Aizvadīts jau otrais mērnieku forums, kurā aktīvākie nozares pārstāvji pulcējās, lai runātu par aktuālākajām nozares problēmām, meklētu tām risinājumus, faktiski pat apzinātu jaunus attīstības ceļus. Tāpat forums iezīmējās ar to, ka galvenais uzsvars netika likts uz ārējo vainīgo meklēšanu, bet izvērsts introspektīvs un diezgan paškritisks skats pašiem uz sevi, kā centrālos jautājumus šoreiz uzstādot – vai būtu vērts ķerties pie īpaša Mērniecības likuma izstrādes, un kāpēc mērniecības pakalpojumu kvalitāte kopumā ir zema un kā to paaugstināt?

Šoreiz uz forumu gan bija ieradušies vēl nedaudz mazāk cilvēku nekā pirmajā reizē, kad to apmeklēja ap piecdesmit interesentu. Jāpiebilst, ka personīgus uzaicinājumus e-pasta vēstuļu formā bija saņēmuši ne tikai biedrībās esošie, bet pilnīgi visi sertificētie Latvijas mērnieki, kopskaitā vairāk nekā 500.

Vai nozari glābs Mērniecības likums?

Foruma pirmajā daļā galvenās debates izraisīja Jāņa Dragona prezentācija, kurā viņš pauda savu skatījumu uz mērniecības nozares problēmām, to cēloņiem un risinājumiem. Saskaņā ar J. Dragona viedokli, no piecām komponentēm, kas ir būtiskas ikvienas reglamentētās nozares sekmīgai funkcionēšanai un jauno profesionāļu izaugsmei (izglītības prasības, prakse pēc izglītības iegūšanas, eksāmens, tālākizglītība un profesionāla uzraudzība), mērniecības nozarē nedarbojas veselas trīs (prakse pēc izglītības iegūšanas, tālākizglītība un profesionāla uzraudzība).

Izpētot visu 77 Latvijā reglamentēto profesiju sarakstu, J. Dragons secinājis, ka tikai retajai no šīm profesijām nav sava, specializēta likuma. Viņa ieskatā Mērniecības likums palīdzētu atrisināt ļoti daudzas no mērniecības problēmām, turklāt tieši šobrīd esot īstais brīdis, lai uzsāktu šāda likuma idejas virzību, jo valsts iestādes beidzot esot gatavas ieklausīties. “Pēc Valsts kontroles ziņojuma un dažādām sarunām beidzot ir radusies pārliecība, ka Tieslietu ministrija un Valsts zemes dienests ir sapratušas kadastrālās uzmērīšanas problēmu nopietnību. Viņiem nav plāna, ko darīt, un viņi ir gatavi uzklausīt mūsu priekšlikumus. Jautājums ir, vai mēs dosim tikai īsus ieteikumus, vai mēģināsim radīt nopietnāku konceptuālo ietvaru, kurā būtu lielāki mērķi,” sacīja J. Dragons. “Ja būs likums, tad tas kardināli mainīs visu nozari. Jautājums, vai mēs paši gribam vai negribam uz to iet,” viņš piebilda.

Viena no centrālajām likuma reformām būtu Mērnieku kolēģijas izveide, kurā ietilptu visi sertificētie mērnieki (neviens nevarētu strādāt un saņemt sertifikātu profesijā, vienlaicīgi neietilpstot arī kolēģijā). Tas veicinātu lielāku visu nozarē strādājošo atbildību, uzskata J. Dragons. Šādu sistēmas modeli viņš noskatījis no Advokatūras likuma. “Kas tādā gadījumā notiktu ar LMB un LKĢA?”, jautāja Ivars Nudiens, uz ko J. Dragons atbildēja, ka līdzšinējo sabiedrisko organizāciju “pielietojums” saglabāšoties, jo “kolēģijā nevarēs būt nesertificēts pasniedzējs, pensionēts mērnieks”.

Tomēr skaidrs, ka, ja ne LKĢA (jo tā galu galā apvieno uzņēmumus, ne individuālas personas), tad LMB loma šāda modeļa rezultātā krasi mazinātos, visticamāk, līdz pavisam margināla klubiņa līmenim, kurā varbūt satiktos vienīgi pensionētie biedri, lai tējas vakaros atcerētos aizgājušos laikus. Saprotams, ka LMB šādu piedāvājumu diez vai gribētu atbalstīt. Kāpēc drīzāk nerunāt par tādu modeli, kurā mērnieku kolēģija tiek veidota tieši uz LMB bāzes? Vai kolēģijas funkcijas nevarētu pārņemt, integrēt LMB darbībā? Eiropā ir valstis, kur dalība sabiedriskajā organizācijā ir obligāta visiem sertificētajiem mērniekiem – šādā variantā Latvija kļūtu par vienu no tām.

Otrkārt, pagaidām netop arī skaidrs, kā praktiski varētu realizēt J. Dragona piesaukto lielāku līdzatbildības, iesaistes principu. Tas vien, ka visi sertificētie mērnieki automātiski tiks ieskaitīti arī kolēģijā, nesniedz garantiju, ka viņi iesaistīsies šīs kolēģijas darbībā (nāks uz sapulcēm, izteiks idejas, balsos, utml.). Visticamāk, aktīvi būs tie paši, maksimums, desmit procenti, kas šobrīd. Tādējādi ar kolēģijas izveidi būs vien radīta jauna struktūra, kas realitātē neko daudz nemainīs (forumā, oponējot J. Dragona vīzijai, droši vien gana lielas mērnieku sabiedrības daļas noskaņojumu kāds noformulēja šādi: “Ja mēs jūsu pavadā uzliksim sev iemauktus, no tā mēs par zirgiem nekļūsim”). Tiesa, sarunās ar valsti kolēģija varēs formāli pastāvēt uz to, ka pārstāv pilnīgi visus mērniekus. Tas arī būtu ieguvums, jo, kā forumā izteicās Latvijas Mērnieku biedrības priekšsēdētāja Una Krutova, pašreizējā situācijā no valsts puses nereti varot izdzirdēt atrunu: “Kāpēc mums ir jārunā ar jūsu nozari, ja jūs ne par ko nevarat vienoties?””

Latvijas Kartogrāfu un ģeodēzistu asociācijas izpilddirektore Ilze Dragone forumā norādīja, ka Mērniecības likuma pieņemšana varētu arī celt nozares prestižu – mērnieka profesija līdz ar to kļūtu “unikālāka”. Tāpat izskanēja, ka viens no likuma potenciāli svarīgākajiem ieguvumiem būtu par nozari vienas atbildīgās valsts iestādes noteikšana (tā darbotos kā “vienas pieturas aģentūra”, kas tālāk koordinētu starpministriju sadarbību pa apakšnozarēm).

Mērniecības kvalitāti ietekmē gan cilvēciskie, gan ārējie faktori

Pirmās daļas noslēgumā U. Krutova sniedza replikas par iepriekšējā Mērnieku foruma apmeklētāju balsojumā izvirzītajiem prioritārajiem nozares attīstības mērķiem. Viena valsts iestāde, kas pārrauga nozari, šobrīd esot mazticams scenārijs, jo mērniecības apakšjomas ir atdotas dažādu ministriju atbildībā, taču tas, ko mērnieki varētu darīt – precīzi definēt nozares pārziņā ietilpstošo pakalpojumu klāstu (jo iespējas līdz ar mūsdienu tehnoloģiju attīstību kļūst aizvien plašākas), no valsts prasot, lai šo pakalpojumu izpilde tiktu deleģēta tikai sertificētiem mērniecības profesionāļiem. Vienlaidus zemes kadastrālās pārmērīšanas organizēšana pie sakārtotiem tīkliem – tīklu sakārtošanai perspektīvas esot redzamas tuvākā nākotnē, savukārt vienlaidus pārmērīšanu U. Krutova tēlaini pielīdzināja “bumbai ar laika degli, kur pagaidām deglis vēl ir pietiekami garš”, tomēr pastāvot iespēja, ka reiz šī bumba sprāgs un vienlaidus pārmērīšana tiešām tiks veikta. Par stipru profesionālo organizāciju, kur mērniekiem apvienoties, U. Krutovas skatījumā, protams, jākļūst Latvijas mērnieku biedrībai. Savukārt pavisam konkrēti plāni jau tapuši attiecībā uz mērnieku profesionālās kvalifikācijas celšanu – reizi divos mēnešos piektdienā iecerēts rīkot regulārus kursus, kas ikreiz būtu veltīti kādam noteiktam tematu lokam. Plānots reģistrēt arī kursus apmeklējušos mērniekus, uzskaitot mācībās pavadītās stundas, jo, lai gan pagaidām tas vēl nav reglamentēts, ļoti iespējams, ka nākotnē, lai pretendētu uz sertifikāta pagarināšanu, būs nepieciešams noteikts tālākizglītībai veltīto stundu skaits. Visbeidzot, runājot par plašākām mērnieka pilnvarām zemes kadastrālās uzmērīšanas procesā, U. Krutova aicināja atcerēties, ka līdz ar lielākām tiesībām vienmēr līdzi nāk arī lielāka atbildība un vairāk pienākumu. “Vai mēs esam tik augsta līmeņa speciālisti, lai pretendētu uz tiesībām rīkoties valsts vārdā un pieņemt lēmumus gandrīz vai tiesneša statusā?”, jautāja U. Krutova, vienlaikus neizslēdzot – ja lielākā daļa mērnieku to vēlēsies, uz šādu mērķi varētu iet.

Foruma seminārā, kur visi klātesošie sadalījās divās darba grupās, šoreiz tika meklēta atbilde uz vienu, abām grupām kopīgu jautājumu – kas ir galvenie cēloņi nekvalitatīvam mērnieku darbam? Ļoti līdzīgi bija arī abu grupu izdarītie secinājumi, kas acīmredzot liecina, ka tiešām identificēti patiesie cēloņi. Gluži kā viena no otras “nošpikojušas”, abas grupas pie galvenajiem iemesliem zemai mērniecības pakalpojumu kvalitātei nosauca mērnieku attieksmi pret darbu, nepietiekamu kvalifikāciju, valsts un vietējo ģeodēzisko tīklu nepilnības, uzraudzības neefektivitāti, normatīvā regulējuma “brāķus”. Grupās atsevišķi tika minēti arī vēl daži citi cēloņi – “kvalitātes konkurences” trūkums (mērniecībā, atšķirībā no vairuma citu tautsaimniecības jomu, konkurence notiek pārsvarā tikai ar cenu, nevis darba kvalitāti, jo klientiem trūkst izpratnes par pakalpojuma kvalitātes nozīmi), zemais atalgojums, dažādi nodokļu režīmi (arī tie kropļo normālu konkurenci), u.c.

Nobeigumā jāteic – mērniecības nozares nebūšanas nepavisam nav unikālas. Divas dienas pēc Mērnieku foruma šo rindu autoram sanāca pabūt “apaļā galda” diskusijā, kur par savas profesijas sakārtošanas nepieciešamību runāja grāmatvedības korifeji. Tika uzsvērtas uz mata tās pašas problēmas – profesijas zemais prestižs, sliktā pakalpojumu kvalitāte, adekvātas kvalifikācijas un tālākizglītības trūkums, nodokļu optimizācija un cenu dempings (ārpakalpojumu grāmatvedības tirgū), kā arī valsts institūciju kūtrums un neieklausīšanās nozares ierosinājumos. Pie pēdējā jāpiebilst, ka grāmatvežiem ir mērnieku tik ļoti kārotā viena par nozari atbildīgā ministrija (Finanšu ministrija), taču, kā redzams, problēma (birokrātiskā aparāta kurlums) no tā nemainās, tāpēc varbūt arī mērniekiem nevajadzētu tik ļoti cerēt, ka vienas par nozari atbildīgās valsts institūcijas noteikšana būs kāda brīnumnūjiņa. Arī grāmatveži šobrīd plāno izstrādāt jaunu nozares likumu, un liek lielas cerības uz profesijas pārveidošanu par reglamentēto profesiju ar izglītības prasību noteikšanu, eksaminēšanu, sertificēšanu un uzraudzību… Līdzīgi kā grāmatvedis par mērnieka vēlmi pēc vienas atbildīgās ministrijas, te atkal mērnieks varētu “pasmīnēt bārdā”, labi zinot, ka arī sertifikācija un uzraudzība var nebūt nekāda kārtības panaceja.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv