SIA “Mērniecības Datu centrs” izpilddirektore Una Krutova šāgada Latvijas Mērnieku biedrības kopsapulcē piedzīvoja īstu zvaigžņu stundu – ne vien saņēma goda apbalvojumu par līdzšinējo ieguldījumu nozarē, bet arī tika ievēlēta par biedrības valdes priekšsēdētāju. Mērniecības nozarē tieši šobrīd atkal uzliesmojis kārtējais hronisko nebūšanu saasinājums – Valsts kontrole skaļi atgādinājusi, ka pašreizējā uzraudzības sistēma kadastrālajā uzmērīšanā nedarbojas.  Kā izrādās, Una ne pirmo reizi nonāk situācijā, kad jāuzņemas atbildība par ielaistu un sarežģītu problēmu risināšanu. Taču ar mesiānisma izjūtu viņa neslimo – nevis personiskās ambīcijas, bet gan komandas mērķi, šajā gadījumā tātad visas mērnieku kopienas intereses būšot tas motīvs, kas noteiks virzienu Unas stūrētajam biedrības buru kuģim. Ar vienu piebildi – ja vien tā burās no pašu mērnieku puses pūtīs pietiekami stiprs vējš.  

Kā tu aizrāvies ar mērniecības jomu? Vai tiešām jau bērnībā vecmāmiņas priekšā lasītie “Mērnieku laiki” rosināja pirmo interesi par nozari?

Par nozari nē, taču “Mērnieku laiki” ir īsts visdažādāko cilvēku raksturu koncentrāts. Gandrīz ikvienam, ar kuru ikdienā sarunājos, piestāv kāds personāžs no “Mērnieku laikiem”. Piemēram, ir Pietuka Krustiņš, kurš daudz un cēli runā par augstiem ideāliem, taču – viņš ir tikai runātājs. Tajā pašā laikā romānā ir arī tādi “šiverīgie” kā Prātnieks, kurš visas lietas “sakārto”. Vai it kā tik godīgie Ķencis un Pāvuls, kas tēlo lielus draugus, bet paklusām iet pie mērnieka un mēģina viens par otru kaut ko sastāstīt, lai paši tiktu pie lielāka zemes gabala. Vai, piemēram, Švauksts, kuram pulkstenim naudas nesanāk, taču pulksteņa ķēdei gan pietiek…

Kā īsti nonāci līdz mērniecības jomai?

Pie tā “vainīgi” ir mani kursabiedri Latvijas universitātes Ģeogrāfijas fakultātē. Viņi pēc augstskolas bija dabūjuši darbu Valsts zemes dienestā, kamēr es tobrīd strādāju vispirms skolā, pēc tam Valsts Jaunatnes iniciatīvu centrā, līdz ar to tobrīd lielāka varbūtība manā dzīvē bija virzīties kultūras jomā. Taču deviņdesmito gadu vidū šajā nozarē bija ļoti zemas algas – atceros, ka mana pirmā alga bija 17 lati mēnesī… Savukārt zemes dienestā maksāja kādus astoņdesmit latus – uzreiz jūti atšķirību, kāpēc vērts pievērsties mērniecībai! Tobrīd tieši bija “mērnieku laiki” jeb zemes reforma, kad visiem deva zemi un bija nepieciešami darbinieki, robežu zīmētāji. Tātad es arī biju viena no tiem, kuri zīmēja tos “sasodītos” robežplānus, par kuriem visi tagad “kaujas”.

Kas tad bija pamatā tam, ka šis process “aizgāja šķērsām”? Kāpēc šodien esam situācijā, kad kadastrs pilns ar kļūdām?

Pavisam vienkārši – lai veiktu pienācīgu mērniecības procesu, bija nepieciešams laiks un nauda. Taču tobrīd zemi vajadzēja visiem un uzreiz. Tāpēc tika pieņemts lēmums, ka notiks nevis ģeodēziskā tīkla izveidošana un mērniecība, bet vienkārši – “dalām zemi”! Tāpēc joprojām vairāk nekā puse zemes robežu ir ierādītas. Ievietojot šo informāciju citā kartogrāfiskajā materiālā ar augstākām precizitātes prasībām, tas būtu jāņem vērā. Neviena sistēma pati nekad nesapratīs, ka daļa no kadastrā esošajām robežlīnijām realitātē atbilst, piemēram, divdesmit metru platām joslām. Taču sistēmas vienkārši tiek mehāniski savietotas… Otrkārt, deviņdesmitajos jau neviens arī nezināja, kā pareizi darīt – vēl nupat bijām pavisam citā sociālekonomiskajā sistēmā ar kolhoziem, kur nevienam prātā nevarēja ienākt, ka pēc dažiem gadiem kāds “kasīsies” par metru zemes.

