Ņemot vērā uzsākto diskusiju portālā mernieks.lv un diskusijas laikā uzdotos jautājumus, uzskatījām par nepieciešamu mazliet plašāk izvērst tēmu par to, kāpēc vispār AS “Latvijas valsts meži” pasūta veikt kadastrālās mērniecības darbus un kāpēc īpaši kontrolē darbu nodevumu kvalitāti, ko ikdienā, jebkuršs cits zemes īpašnieks bieži vien nedara.

AS “Latvijas valsts meži” tika nodibināta 2000. gadā ar mērķi realizēt īpašnieka funkcijas valstij piederošajos mežos, nodrošinot to apsaimniekošanu un aizsardzību. Sabiedrības dibināšana bija loģisks turpinājums iepriekš apstiprinātai Mežu politikai un Valsts meža dienesta institucionālai reformai, kas paredzēja nodalīt mežu uzraudzības funkcijas no mežu apsamniekošanas, ko līdz šim valsts mežu platībās realizēja Valsts meža dienests. Kā zināms arī valsts mežu platības zemes reformas sākumposmā tika piešķirtas lietošanā attiecīgajām Valsts meža dienesta Virsmežniecībām, kuras pēc 2000. gada tika pārņemtas AS “Latvijas valsts meži” valdījumā.

Uzsākot valsts mežu platību apsaimniekošanu tika konstatēts, ka praktiski neviena no savā laikā lietošanā piešķirtajām valsts mežu zemes vienībām nav uzmērīta un reģistrēta zemesgrāmatā, tāpēc AS “Latvijas valsts meži” Valde pieņema lēmumu veidot speciālu struktūrvienību, kuras galvenais uzdevums būtu uzņēmuma apsaimniekošanā esošo valsts  mežu ārējo robežu sakārtošana un kadastrālā uzmērīšana.

2002. gadā, nodibinoties AS „Latvijas valsts meži” struktūrvienībai LVM Nekustamie īpašumi, tika uzsākta valsts meža zemju robežu kadastrālā uzmērīšana. Sākotnēji tika pieņemts kļūdains lēmums, ka kadastrālās uzmērīšanas “gala produkts” ir zemesgrāmatas apliecība un ka ir pareizāk kontraktēt visus veicamos darbus kopā. Respektīvi, gan robežu uzmērīšanu, gan reģistrāciju zemesgrāmatā veiktu viens uzņēmējs, kas katram darbu veidam piesaistītu apakšuzņēmējus. Diemžēl patiesība izrādījās skarbāka un pirmajos konkursos mums nācās cīnīties ne tikai ar nekvalitatīvi veiktajiem mērniecības darbiem, bet arī ar ģenerāluzņēmēju nespēju elementāri sakoordinēt apakšuzņēmēju darbības.

Paralēli tam tika konstatēts, ka dažās mērniecības kompānijas, saprotot, ka nosauktās cenas par pakalpojumu ir tik zemas, ka dabā korekti uzmērīt robežas nemaz nesanāks, sāka veidot zemes robežu plānus tos kamerāli pārzīmējot no kadastra kartes, domādami, ka mežsaimnieki tik un tā atšķirību neuztvers.

Tajā laikā robežu uzmērīšanu, tajā skaitā izpildīto darbu kvalitāti, reglamentēja 2000.gada 4.septemrī apstiprinātā „Zemes vienību robežu uzmērīšanas instrukcija”. Vērts atgādināt instrukcijas 13.sadaļas „Mērniecības darbu kontrole un pieņemšana” 13.2. un 13.3. punktus: „VZD mērnieku izpildīto zemes vienību robežu uzmērīšanas darbu kvalitātes kontroli un darbu pieņemšanu realizē VZD reģionālā nodaļa, nozīmējot šo darbu veikšanai mērniecības speciālistu – kvalitātes inženieri, bet darbu kvalitātes nodrošināšanas pārraudzību – VZD reģionālās nodaļas auditors”, kā arī „Licencētu (sertificētu) mērnieku un licencētu juridisku personu veikto mērniecības darbu kvalitātes kontroli VZD reģionālās nodaļas neveic, jo darbu atbilstību Instrukcijas prasībām nodrošina paši darbu izpildītāji.

