Portāla Mernieks.lv lasītājs Jancis iesūtījis savas pārdomas par aktuālāko mērnieku sertifikācijas jautājumos – ir izstrādāti sertificēšanas normatīvā regulējuma grozījumu priekšlikumi, kuros paredzēta arī viena sertifikācijas centra noteikšana.

2013,gada martā uzrakstīju un palūdzu ievietot mērnieks.lv pārdomas par mērnieku sertifikāciju [http://www.mernieks.lv/article/1867]. Ar prieku pārlasīju komentārus. Pieļauju, ka sertifikācijas problēmas nozarē bija ‘’sasāpējušas’’ vairākām iesaistītajām pusēm un ir notikusi virzība uz noteikumu izmaiņām. Divarpus gadu laikā ir paveikts ļoti liels darbs. ‘’Sabiedrības integrācijas fonda’’ ietvaros notika diskusijas nozarē, kā rezultātā tapa priekšlikumi. Šie priekšlikumi kalpoja kā bāze darba grupai, kurā sabiedrisko organizāciju deleģētie pārstāvji kopā ar valsts iestāžu pārstāvjiem pusgada laikā strādāja pie noteikumu grozījumu projekta. Šajā brīdī ir sagatavots gala ziņojums [http://lkga.lv/263-2/].

 Neiedziļinoties sīkumos, noteikumu grozījumos tiek lūgts iestrādāt normas, kuras liks būtiski aizdomāties negodprātīgiem kolēģiem par savu darbu kvalitāti, jaunajiem būs ilgāk jāpastrādā palīga statusā, centriem pavērsies reālas iespējas uzraudzīt un eksaminēt, vajadzības gadījumā mērniekam būs iespēja pašam uz laiku apturēt sertifikātu, beidzot tiks definēts eksperta statuss, izmaiņu būs daudz un ne visiem patīkamas. Atsevišķos jautājumos notika uzņēmumu aptaujas, lai būtu objektīvāks viedoklis un varētu iestrādāt loģiskākas prasības, paldies par atsaucību. Tik tālu viss ir jauki un skaisti, ļoti ceru, ka lielākā daļa no priekšlikumiem arī tiks realizēti noteikumos.

Pieļauju, ka tagad, kad kļuvis zināms darba grupas gala ziņojuma teksts, pamodīsies pseidoaktīvisti, kuri kārtējo reizi neko nav zinājuši, dzirdējuši un sapratuši. Jau tagad var vērot, kā katrs iesaistītais mēģina piemērīt noteikumu projektā iestrādāto ‘’mētelīti’’ un tas ir tikai normāli, kādam tas spiež, cits vispār nevar uzvilkt un būs tādi, kuri teiks, ka varēja būt vēl ciešāks. Ņemot vērā to, ka izstrādē piedalījās nozares aktīvisti, un mērķis bija sakārtot darba vidi, tad uz šo brīdi ir sasniegts labs rezultāts. Bailes ir par ko citu.

Gala ziņojumā ir priekšlikums par vienu, valsts deleģētu sertifikācijas centru. Ir pilnīgi skaidrs, ka kā potenciālais un vienīgais sertifikācijas centrs nav domāts ABC un ir pilnīgi skaidrs, ka viņi izmantos VISUS pieejamos līdzekļus un resursus, lai nepieļautu sava biznesa ierobežošanu. Pilnīgi loģiska un saprotama rīcība. Es ilgi esmu mēģinājis sev noformulēt, kā būtu labāk, viens vai vairāki centri. Nezinu, riski ir abos variantos, bet pilnīgs neprāts būs, ja cīņā par vienu centru tiks likvidēts viss panāktais un izdarītais sertifikācijas noteikumu grozījumos.

Stūrakmens SC deleģējumam ir sabiedriskā organizācija. Valstij ir jāizvēlas nozares sabiedriskā organizācija(s), kura(s) tālāk veido jauno sertifikācijas centru. Tātad loģiski, ka tuvākajā laikā mums nozarē, visticamāk, tiks veidota jauna sabiedriskā organizācija. Negribu analizēt esošo darba stilu, bet viennozīmīgi, ja nozarē ir mērnieks, kurš grib strādāt sabiedrisko darbu, tad iespēja izpausties tiek dota jau tagad – nāc un dari, visi priecāsies un novērtēs.

Es pieņemu, ka jauna sabiedriskā organizācija ir neizbēgams fakts ABC skatījumā, jo to diktē biznesa intereses un mērķis – izpildīt visas prasības, lai varētu turpināt sertifikāciju mērniecības nozarē. Papildus indikators ir ABC izsūtītā anketa, kurā nepārprotami rezultāts tiek virzīts uz atziņu, ka jau esošās sabiedriskās organizācijas nav spējīgas aizstāvēt mērnieku intereses [https://docs.google.com/forms/d/1pfG5hqyYbx3t-MFr72y2J-6JQrFkcdJt3mJyNQ_C1p8/viewform?c=0&w=1].

Kas šajā jaunajā organizācijā stāsies? Vai esošam sertifikācijas centram ir problēmas atrast burkānus un, ja vajag, tad arī pātadziņu procesa veicināšanai? Pašlaik izskatās, ka tiks radīts formāls veidojums, jo, lai sabiedriskā organizācija sāktu reāli strādāt, ir nepieciešami zinoši vadītāji, biedri, kuri ir gatavi veltīt savu brīvo laiku un finanses, un šo organizāciju būtu jāatzīst nozarē un Valsts zemes dienestam (VZD). Pieļauju, ka to vairāku gadu laikā varētu arī panākt, ja vien organizācijas mērķis būtu citāds.

Ja skatās no nozares interešu puses, iznāk, ka esam pilnīgas bezizejas priekšā. Trešā sabiedriskā organizācija laikā, kad notiek normāla sadarbība un kvalitatīvs darbs starp Latvijas Mērnieku biedrību (LMB) un Latvijas Kartogrāfu un ģeodēzistu asociāciju (LKĢA)?

Jautājums ir – kā rīkoties, gaidīt un vērot šo SC cīņu no malas, priecāties par kādas puses veiksmēm un neveiksmēm un to pareizi vajadzīgajā brīdī nokomentēt?

Varbūt beidzot ir pienācis laiks atkārtoti un nopietni sākt izskatīt Mērniecības likuma jautājumu. Tā būtu savlaicīga un adekvāta atbilde putrai, kura tūlīt varētu sākt vārīties. Mums, mērniekiem, līdzīgi kā advokātiem, ārstiem, notāriem, vērtētājiem, tiesu izpildītājiem un citu normālu profesiju pārstāvjiem beidzot būtu vajadzīgs nozares likums. Pozitīvais – VISI sertificētie mērnieki sastāv kolēģijā, vienreiz gadā ir pilnsapulce, ikdienas darbus veic padome, ir revīzijas komisija un uzraudzība. Problēmas izskata disciplinārlietu komisija. Ja nozarē būtu tikai viena sabiedriskā organizācija, kuras sastāvā būtu jāietilpst visiem sertificētajiem mērniekiem, tad pat nerastos jautājums, kam deleģēt uzraudzību. Vairs nevarētu teikt, ka “tie tur, tajā sabiedriskajā organizācijā slikti strādā un neaizstāv mērnieku intereses”. Izmantojot nu jau vairāk kā 20 gados mūsu valstī pārbaudītus mehānismus un pārņemot tos no jau strādājošiem likumiem (vistuvākais ir advokātiem), pielabojot tos mūsu vajadzībām, mēs varētu izstrādāt darba materiālu diskusijas uzsākšanai. Neaizmirsīsim, ka nozarei jau ir bijis mēģinājums kļūt patstāvīgai, ieviešot zvērināta mērnieka statusu un zinām, kā tas beidzās. Varbūt ir vērts papētīt vēstures arhīvu materiālos, atmiņu stāstos, kam bija interese „norakt” zvērināta mērnieka institūciju.

Mērniecības nozari, alegorijās runājot, ir “dzemdējusi” VZD. 23 gadus esam skoloti un mācīti, sabārti un pazemoti, paslavēti un saņēmuši arī kādu konfektīti. Mērniecības likuma izstrādes kontekstā mēs esam pilnīgi atkarīgi no VZD (un Tieslietu ministrijas) labās gribas – ja pateiks nē, tad tas arī būs NĒ. Ja mums izdotos pierādīt, ka likums būtu abpusēji vajadzīgs un izdevīgs abām pusēm, tad kaut kas varētu sanākt.

Vienkāršāk ir nekā nedarīt, ļauties procesam. Alternatīva ir iesaistīties procesā, veltīt daļu sava brīvā laika un enerģijas, lai izdiskutētu ideju par Mērniecības likumu un veicinātu tā virzību. Ja šādas diskusijas rezultātā nozare nonāks pie viedokļa, ka varam saglabāt esošo situāciju un iztikt bez likuma, arī tas būtu rezultāts. Lai likums rastos, būs vajadzīga drosme, griba un ļoti liela politiskā veiksme.

Ļoti ceru, ka nozares potenciāls un griba ir pietiekoša, lai sāktu iet šo garo ceļu.

Laimīgu 2016-to gadu.

Jancis.

P.S. Zinu ka lecu par augstu, bet ir apnicis vērot to bezpalīdzīgo trulumu.