Kur pēc VZD tavas profesionālās karjeras ceļš veda tālāk?

Kādu laiku strādāju “Lattelecom”, kuri bija ieguldījuši naudu lieliskā ģeotelpiskās informācijas sistēmā, taču līdz ar īpašnieku maiņu šis projekts tika slēgts. Pēc tam kādu laiku strādāju Rīgas pašvaldības iestādēs un uzņēmumā “Rīgas Ģeometrs”. Jāatzīst, ka, sākot strādāt “Rīgas Ģeometrā”, es par inženierkomunikācijām nezināju neko, taču man bija jāvada nodaļa ar kungiem, kas bija strādājuši šajā nozarē ilgāk, nekā es biju dzīvojusi…

Kā tas gadījās?

Par uzņēmuma Inženiertīklu uzmērīšanas nodaļas darbu bija daudz sūdzību, tajā nebija kārtības, un es acīmredzot izskatos pēc tādas, kura to spētu ieviest. Nezinu, kāpēc, jo pati sevi es tā neizjūtu, taču parasti iznāk tā, ka es iegados kādos lielos, fundamentālos, sistēmu veidojošos procesos, kas vēl atrodas savā sākuma stadijā. Piemēram, tobrīd vēl nebija ierasts, ka inženierkomunikācijas jāmēra pie atvērtām tranšejām vai, ka tas vispār ir iespējams. Toreiz būvnieks atnesa savu izpildshēmu un mērnieks to vienkārši pārzīmēja. Es diezgan ilgu laiku cīnījos, lai tas tā nebūtu.

Iznāk, ka tu spēji šo paradigmu mainīt – no pārzīmēšanas uz reālu uzmērīšanu?

Jā, vismaz Rīgas pilsētā noteikti.

Tev esot vairākas akadēmiskās izglītības. Vai to iegūšana bijusi nepieciešamība vai tev vienkārši piemīt vēlme arvien vairāk izzināt un tuvs princips “mūžu dzīvo, mūžu mācies”?

Abējādi. Būtībā mani vajā arī tāds kā mazvērtības komplekss – sajūta, ka atrodos nozarē, kurā man it kā nebūtu jāatrodas, jo savulaik ģeogrāfos iestājos tāpēc, ka toreiz, vēl padomju laikos, tā bija viena no profesijām, kurā strādājot, varēja aizceļot tālākās ekspedīcijās. Tāpēc ģeodēzijā visu laiku jūtos kā īsti “neizmācījusies”. Taču es nebūt neesmu students, no kura vajadzētu ņemt piemēru – ģeodēzijas maģistrantūru pabeidzu vien desmit gadu laikā, tagad esmu iestājusies doktorantūrā, droši vien tur studēšu līdz pensijai. (smejas).

Tagad tu esi ievēlēta par Latvijas Mērnieku biedrības valdes priekšsēdētāju. Kā tu jūties, šo pienākumu uzņemoties?

Neomulīgi. Ir liela atbildības sajūta, jo man allaž ir vēlme kaut ko izdarīt. Taču es neesmu cilvēks, kas var izdarīt viens pats – man nepieciešama “pleca sajūta”, komandas gars. Man pašai kā indivīdam neko nevajag, taču man ir svarīgi, lai komanda, kurā es spēlēju, sasniedz rezultātu, ko tā ir izvēlējusies sasniegt. Šobrīd mani mazliet uztrauc tas, ka es īsti precīzi nejūtu, ko mērnieki vēlas – kas ir tie mērķi, kas būtu svarīgi katram nozarē strādājošajam? Ir dažādas interešu grupas, kas vēlas panākt vienu vai otru – kāds grib reformēt sertifikāciju, kāds – atjaunot licencēšanu, vēl kāds – ieviest Mērniecības likumu; kāds vēlas pastiprināt valsts ietekmi, kāds cits – tieši pretēji, to samazināt… Bet kas ir tas, kas nepieciešams nozarei, lai tā neiznīktu? Kā padarīt mērniecības nozari redzamu, dzirdamu, vērā ņemamu? Otrkārt, kā panākt, lai mērniekam būtu pašcieņa? Būtībā ir divi ceļi – viens, kad tu apzinies sevi kā personu, kurai ir otrā līmeņa augstākā izglītība, kā inženieri, vai arī tu apzinies sevi tikai kā celtniecības palīgstrādnieku… Mērniekiem nereti raksturīga sevis žēlošana, savas vērtības pazemināšana. Katram būtu jāsaprot, kā tas īsti vēlas sevi pozicionēt – vai kā inženieri, kas veic sarežģītus uzmērījumus, vai vienkārši kā robežplānu zīmētāju. Nav slikts arī otrs variants – taču skaidri pozicionējies! Lai neiznāk tā, ka aiziet uz lauka un sastrādā tur velns zina ko, bet pēc tam atrunājas: “Uz mani tas neattiecas, es nemaz to nevēlējos darīt!” Saproti, kas tu esi, atbildi uz to sasodīto Zatlera jautājumu: “Kas es esmu?”!

