ir skaidrs tikai par šo gadu. Taču viņiem projekti ir visā pasaulē – ja Stokholmā darbs beidzas, tad es pat nezinu, uz kurieni mani tālāk var aizsūtīt. Mani kursabiedri, kad braucu uz Norvēģiju, smējās: “Tie, kas aizbrauc ERASMUS programmā, tā īsti Latvijā vairs pēc tam neatgriežas”. Toreiz sacīju: “Es noteikti atgriezīšos!”. Taču pēc tam iznāca pārcelties uz Vāciju, tagad darbs Stokholmā… Zinu, ka Vācijā es negribētu palikt – tā ir pārāk apdzīvota, pārāk trokšņaina, pārāk piesārņota. Klusā, mierīgā Skandināvija man patīk labāk.

Latvijā ārpus Rīgas jau arī ir klusi un mierīgi…

Jā, bet kuram gan “celtos roka” pēc pusgada vai gada nostrādāšanas Zviedrijā braukt atpakaļ uz Latviju un strādāt par 4 reizes mazāku algu tikai tāpēc, ka te ir mājas?