Jāpiezīmē, ka instrukcija (arī visi iepriekšējie normatīvie akti) neparedzēja konkrētu instrukcijas punktu, ka zemes īpašniekam ir tiesības apstrīdēt izpildīto darbu kvalitāti. Zemes īpašnieks drīkstēja vienīgi neparakstīt mērnieka sagatavoto Robežu apsekošanas, atjaunošanas vai noteikšanas aktu. Ja mērnieks nespēja atrisināt pamatotās vai nepamatotās pierobežnieka vai „ierosinātāja” prasības, strīdu skatīja VZD teritoriālā nodaļa vai arī tā nonāca pie LR VZD ģenerāldirektora. Strīdus būtība tajā laikā bija galvenokārt par „robežu izlikšanu dabā” un zemes īpašnieki paši bija atbildīgi par robežas ierīkošanu. Zemes īpašnieki ne vienmēr izprata viņiem izsniegto plānu un aktu būtību, parakstīja tos, redzot tikai tajā brīdī esošo robežu dabā. Tikai pēc laika atklājas robežojošo zemes plānu nesakritība, plānu neatbilstība lēmumiem un to grafiskajiem pielikumiem, kuri, savukārt, neatbilst pagasta zemes ierīcības projektiem, vai, izrādījies, ka kāds no pierobežniekiem jau robežas nedaudz „pārkārtojis”.

Sākot reāli pārbaudīt mērnieku iesniegtos valsts meža zemju robežu uzmērījumus agri nonācām pie atziņas, ka esošie uzmērīšanas normatīvie akti grūti pielietojami LVM situācijā, kad jāuzmēra milzīgas zemes vienības. Galvenās problēmas ir sekojošās:

1. Lielais pierobežnieku skaits un to neatsaucība savu zemju robežu lietās. Praktiski mērniekam vienam pašam jātiek galā ar lielu skaitu robežojošo zemju plāniem, kuri ilgi pētāmi, lai atrastu savietojuma līnijas un tad vēl tie jāsavieto ar aktuālo kadastra karti. Lielākoties LVM pierobežnieki jau sen „ierādīti” vai „instrumentāli uzmērīti” un robežas ir noteiktas, bet dabā, lielākoties, tās nekad reāli nav atbilstoši ierīkotas.
2. „Ierosinātāja” pilnvarotais pārstāvis – mežsaimniecību iecirkņa vadītājs, kura pārziņā ir simtiem zemju vienību ar milzīgām platībām, nespēj nodrošināt mērnieku ar reālu informāciju par „savu” zemju robežām un ar ilgstošu klātbūtni mērniecības procesā . LVM iecirkņu vadītāji vadās nevis pēc pastāvīgi „precizētās” kadastra kartes, bet gan no tās kadastra grafiskās informācijas, kura no VZD nonāca viņa (vai iepriekšējo iecirkņa vadītāju) rīcībā pēc pēdējās meža inventarizācijas veikšanas. Te gribētos piezīmēt, ka minētās  inventarizācijas balstījās uz  VZD 2000.-2002. gada kadastra grafisko informāciju.
3. Zemes reformas sākumposmā dabā vēl reāli ir pastāvējuši situācijas elementi, pa kuriem tikušas noteiktas robežas, bet tagad šo elementu vairs nav – ceļi uz jau neeksistējošām mājām, grāvji, kuri sen ir aizsērējuši, jo ir zaudējuši savu sākotnējo nozīmi, utt.. Lai mainītu robežas aprakstu – jāmeklē pierobežnieks, kurš ir vai emigrējis uz ārzemēm, nomiris, bet mantinieki vēl nav stājušies savās likumīgajās tiesībās, vai arī zemes īpašums pieder juridiskai personai, kurai arī visai maza nojauta par to,  kur ir šī zemes gabala robežas.
4. Iekšējās situācijas uzmērīšana, kas nelielām zemes vienībām bija vienkārši veicama, bet lielajos mežu masīvos to izdarīt korekti, neieguldot lielus līdzekļus, nemaz nav iespējams. Papildus ir arī jāmin mūžīgā problēma par dažādo izpratni par zemes lietošanas veidiem, starp meža inventarizācijas veicējiem un mērniekiem.

2007.gadā stājās spēkā MK Noteikumi Nr. 182 „Noteikumi par nekustamā īpašuma objekta noteikšanu” un tajos jau tika noteikts, ka „ierosinātājs” (234.3.punkts) „pretenziju gadījumā apstrīdēt zemes kadastrālās uzmērīšanas rezultātus var Valsts zemes dienestam vai civiltiesiskajā kārtībā”.

 Minētie noteikumi beidzot ļāva LVM uzsākt visu iesniegto darbu pārbaudi dabā, ne tikai balstoties uz pašu izteikto iniciatīvu, bet arī atsaucoties uz konkrētu normatīvo regulējumu. Izvērtējot mežsaimniecībās strādājošo nekustamā īpašuma apsaimniekošanas vadītāju veikto pārbaužu rezultātus, 2008.gada 13.oktobrī ar AS „Latvijas valsts meži” rīkojumu tika noteikta „Kārtība „AS Latvijas valsts meži” valdījumā esošo zemju robežu kadastrālās uzmērīšanas kamerālo un lauka darbu kvalitātes veikšanai”. Minētā kārtība uzlika par pienākumu LVM NĪ apsaimniekošanas vadītājiem mežsaimniecībās vadīties pēc vienotas procedūras – veicot uzmērīšanas lauku darbu izpildes un iesniegtās tehniskās dokumentācijas kvalitātes pārbaudes pirms darbu pieņemšanas un apmaksas.

Tehniskās dokumentācijas pārbaudes galvenais uzdevums ir izvērtēt mērnieka iesniegtās dokumentācijas atbilstību līdz šim mežsaimniecību rīcībā esošajai grafiskajai informācijai – mežu inventarizācijas materiāliem. Izvērtēt atšķirības pēc robežu konfigurācijas, pierobežnieku plānos agrāk norādīto robežpunktu skaita, nepieciešamības gadījumā tikt skaidrībā ar robežpunktu nostiprinājumiem pierobežnieku plānos un pārbaudei iesniegtajā LVM robežu plānā. Katra konstatētā neatbilstība izsauc ķēdes reakciju – jāskata tālāk ar problēmu saistītie dokumenti ar mērķi, lai tagad tiesiski un tehniski noteiktās robežas nākotnē neradītu strīdus un tiesu darbus, jo vēlāk to risināšana būs gandrīz neiespējama. Praksē esam pārliecinājušies, ka nav lietderīgi uzsākt lauku darbu pārbaudi, ja iesniegtajā dokumentācijā atklājas „neizskaidrojamas lietas”.

Lauku darbu pārbaudēs jāpārliecinās par tagad uzmērītās un ierīkotās robežas atpazīstamību dabā, iespēju robežās jāpārliecinās, vai mērniecībā nav pieļautas rupjas kļūdas izvēloties neatbilstošas precizitātes uzmērīšanas metodes, vai nav „liekas” robežzīmes un vai to „netrūkst”, jāpārliecinās par LVM identifikāciju zīmju (plākšņu) esamību un izvietojuma pareizību. Lauku darbu kontroles mērķis ir panākt, lai valsts meža zemju robežas būtu reāli redzamas un saprotamas visu līmeņu LVM darbiniekiem, mežu izstrādātajiem, kopējiem un, galvenais, robežojošo zemju īpašniekiem. Apzinoties, ka LVM ir tūkstošiem pierobežnieku, nevar pieļaut, ka robežu ierīkošana un nostiprināšana būtu atšķirīga no attiecīgajā laikā normatīvajos aktos noteiktā.

LVM uzmērīšanas precizitātes pārbaudei dabā izmanto 50-metrīgo ruleti, kas izmantojama, lai atrastu dabā „pēc plāna esošo” robežpunktu, mēģinot to identificēt pēc piesaistes abrisa, pārmērot attālumus no robežpunkta līdz ceļa asij, vērtējot ceļa, grāvju, atbērtņu platumus, ierīkoto un „izrauto” robežpunktu centru garumus, identifikācijas stabu garumus un to diametrus un izlases kārtībā pārmērot attālumus starp dabā nostiprinātajām robežzīmēm (parasti – līdz 100 m). Ja tiek konstatēta robežu malu garumu nesakritība par vienu metru un vairāk – uz vietas tiek mēģināts atrast izskaidrojumu, tiek pārmērīti attālumi starp blakus esošajiem robežpunktiem, pētīta situācija dabā un plānā, pētīti robežpunktu centri. Līdz šim nav bijuši gadījumi, kad pārbaudē klātesošais mērnieks apšaubītu LVM konstatēto kļūdu, kuras rezultātā netiek pieņemts darbs. Biežākie skaidrojumi: tā ir pārrakstīšanās kļūda sastādot plānu, dabā „uzrakts robežpunkts citā vietā” (bijis grūti uzrakt kupicu blakus kokam), dabā pazudis mērnieka „puļķis” un ierīkots „apmēram tajā vietā”, robežpunkts atjaunots pēc mežacūkas vandālisma, kura tur saodusi smaržu no mērnieku pusdienām, robežas posms „jau bijis agrāk uzmērīts” (iespējams ar GPS)  utt..

Izlases kārtībā tiek pārbaudīti robežpunktu nostiprinājumi, salīdzinot dabā fiksēto nostiprinājuma veidu ar mērniecības dokumentos fiksēto. Ārkārtīgi reti vizūra pilnībā atbilst noteikumu prasībām, bet ja robeža dabā ir atpazīstama pēc koku marķējumiem un stigmietiem,  krūmainās vietās ir veikta loģiska vizūras veidošana –  darbs tiek pieņemts.

Kārtība paredz fiksēt visus konstatētos pārkāpumus pārbaudes aktā, kas tiek sastādīts iespēju robežās turpat uz vietas mežā, atzīmējot pārbaudes vietas plānos un turpat fiksējot konstatēto. Dokumentus paraksta atbildīgais mērnieks, kurš obligāti piedalās pārbaudē un personas, kuras vada vai piedalās pārbaudē. Līdz šim nav bijuši gadījumi, kad atbildīgais mērnieks atteicies parakstīt pārbaudes aktus. Nav bijuši gadījumi, kad par uzmērīšanas līguma izpildi atbildīgā amatpersona būtu vērsusies pie LVM vai citās instancēs, apstrīdot pārbaudēs konstatēto un atsakoties norādītās kļūdas novērst.. Pārbaužu materiāli tiek arhivēti.

2008.gadā tika pieņemti MK Noteikumi Nr. 522 „Zemes robežu strīdu komisijas darbības kārtība”. Tagad, atskatoties uz piecu gadu noieto, jāsecina, ka mērnieki VZD Zemes robežu strīdus komisijām, kurās pamatā darbojas juristi, kas, no juridiskās tehnikas lietošanas veidokļa, ir nesalīdzināmi spēcīgāki par visu līmeņu mērniecības speciālistiem, vēl līdz šim laikam nespēj atbilstoši visām prasībām argumentēt strīdus būtību un sagatavot Pieteikumu atbilstoši prasībām. Tā rezultātā strīdi ievelkas gadiem. Pēc LVM ieskata, šī problēma ir steidzami un nopietni jārisina. VZD vajadzētu organizēt zemes kadastrālajā uzmērīšanā sertificētajām personām nopietnu apmācību ar „gala eksāmenu” Pieteikumu sagatavošanā visdažādākajās strīdus situācijās.

2012.gadā stājās spēkā MK Noteikumi Nr.1019. „Zemes kadastrālās uzmērīšanas noteikumi”. Tajos jau „Ierosinātāja” tiesības ir plašākas, un proti:

273.3. punkts: „ja radušies iebildumi pret zemes kadastrālās uzmērīšanas darbu atbilstību šo noteikumu prasībām, atteikties parakstīt zemes kadastrālās uzmērīšanas dokumentus, norādot iebildumu pamatojumu un parakstītos iebildumus parakstot;

273.4. punkts: ja radušies iebildumi pret zemes kadastrālās uzmērīšanas darbu atbilstību šo noteikumu prasībām, iesniegt iesniegumu (sūdzību) sertificēšanas institūcijā”.

Apzinoties reālo situāciju un problēmas ar valsts meža zemju robežu uzmērīšanu, LVM līdz šim nav vērsusies ne VZD, ne sertificēšanas institūcijās ar prasību pārtraukt attiecīgo personu darbību šajā nozarē, nesaskatot reālas iespējas pie esošās normatīvās vides un zemes reformu seku apmēriem, to panākt. Pēdējos gados, slēdzot līgumus par mērniecības darbiem, ir pastiprināta uzņēmēju atbildība par darbu kvalitatīvu un savlaicīgu izpildi. Ir nopietni soda naudu maksājumi par kavējumiem, kurus, neskatoties pat uz vairākkārtējiem līguma izpildes gala termiņu pagarinājumiem, tomēr nākas uzņēmējiem maksāt. Ir gadījumi, kad uzņēmēji pēc vairāku gadu „vilcināšanās” atsakās no darbu izpildes, lauž līgumu un maksā soda naudu.

2010.gadā LVM tika uzsākts papildus robežu uzmērīšanas kontroles process, auditējot mežsaimniecībās strādājošo nekustamā īpašuma apsaimniekošanas vadītāju pieņemto darbu kvalitāti. Auditam tiek izvēlētas zemes vienības, kuras ir pieņemtas iepriekšējā gadā, neņemot vērā izpildītāju. Auditā piedalās LVM Nekustamie īpašumi vadība, nekustamā īpašuma apsaimniekošanas vadītājs un viens no pieaicinātajiem konsultantiem, kuri praktiski pārzina zemes reformas likumdošanas jautājumus. Galvenais princips – censties aptvert visu mežsaimniecības teritoriju. Galvenokārt tiek skatītas zemes vienības robežas dabā, vērtēts situācijas plāns, pievērsta uzmanība apgrūtinājumiem, ja dabā reāli atpazīstams attiecīgais objekts. Auditi tiek organizēti pavasara un rudens mēnešos, kuri, tāpat kā pati uzmērīšana, ir labvēlīgākais laika periods kvalitatīvam darbam. Auditā, atšķirībā no uzmērīšanas darbu pieņemšanas laikā veiktās kontroles, kura nespēj pilnībā aptvert visu zemes vienības perimetru, izmantojot kvadraciklus, kas aprīkoti ar GPS, tiek apsekota visa zemes vienības sauszemes robeža, kā arī izvēles kārtībā pārmērīti attālumi starp nostiprinātām robežzīmēm. Pēc būtības – skatīts tiek viss tas, kas jāskata LVM NĪ vadītājam pieņemot darbu no izpildītāja.

Pavasara un rudens auditu laikā konstatētos pārkāpumus fiksē attiecīgajos aktos un tie tiek izsniegti arī auditēto zemes vienību uzmērītājiem (uzņēmējiem). Ja aktā ir konstatēti pārkāpumi, kuri būtiski ietekmē izpildīto (un pieņemto) darbu kvalitāti, tad izpildītājam tiek uzdots saprātīgā termiņā pārkāpumus novērst. Turpmāk tiek plānots, ka pavasara audita laiks tiks veltīts iepriekšējā gadā nodoto uzmērījumu pārbaudei, bet rudens audita laiks – iepriekšējā gada audita laikā konstatēto pārkāpumu novēršanas izpildes kontrolei.

Lai mērniecības jomā strādājošiem būtu reālāks priekšstats par fiksētajām kļūdām meža zemju robežu uzmērīšanas darbos, sniedzam pārskatu par 2012.gada audita rezultātiem.  Auditētas 114 zemes vienības ar platībām no 0.47 ha līdz 2653 ha.