2013 gads ir iezīmējies kā atklāts ‘’karastāvoklis’’ starp VZD un nozari. Grūti ir pateikt, kurš no VZD puses iniciēja un uzturēja šo ideju, bet attiecību apogeja bija novērojama LVM seminārā decembrī Rīgā. Ja divām pusēm ir tik kardināli atšķirīgs redzējums par lietu kārtību, tad visticamāk, ka kaut kas nav kārtībā ar likumdošanu un veidu kā tā tiek realizēta dzīvē. Jautājums ir par to, kurš ilgtermiņā būs ieguvējs, jo lielā mērā pateicoties šim ‘’karastāvoklim’’ ir kvalitatīvi uzlabojies sabiedrisko organizāciju darbs, sabiedrisko organizāciju savstarpējās attiecības un kopīgi ir paveiktas būtiski svarīgas lietas nozarei. Pirmo reizi sabiedrisko organizāciju iebildumi (par 1019 noteikumu grozījumiem) nonāca līdz MKK sēdei.

 Pieļauju, ka ir pienācis brīdis nozares ietvaros aktualizēt, izspriest un nonākt pie vienota viedokļa par sertificēta mērnieka atbildību. Ja mēs paši to nedarīsim, tad visticamāk, par to parūpēsies kontrolējošās organizācijas ar jaunām likumdošanas iniciatīvām un tad kā parasti sāksies haotiska viedokļu formulēšana, nervozitāte un nekvalitatīva likumdošanas iniciatīva. Mēģināšu pamatot, kāpēc tas kļūst aktuāli. Kad tika izstrādāti sertifikācijas noteikumi, tad ar sertificēta mērnieka atbildību tika domāts, ka mērnieks ar savu parakstu atbild par tām darbībām, kuras objektā veic mērnieks kopā ar palīgiem. Normatīvajā aktā formulējums ir savādāks (45.8 punkts par sertifikāta anulēšanu (ja sertificēta persona PATI nav veikusi zemes ierīcības, zemes kadastrālās uzmērīšanas vai ģeodēziskos darbus, bet ir parakstījusi CITU personu sastādītos dokumentus par veiktajiem darbiem, kā šo darbu izpildītājs)), to var tulkot arī, ka pilnīgi visas darbības jāveic sertificētam mērniekam. Pirmās pazīmes par šīs normas tulkošanu jau ir parādījušās atteikumu veidā, kad lielos objektos vienas dienas laikā parādās izdrukas no dažādiem instrumentiem, tātad sertificēta persona paraksta svešu darbu, jo nevar vienlaicīgi atrasties pie diviem instrumentiem. Diemžēl, kamēr nav aprakstītas mērnieka palīga funkcijas un pienākumi, tikmēr mūs jebkurā brīdī var apsūdzēt par svešu darbu parakstīšanu. Nozarē strādāju pietiekami ilgi, lai varētu atļauties paust savus novērojumus. Universālo mērnieku, tādi kuri visās sertificējamās nozarēs ātri un kvalitatīvi veic visus darbus, labākā gadījumā ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Raksturīgākā nozare, kurā mērnieks gandrīz visu izdara pats ir ģeodēziskie darbi. Pats noskrien ar štoku, izlīdzina un sazīmē. Birojos, kuros ir vairāki mērnieki un to palīgi, pilnīgi normāli izveidojas darba dalīšana. Kadastrālajā uzmērīšanā darba dalīšana ir vēl izteiktāka. Gribas apgalvot, ka kamerālos darbus absolūti lielāko tiesu taisa kamerālists-jurists kurš atbild par zīmēšanu, lietas kārtošanu, bet mērnieks apseko, skaņo un mēra dabā. Pieļauju, ka tas nav ideāls modelis, bet tā ir realitāte un tā strādā lielākais vairums. Tātad atbilstoši 45.8, ja kamerālists gatavo aktus un plānus, tad tā ir sertifikāta anulēšana sertificētam mērniekam, kurš uz lauka skaņo aktus un paraksta plānus. Varbūt ir loģiski ļaut darīt katram to, ko viņš māk un mākslīgi nelauzt to kas strādā. Piemēru ir milzums. Klasiska svešu darbu parakstīšana ir pat tad, ja arī kamerālistam ir sertifikāts KU, jo plānu un aktu paraksta  un par to atbild viens mērnieks. Es saskatu šo problēmu un primāri laikam būtu jānodefinēt mērnieka palīgs ar atbildības, funkciju un amata aprakstu, un paralēli arī sertificēta mērnieka pienākumi, kuros būtu precīzi jānosaka kuras funkcijas mērnieks nedrīkst deliģēt palīgiem.

 Otrs atbildības aspekts ir sertificēta mērnieka atbildība pret tā pārstāvēto juridisko personu. Dažreiz arī varētu teikt sertificētās personas atbildība pret daudzajām juridiskajām personām kurās viņš strādā par sertificētu mērnieku. Dotajā brīdī līderim ir sešas reģistrētas darba vietas. Šī visticamāk būs nākamā lieta, kura nozarei būtu jāmēģina sakārtot (līdzīgas problēmas ir arī būvniekiem).

 Jo vairāk domāju par šiem jautājumiem kopējā valsts kontekstā, jo drūmākas perspektīvas. Profesija tiek aizstāta ar biznesa modeli, darbs ierāmēts lētākā piedāvājuma formā, juridiskais status tiek mainīts bieži un tā lai varētu izbēgt no nodokļiem vienlaicīgi uzvarot iepirkumos, atbildība ievērpta juridiskos kalambūros. Darbu reģistrācija VZD tiek pārvērsta par dārgu, ilglaicīgu un noslēpumainu misiju ar neparedzamām juridiskām sekām, jo ar šusmām gaidām kādas jaunas interpretācijas un skaidrojumi atkal tiks pielietoti. Bet ko iesākt tiem mērniekiem, kuri vienkāši vēlas normāli strādāt?

 Sanāca ne visai optimistiski. Jaunajā gadā gribētu, lai mēs visi kļūtu draudzīgāki, koleģiālāki, informētāki un optimistiskāki. Sāksim ar sevi.

PS. Pēc raksta uzrakstīšanas izlasīju janvāra ‘’Nacional Geographic’’ galvenās redaktores Lindas Liepiņas slejā. ‘’Mūsu sabiedrībā diemžēl arvien vairāk attīstās cilvēka atbildības deficīts un sirdsapziņas trūkums, un aug pieņēmumi, kas rosina patvaļību un bezatbildību. Mēs brīžiem neizprotam vai nemaz nevēlamies par to domāt, jo vieglāk ir izlikties, ka citi ir tādi paši. Grūti ir, pārvarot sevi, paņemt kajapo šķēpus un iet cīnīties par to, ko paši vēlamies un varam, vieglāk ir iemest to kāda cita ‘’dārziņā’’ un izlikties, ka viss ir tā, kā tam jābūt.’’