Bet vai tas nav saistīts arī ar to, cik mērniekam maksā? Ja mērnieka alga ir neliela, tad droši vien ir grūti sajusties kā “baigajam inženierim”, un beigās nolemj pēc principa: “Kā maksā, tā strādāšu!”

Iespējams, ka arī mērniekiem vajadzētu vienoties par augstāku minimālo algu nozarē, līdzīgi kā nupat to ir izdarījuši būvnieki.

Kas ir galvenās, akūtākās, aktuālākās problēmas mērniecības nozarē, kuras Tu kā LMB vadītāja redzi kā prioritāri risināmas?

Protams, biedrībai galvenais ir rūpēties par savu biedru interesēm. Šobrīd pats aktuālākais aizvien ir Valsts kontroles ziņojums par zemes kadastrālās uzmērīšanas uzraudzību, no kura publiskajā telpā kā galvenais vaininieks tika izgaismots mērnieks, lai gan, palasot pašu Valsts kontroles ziņojumu, gluži tā tur nav rakstīts. Valsts pārvalde ir tik sadrumstalota, ka vairs nav saprotams, ar ko īsti runāt par nozares politiku, jo katra no ministrijām uzskata, ka ar mērniecības jomu ir jānodarbojas kādam citam. Manuprāt, sertifikācijā galvenā problēma ir tieši sistēmas nenoslēgtība – nav iestādes, augstāka pārrauga, kam būtu leģitīmas tiesības atrisināt konfliktu, kas radies starp diviem nozares spēlētājiem.

Pārraugošas valsts iestādes trūkums?

Es nezinu, vai tieši valsts iestādes trūkums, taču skaidrs, ka kādam pilnvaru nepietiek. Tām nav obligāti jābūt valsts pilnvarām – tā var būt arī mērnieku biedrība, kāda kolēģija vai padome.

Bet varbūt risinājums tiešām būtu sertificēšanu un uzraudzību nodot valsts, piemēram, zemes dienesta rokās? Varbūt jāizbeidz mērniecības nozares pašregulācijas centieni?

Man šķiet, ka svarīgāki ir cilvēki, nevis institūcijas. Ir cilvēki, kuriem es ar prieku atdotu pārraudzību, un ir tādi… Mūsu valstī aizvien ļoti būtisks ir tieši cilvēka faktors. Arī šajā gadījumā nevar apgalvot, ka, ja valsts pārņems uzraudzību, iestāsies paradīze. Turklāt ir bijuši piemēri, kad valsts pārāk aizraujas ar savu nozīmīgumu, tāpēc, iespējams, labākais variants būtu izveidot koleģiālu nozares regulācijas mehānismu, kurā darbotos gan sabiedriskās organizācijas, gan valsts pārstāvji. Visi šie jautājumi ir diskutējami, un tikai caur diskusiju ir panākami, cerams, viedi risinājumi…

Tu vēl tici diskusijai ar valsti pēc tās sabiedrisko organizāciju pēdējo gadu pieredzes, kad tikušas izveidotas kopīgas darba grupas, pat it kā panākta vienošanās par risinājumiem, tikai pēc tam tie nez kāpēc pazūd no normatīvo aktu projektu gala variantiem, pie kā šī darba grupa strādājusi?

Acīmredzot tas būs viens no maniem tiešajiem uzdevumiem – dauzīties ar galvu pret sienu tik ilgi, kamēr valsts sāk dzirdēt.

Tā “siena” primāri varētu būt Tieslietu ministrijas siena?

Iespējams, taču, ja ar to nepietiek, mēs vienmēr doties arī tālāk – uz Ministru kabinetu vai Saeimu. Skaidrs, ka valsts pārvaldē būtu jāatrod tas punkts, caur kuru realizēt dialogu no mērnieku interešu pozīcijas.

Vai tev ir kāda versija, kāpēc tas tā notiek? Kāpēc risinājumus, par ko jau panākta vienošanās, pēkšņi atliek, sola ieviest normatīvajā regulējumā tikai no 2020. gada? Kādu spēli Tieslietu ministrija spēlē?

Man ir viena versija, un tā ir skarba – tur trūkst ģeotelpiskās kompetences. Lai nodarbotos ar jautājumiem, kas saistīti ar ģeotelpisko informāciju, ir šis tas jāsaprot, ir jābūt inženiera kompetencei, tam nepietiek ar jurista kompetenci. Protams, ir iespējams pieņemt arī likumu, kas paredz, ka Saule griežas ap Zemi – taču agri vai vēlu būs jāsaskaras ar šāda realitātei neatbilstoša likuma radītajām sekām.

Vēl viens risks, ko tu uzsvēri arī Latvijas Mērnieku biedrības seminārā, ir nozares sadrumstalotības draudi – ja atrauti risināsim tikai zemes kadastrālās uzmērīšanas jautājumu, tad kas notiks ar pārējām sertificēšanas jomām, ģeodēziskajiem darbiem un zemes ierīkošanu. Taču kā to iespējams atrisināt, ja, no valsts viedokļa skatoties, zemes mērniecība un ģeodēzijas darbi pilda dažādas funkcijas un līdz ar to par tām atbild (ja vispār atbild, protams) dažādas iestādes? Vai jāveido kāda starpministriju institūcija, kas visus mērniecības nozares jautājumus skatītu kompleksi?

Es noteikti raudzītos uz visu nozari kompleksi. Pirmkārt, jāpanāk tas, lai visas ministrijas, kuru atbildībā ir šie jautājumi, tiešām apzinātos savu atbildību, otrkārt, lai risinājumi tiktu pieņemti kopīgi, sadarbojoties visiem un saprotot, ka nevar risināt tikai vienas apakšnozares jautājumus, atstājot novārtā pārējos. Man nešķiet pareizi izraut ārā atsevišķus gabaliņus, regulējumam būtu jābūt visu mērniecības nozari aptverošam. Mērnieku jau tā ir maz, un sadalot tos vēl sīkākās frakcijās, nozari pavisam izšķīdinātu. Turklāt nereti mērnieki strādā abās nozarēs, un, ja tajās pastāvētu dažādi regulējumi, notiktu visai šizofrēniska attīstība.

Tu minēji, ka mērnieku biedrībai galvenais ir aizstāvēt mērnieku intereses, bet vienlaikus arī atzini, ka šobrīd nenojaut, kādas īsti ir “ierindas mērnieka” intereses. Kā tu domā to noskaidrot – vai LMB varētu veikt plašu nozarē strādājošo aptauju?

Šobrīd viens no LMB valdes locekļiem jau ir izsūtījis šādu aptauju, droši vien līdz nākamajai valdes sēdei tā dos kādus rezultātus, izkristalizēsies kādas mērnieku vēlmes, idejas.

Kā tu domā, kāpēc tik maz mērnieku ir iestājušies LMB? Ja Latvijā ir vairāk nekā 1000 aktīvu mērnieku, tad biedrībā, neskaitot goda biedrus, tikai ap 100, tātad vien aptuveni katrs desmitais.

Esmu dzirdējusi no mērniekiem viedokli, ka parastā biedra intereses biedrība neaizstāvēs. Ka biedrība lidinās pa pārāk “augstiem plauktiem”, bīda kaut kādus likumu grozījumus, kuri mērniekam, kas strādā uz lauka, nemaz tik ļoti neinteresē. Ja godīgi, arī es neesmu vēl izdomājusi labu atbildi uz jautājumu, ko man varētu uzdot kāds mērnieks, kurš vēl biedrībā nav iestājies: “Kāpēc man ir jāstājas biedrībā? Kādu labumu konkrēti man tas dos?” Tad, kad es to izdomāšu, tad mērnieku biedrībā noteikti būs katrs šīs valsts mērnieks! (smejas).

Droši vien jāprot izskaidrot mērniekam, kā šis darbs ar normatīvajiem aktiem beigās nonāk līdz viņam, kā ietekmē viņa ikdienas darbu…

Jā, bet vēl ir tā problēma, ka dažādo kompromisu rezultātā no mērniekam vislabvēlīgākā normatīvā akta nereti beigās iznāk tāds “frankenšteins”, kurš nevienai no pusēm nav īsti labs, un tad mērniekam var šķist, kam viņam tāds “frankenšteins” vajadzīgs. Bet varbūt tomēr labāk “frankenšteins” nekā vispār nekas…

Jānis Klīve reiz intervijā Mernieks.lv izteica domu, ka mērnieku biedrībai vairāk vajadzētu būt kā mērnieku arodbiedrībai – tātad tas nozīmētu iestāties par mērnieku sociālekonomiskajām interesēm. Tu jau pieminēji domu, ka varbūt nepieciešama ģenerālvienošanās par nozares minimālo algu… Varbūt šis, arodbiedrības virziens, būtu galvenais ceļš, kas ejams mērnieku biedrībai?

Es arī to tā jūtu, un šajā jautājumā mēs ar Jāni esam vienoti – mērnieku biedrība ir vairāk individuālā mērnieka interešu aizstāvji. Līdz arodbiedrības idejai LMB vēl nav īsti aizdomājusies, taču iespējams, ka tas tiešām ir labs ceļš, pa kuru iet. Es esmu “buras” – es ķeršu vēju. Uz kuru pusi vējš pūtīs, uz to arī peldēsim.

Bet šis “vēja” virziens tiks noteikts, apzinot mērnieku viedokli, piemēram, no jau pieminētajām aptaujām?

Jā, kaut kā šis vējš ir jāķer. Patlaban izteikts vējš pūš tikai no klientu neapmierinātības puses, taču es gribētu pamodināt arī mītisko “ikdienišķo mērnieku”, saprast, kas viņam ir būtiskākais.

Bet ja nu nekāds vējš nepūtīs?

Vējš parādās vienmēr. Jautājums, vai to radi tu, vai kāds cits.

Ja LMB vairāk pozicionētos kā arodbiedrība, vai tas varētu pasliktināt sadarbību ar Kartogrāfu un ģeodēzistu asociāciju, kas pārstāv uzņēmumu – darba devēju intereses?

No tā es mazliet baidos. Visu laiku ir jābalansē – kā uz naža asmens.

Ko LMB iegūst no dalības starptautiskajās organizācijās – Eiropas Mērnieku padomē un Starptautiskajā Mērnieku federācijā? Kopsapulcē izskanēja priekšlikums vismaz no globālās federācijas izstāties, jo praktiskāk būtu darboties vien Eiropas apritē. Kāds ir tavs redzējums?

Es domāju, ka vērts saglabāt dalību abās organizācijās. Ja mēs neprotam iegūt no tā sev kādu labumu, tad tā ir mūsu pašu nolaidība. Protams, lai aizbrauktu uz sapulcēm, ir nepieciešami līdzekļi – tam mērķtiecīgi jāmeklē sponsori, un uz Dienvidāfriku vai Ganu varbūt arī nav jābrauc, bet, ja sanāksme notiek tepat Eiropā, kāpēc nē. Arī Starptautiskajā Mērnieku federācijā ir vērts atrasties – ne vien tāpēc, lai nepazaudētu nozares attīstības globālo kontekstu, bet… ja nu kādā brīdī tajā pašā Āfrikā vajag mērniekus un tur sola maksāt labu naudu? Varbūt visus Latvijas mērniekus var aizsūtīt darbā uz Zimbabvi? Šādu informāciju var iegūt liela mēroga pasākumos, veidojot kontaktus neformālā gaisotnē.

Tu minēji, ka tev nav svarīgas personīgās ambīcijas, bet būtiska ir komandas “pleca sajūta”. Vai, sākot darbu LMB valdes priekšsēdētājas amatā, tu jūti šo kolektīvo atbalstu?

Citādi es nemaz nebūtu piekritusi kandidēt. Tiem, kas mani virzīja, es teicu, ka negatavojos vienatnē iziet cauri visām sienām. Ja tu kaut ko dari, un zini, ka aizmugurē ir vēl citi, kas, gadījumā, ja tu kritīsi, tevi noķers, tad ir daudz vieglāk iet uz priekšu.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv