Varbūt, ka tas ir mānīgs iespaids, taču šķiet, ka mērniecības nozare nonākusi punktā, kurā kļuvušas iespējamas būtiskas pārmaiņas. To šogad satricinājuši vairāki skandāli, radot sajūtu, ka turpināt kā līdz šim vairs nedrīkst, un to, iespējams, sāk saprast arī valsts iestādes. Profesijas aktīvākie pārstāvji augusta beigās pulcējās otrajā mērnieku forumā, lai spriestu par iespējamajiem nozares reformu virzieniem. Viens no viņiem ir Mārtiņš Rutkovskis, Latvijas Kartogrāfu un ģeodēzistu asociācijas vadītājs. Šī saruna ir gan turpinājums, gan plašāks iztirzājums forumos jau izskanējušajām konkrētajām idejām, gan arī vispārīgāks vērojums par Latvijas mērnieku sabiedrību kopumā.

Nupat noslēdzies mērnieku foruma otrais seminārs. Kādi ir tavi pirmie iespaidi, secinājumi no tikko runātā?

Šķiet, pats labākais ir tas, ka sarunu galvenais fokuss visu laiku bija mērniecības darbu kvalitāte. Otrkārt, tika uzsvērta un izprasta mērnieku izglītības, kvalifikācijas celšanas nozīme. Mērnieki skatās paškritiski, saprot, ka izmaiņas sākas vispirms no sevis. Ja staigāsi pa lauku un izmētāsi tukšās pudeles, tad tā arī par tevi runās, nevis kā par profesionālu mērnieku. Protams, nākamais jautājums ir zemais atalgojums. Tur īsti neko nevar darīt, jo tā ir valsts vispārējā problēma – pārāk zems atalgojums ir daudzās nozarēs. Trešā atziņa no šiem foruma semināriem ir tāda, ka mērnieki ir kūtri. Ja ir 530 sertificēto personu, tad šeit bija ieradušies pavisam neliela daļa, vien ap pieciem procentiem, jo puse no klātesošajiem jau nemaz nebija sertificētās personas. Turklāt uzaicināti bija pilnīgi visi sertificētie mērnieki, katram mērniekam tika nosūtīts aicinājums uz viņa sertificēto personu sarakstā reģistrēto e-pasta adresi, turklāt divas reizes. Tātad šeit nevar būt atrunas par to, ka kāds nezināja, vai, ka tajā dienā bija jāstrādā.

Tomēr tieši šis arguments izskan arī Mernieks.lv portāla komentāros: “Es nevarēju ierasties, jo man tajā laikā bija jāstrādā, vasara ir karstākais darba laiks.” Varbūt cilvēki tiešām nevar izbrīvēt laiku, jo ir tik daudz pasūtījumu?

Tā nevar būt. Ja tu tik ļoti strādā, ka nevari atvēlēt pāris stundas, lai piedalītos lemšanā par savas profesijas nākotni, vai tas nozīmē, ka tev bez darba nav laika vispār nekam – arī ne ģimenei? Darbus ir iespējams laicīgi saplānot. Tieši tāpēc mēs ievērojām principu informāciju par mērnieku forumu izsūtīt vismaz divas nedēļas pirms pasākuma, jo uzaicinājums uz robežu apsekošanu tiek izsūtīts 15 dienas iepriekš. Tā ir skarbā realitāte – mērnieki par savu nozari neinteresējas.

Kāds ir tavs skaidrojums par to, kāpēc cilvēki ir tik kūtri? Vai tas ir tikai tāpēc, ka tāda ir viņu daba, vai arī sava daļa atbildības jāuzņemas pašām sabiedriskajām organizācijām, kas acīmredzot nav atradušas veidus, kā cilvēkus uzrunāt, un radījušas iespaidu par tām kā “elites interešu grupu klubiņiem, kas bīda savas štelles”? Es šeit saskatu zināmu līdzību ar lielo politiku – cilvēki uzskata, ka partijās nav vērts stāties, jo tur tāpat neko nevarēs panākt…

Kā Kartogrāfu un ģeodēzistu asociācijas vadītājs darbu sāku 2016. gadā, pirms tam kādus trīs gadus aktīvi piedalījos visās valdes sēdēs. Es tur nesaskatīju nekādu mistisku elitāru klubiņu. Protams, jāsaprot, ka LKĢA ietilpst uzņēmumi, tātad tos reprezentē uzņēmumu vadītāji, un kāds var teikt: “Viņš jau uz lauka pats nestrādā!”. Protams, ir dažādi uzņēmumi, lielākos varbūt tā arī ir, bet, piemēram, es savā uzņēmumā arī pats daru tiešo mērnieka darbu – braucu uz lauka, jo tas man patīk. Es redzu praktiskās mērnieka problēmas ikdienā gan pats, gan uzklausu tās no citiem. Šo mītu par “elitāro klubiņu” vajag atmest. Šādi mīti rodas vienkārši no nezināšanas.

Respektīvi, tavs ieteikums – iet katram iestāties sabiedriskajās organizācijās un pašam pārbaudīt, ir vai nav tās elitāri klubiņi?

Jā, un, nonākot šajā vidē tu arī labāk saproti, kā notiek lēmumu pieņemšanas process valsts iestādēs, un kāpēc nevar tā vienkārši “šņakts!” un izmainīt visu, kas nav optimāls un traucē darbam. Turklāt apmeklēt LKĢA valdes sēdes, iepriekš piesakoties, ir iespējams ikvienai privātpersonai, kurai ir interese par nozari. Piesakieties, nāciet, runājiet, izsakiet ierosinājumus!

Ko līdz šim tev jau izdevies paveikt LKĢA vadībā?

Divas reizes sarīkotas sporta spēles – 2016. un 2018. gadā. Diemžēl arī uz sporta spēlēm ierodas maz mērnieku. Jābūt pret sevi godīgam – sākumā labs laiks pagāja, līdz es sapratu, kāda ir iekšējā organizācijas kārtība, kā notiek procesi, kā jārunā ar valsts iestādēm. Šādā amatā neder princips “skaldīt un valdīt”. Šo gadu laikā esmu iemācījies, ka, lai sasniegtu rezultātu, ir jāiet atvērtam, jāsniedz visa informācija valsts un pašvaldību iestādēm, ko vien tās prasa, atklāti jāstāsta par mūsu problēmām. Šķiet, tas sāk nest augļus. Šobrīd mums ar valsts iestādēm ir labas attiecības. Tagad kopā ar Unu (Krutovu), tiekoties Tieslietu ministrijā, mums vairs nesēž pretī ar trim juristiem aiz galda, bet izrunājam vienkārši, atklāti, normālā cilvēku valodā. Sākumposmā bija tā, ka par katru problēmu sūtījām vēstuli, beigās pārvēršoties par korespondences iestādi. Vislabākais ir sarunāt tikšanos klātienē, izrunāt visu aci pret aci, jo klātienē tu redzi cilvēku, vari panākt tiešāku kontaktu.

Tomēr, vai šai pieejai nav arī savs mīnuss – tas, kas izrunāts mutiski, nekur nepaliek fiksēts un pēc tam kāds var izlikties nezinām, ka ir bijusi kāda vienošanās, vai kāda tieši tā bijusi?

Ja otra puse neizpilda solīto, tad, protams, nākas atkal rakstīt vēstules. Taču, ja ar vēstulēm jau sākotnēji mēģina norādīt uz kādām problēmām, tas parasti nav veiksmīgs risinājums.

Pārsteidzoši, ka saki – šobrīd ir ļoti labas attiecības ar valsts iestādēm. Vēl nupat taču tika runāts kas pavisam cits – ka Tieslietu ministrija par varītēm cenšas “atkratīties” no atbildības par mērniecības nozari, ka iepriekš panāktas vienošanās normatīvo aktu projektu izskatā parādās sagrozītas un nepilnīgas… Kopš kura laika tad ir notikušas tik pozitīvas pārmaiņas?

Man šķiet, ka pēdējā laikā – katrā ziņā šogad. Es domāju, ka tas ir mainījies tieši tāpēc, ka no vēstuļu rakstīšanas pārgājām uz sarunām. Aizgājām vienreiz parunāties, izstāstīt savus priekšlikumus, aizgājām otrreiz, un nu jau mūs gaida ar prieku. Mērķis ir nevis notēlot “lielo” un sist dūri galdā, bet gan panākt saprašanos, sasniegt rezultātu. Un rezultātu ir vieglāk sasniegt, runājot klātienē, izprotot arī otru pusi.

Runājot par sasniedzamo rezultātu – kas tad šobrīd ir galvenās risināmās lietas mērniecībā, ģeodēzijā, kā tās būtu risināmas un kurās būtu nepieciešama arī valsts iesaiste?

Pirmkārt, tās ir sertifikācijas problēmas. Tas ir visaktuālākais. Sertifikācijas process līdz galam nestrādā, sertificētās personas nav pietiekami uzraudzītas. Sabiedriskās organizācijas šajā ziņā var tikai norādīt valstij, kas būtu nepieciešams, taču nav mūsu spēkos pieņemt šos lēmumus. Tāpat valstiskā līmenī ir jāatrisina jautājums par mērniecības nozares piederību. Viens variants – piederību konkrētai ministrijai, taču tas būs grūti sasniedzams, jo pašlaik valsts atbildība ir sadalīta četrām vai piecām ministrijām. Otrs variants, kas, iespējams, būtu reālāks – izveidot mērniecības padomi, kurā no katras ministrijas būtu deleģēti viens vai divi kompetenti pārstāvji, kas pārzinātu attiecīgo jomu.

Tu pieminēji sertifikāciju. Kāds varētu būt iespējamais risinājums šim jautājumam? Pašlaik izskatās, ka visos virzienos priekšā ir strupceļš.

Pirmkārt, es uzskatu, ka sertifikācija reglamentētā profesijā nedrīkst būt bizness, kurā var formāli izskatīt jautājumus. Mēs esam inženierzinātne, un uz 500 mērniekiem nevar būt trīs sertifikācijas centri. Šķiet, tā nav nekur Eiropā. Manā skatījumā tas ir nepareizi. Manuprāt, ir jābūt vienam sertifikācijas centram, kurā visi tiek sertificēti un uzraudzīti pēc vieniem noteikumiem. Jābūt vienotai izpratnei. Nevar būt tā, ka vienā sertifikācijas centrā mērniekam sertifikāts tiek atņemts, bet otrā – atkal izsniegts. Tas ir pilnīgs absurds.

Labi, bet par to ir runāts jau sen un aizvien nav atbildēts, kā to panākt? Kā no trim sertifikācijas centriem, kas katrs ir ar savu tiesisko paļāvību, iespējams atgriezties pie viena?

Viens no iespējamajiem risinājumiem varētu būt šodien forumā Jāņa Dragona pieminētais modelis par sertificēto mērnieku kolēģiju, taču varētu būt arī citi risinājumi. Bet galvenais priekšnoteikums, lai atgrieztos pie sistēmas ar vienu sertifikācijas centru, ir tas, lai valsts atzītu – jā, pirms desmit gadiem, ieviešot šādu sertifikācijas sistēmu, tika pieļauta kļūda. Valstij būtu jāpaņem atpakaļ šis sertificēšanas deleģējums un pēc tam, juridiski pareizā kārtībā, ievērojot tiesisko paļāvību, tas tiktu nodots vienai organizācijai.

Bet doma ir tāda, ka šī viena organizācija, kam tiktu deleģētas tiesības sertificēt mērniekus, būtu pieminētā mērnieku kolēģija?

Nē, varianti var būt dažādi. Jāņa ideja man patīk, bet ir jautājums, kas tādā gadījumā notiek ar sabiedriskajām organizācijām, īpaši Latvijas Mērnieku biedrību. Var būt arī variants, ka pastāv viens sertifikācijas centrs, piemēram, biedrības sastāvā, kuram ir valsts deleģējums ar noteiktu cenrādi, stingriem nosacījumiem. Šādā gadījumā visiem sertificētajiem, līdzīgi kā mērnieku kolēģijas gadījumā, būtu obligāta atrašanās mērnieku biedrības sastāvā.

Tu saki – biedrības sastāvā. Vai tas nozīmē, ka, piemēram, LKĢA nepretendētu veidot savu sertifikācijas centru?

Šāds jautājums LKĢA iekšienē nav diskutēts. Iespējams, LKĢA vēlētos kādā veidā piedalīties sertifikācijas procesā, būt tam līdzās, bet tas mums būtu jānoformulē iekšējās diskusijās. Pagaidām 2015. gadā esam vienojušies par to, ka jābūt vienam sertifikācijas centram un tam jābūt profesionālās organizācijas sastāvā, un profesionālā organizācija mūsu gadījumā ir Latvijas Mērnieku biedrība, kurai šis sertificēšanas uzdevums arī visatbilstošāk piederas. Savukārt mēs no LKĢA puses šajā procesā varētu piedalīties kā eksperti.

Vai vairāku sertifikācijas centru eksistence ir vienīgais iemesls tam, ka uzraudzība nestrādā, kā nākas?

Nē, droši vien, ka uzraudzību varētu sakārtot arī valstiski, nosakot stingrākas un precīzākas normas. Būtībā jau sertifikācijas centru skaitam nevajadzētu būt tik lielai nozīmei, ja vien ir konkrēti definēti uzdevumi. Pašlaik nav pietiekami skaidri nodefinēts rāmis, kā jāveic uzraudzība.

Tas būtu par individuālo mērnieku uzraudzību. Otra medaļas puse ir uzņēmumu atbildība. Jau pirmajā mērnieku forumā tu uzsvēri ideju par mērniecības uzņēmumu reģistra izveidi. Protams, mēs nevaram zināt, cik no Oskara Kļavas vēstulē rakstītā ir patiesība – to lai pārbauda attiecīgās iestādes, tomēr, ko šāds mērniecības uzņēmumu reģistrs varētu ietekmēt situācijā, ja par kādu uzņēmumu ir pamatotas aizdomas, ka tajā notiek šādas vai līdzīgas lietas, ka uzņēmuma vadība par to zina un akceptē? Kā reģistrs varētu celt uzņēmumu atbildības latiņu?

Uzņēmumi, kuri ietilptu reģistrā, noslēgtu līgumu, apņemoties, ka, piemēram, nelietos nelicencētu programmatūru, ievēros visus noteikumus, maksās nodokļus un tamlīdzīgi. Vajadzētu būt tā, ka, ja uzņēmums sniedz pakalpojumus virs kādas noteiktas summas, tad valsts un pašvaldību iepirkumos vajadzētu paredzēt nosacījumu, ka tiek vērtēts arī tas, vai uzņēmumā ir iekšējā kvalitātes kontrole (ja uzņēmums aizsūta zaļu “gurķi” mērīt robežas un viņš pieļauj kļūdu, tad vainīgs ir uzņēmums) un vai tas nozares ietvaros ir apliecinājis, ka apņemas ievērot likumīgas un ētiskas komercprakses principus. Uzņēmumu reģistrs būtu mehānisms, kā šādu apņemšanos paust.

Tomēr, kā tas varētu darboties praktiski? Labi, pieņemsim, ka tiktu ieviests pats stingrākais variants – lai varētu piedalīties iepirkumos vai pat vispār darboties mērniecības nozarē, uzņēmumam būs jāreģistrējas reģistrā un jāapsola visas labās lietas. Visi piereģistrēsies, apsolīsies būt svēti, bet tik un tā rīkosies kā katrs ieradis. Kas to pārbaudīs, kas šos uzņēmumus pieķers, un, pat ja pieķers – galvenā taču ir un paliek sertificētā mērnieka atbildība, uz ko visu varēs novelt…

Uzņēmumu reģistrs noteikti nebūs papildus kontrole mērniekam – tā būs kontrole tieši uzņēmumam.

Labi, bet kā jūs šo kontroli realizēsiet? Kā pierādīsiet, ka tieši uzņēmums ir kaut ko ne tā darījis, un tāpēc ir slikts rezultāts, nevis tā ir individuālā mērnieka vaina?

Kontroli varētu realizēt gan caur sūdzību pārbaudi, gan prasot iesniegt ikgadējās atskaites… Protams, šobrīd doma par uzņēmumu reģistru vēl ir idejas līmenī, tā vēl nav līdz galam izstrādāta. Apsvēršanas vērta ir arī doma, līdzīgi kā būvniecības nozarē, vienoties par augstāku minimālo algu, jo lielāka alga tomēr nozīmē arī lielāku profesijas prestižu.

Foruma otrajā daļā liela vērība tika pievērsta atbildes meklēšanai uz jautājumu, kāpēc mērniecības pakalpojumi nereti ir sliktas kvalitātes. Vai mērniecības darbu kvalitātes problēmas nav meklējamas arī tajā, ka konkurence šajā nozarē notiek pamatā tikai ar cenu, nevis pakalpojuma kvalitāti? Kāpēc tas tā ir?

Mērniecībā ir minimālās Ministru kabineta noteikumu prasības, kurām jābūt izpildītām. Uz visu pārējo mēģina ietaupīt, lavierēt – lai tikai ātrāk un lētāk. Klients – privātpersona – īsti nesaprot mērniecības pakalpojuma specifiku, tāpēc viņam vienīgais kritērijs parasti ir cena. Šķiet, jebkurā gadījumā tiek iegūts viens un tas pats dokuments, un tad jāskatās, kurš to piedāvā lētāk.

Šķiet, ir divi mērnieku tipi, kuri veic nekvalitatīvu darbu. Ir tie, kam trūkst pieredzes, kuri pieļauj netīšas kļūdas, jā, varbūt dažreiz atļaujas sasteigt un būt pavirši. Bet otri acīmredzot ir tie, kādus savā vēstulē apraksta O. Kļava – kuru nekvalitatīvam darbam un pārkāpumiem jau ir apzināts, tīšs un sistemātisks raksturs. Vai darba kultūras un godprātības ziņā ir vērojamas atšķirības starp mērnieku paaudzēm?

Pieredze ir bijusi dažāda. Es neteiktu, ka kādu paaudzi varētu dēvēt par godprātīgāku vai mazāk godprātīgu. Godprātība pa paaudzēm patiesībā neatšķiras. Ir cita veida atšķirības – protams, divdesmitgadīgs mērnieks vairāk “lidinās pa gaisu”. Tāpēc es gribu uzsvērt – uzņēmums ir ļoti atbildīgs par jaunā speciālista izaugsmi. Es pats atceros savu darba gaitu sākumu – pirmo mēnesi man bija vienkārši jāstaigā citiem līdzi un jāvēro process. Pēc tam jau varēju sākt stāvēt pie instrumenta. Tādā veidā pamazām iemācīja, kā ir jāstrādā. Uzņēmumam ir liela nozīme mērnieka kvalifikācijā. Nevar vienkārši jaunajam pateikt – re, man vajadzīgs papīrs, ej un dari, kā zini. Tad rezultāts var būt neprognozējams. Tieši tāpēc arī es “pavilkos” uz domu par uzņēmumu reģistru. Mērnieku apmācīšana uzņēmumā varētu būt viena no galvenajām lietām, ko reģistrs varētu kontrolēt. Līdz ar to, atbildot uz jautājumu – cēlonis ir meklējams nevis paaudzēs, bet drīzāk darba audzināšanā un uzņēmuma iekšējā kārtībā.

Kā viens no cēloņiem nekvalitatīvam mērniecības pakalpojumam forumā abās darba grupās tika uzsvērta paša mērnieka sliktā attieksme pret darbu. Kā skaidrojumi tam minēti gan nepietiekama darba samaksa, gan uzraudzības neefektivitāte. Var saprast – ja darba atalgojums ir pārāk mazs, tas gluži vai provocē strādāt, pieliekot iespējami mazākas pūles, tāpat arī uzraudzības neesamība mazina atbildību un rada nesodāmības sajūtu. Bet tomēr, vai paši pamata cēloņi nav jāmeklē vēl dziļāk? Vai nav tā, ka, ja cilvēkam kāds darbs no sirds patīk, tad viņš to darīs kvalitatīvi, neatkarīgi no tā, cik par to maksā un vai to kāds uzrauga? Ja tā nenotiek, atliek secināt, ka mērniecībā strādā daudzi, kuriem tā nemaz nav sirdij tuva profesija… Varbūt viņiem bijuši nepareizi priekšstati par nozari, savulaik izvēloties studēt šo profesiju?

Iespējams, ka arī tas varētu būt viens no cēloņiem. Turklāt mērniecībā ir arī maza iekšējā konkurence, vāja atlase – universitātēm piesakās ļoti maz šīs nozares studētgribētāju. Veidojas apburtais aplis – mērniecība nav prestiža profesija, tāpēc to apgūst maz cilvēku, un tāpēc nākas pieņemt darbā mazāk kvalificētus darbiniekus, kas nestrādā pietiekami kvalitatīvi un tāpēc mērniecības prestižs pazeminās vēl vairāk… Tāpēc, lai paaugstinātu kvalitāti, kontrole tomēr ir nepieciešama. Neatrast tādu profesiju, kurai būtu labs prestižs, bet nebūtu kontroles. Svarīgākie ir trīs faktori – prestižs, alga un kontrole. Mēs pagaidām vēl nevaram būt norvēģu vai dāņu liberālais variants, mums vēl vismaz pāris paaudzes jābūt “latviešu variantam” – ar stingru uzraudzību. Mums vēl ir jāizaug no padomju laiku sekām.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv