“Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas” – tā īsumā varētu raksturot 17. janvārī notikušo mērnieku sabiedrības kārtējo sanāksmi, lai ziņotu un diskutētu par progresu darbā pie mērniecības koncepcijas izstrādes. Darba grupas katra savā tematiskajā spektrā aptvērušas milzīgu jautājumu loku un sniegušas tik daudz priekšlikumus, tai skaitā ierosinājumus normatīvā regulējuma izmaiņām, ka šķiet – pat ja pusi no tā visa kaut kad izdosies realizēt, tas jau būs lielisks sasniegums (īpaši ņemot vērā, ka tiek skartas dažādas interešu grupas ārpus mērniecības sektora). Vienlaikus diskusijas dažbrīd pat izplūda pārāk plaši, jau sākot attālināties no mērniecības tiešo problēmjautājumu zonas.

Sanāksmi atklāja Ilze Dragone, iepazīstinot par to, kas tika spriests darba grupā par sadarbību ar valsts iestādēm un nozares pakļautības jautājumiem. Darba grupa lēmusi, ka labākas sadarbības veicināšanai vajadzētu valdībai atgādināt par nevalstisko organizāciju sadarbības līgumu ar Ministru kabinetu, šim nolūkam papildinot (vai precizējot) jau noslēgto līgumu un uzsvaru liekot uz sadarbības apliecināšanu ar tām ministrijām, kas saistītas ar mērniecības nozari. Darba grupā apspriesta arī ideja, ka Mērniecības konsultatīvā padome varētu strādāt nevis Valsts zemes dienesta, bet Tieslietu ministrijas pakļautībā, jo pašreizējā formātā sanāksmes esot tikai “sarunas, pēc kurām neseko reāla darbība un lēmumi”.

Vienprātīgi darba grupā atbalstīts priekšlikums rosināt būvju kadastrālās uzmērīšanas nodošanu privātajam sektoram, kura pamatojums būtu Ministru kabinetā 2011. gadā atbalstītā būvju kadastrālās uzmērīšanas koncepcija.

Attiecībā uz mērniecības nozares atbildīgās valsts iestādes meklējumiem izteikts priekšlikums, ka līdzīgu funkciju varētu pildīt Aizsardzības ministrijas paspārnē esošā Ģeotelpiskās informācijas koordinācijas padome, kas, kā raksturoja Una Krutova, esot “valsts sekretāru līmeņa sanāksme, ko teorētiski varētu piespiest risināt arī “lielos jautājumus”, jo tur satiekas visu ministriju pārstāvji”.

Vēl I. Dragones vadītā darba grupa nolēmusi, ka nozarei būtu nepieciešams oficiāls informācijas avots – aktualitātes apkopojošs digitāla formāta periodisks izdevums, kas tiktu arī reģistrēts un iesniegts Latvijas Nacionālās bibliotēkas arhīvā.

Zemes ierīcības un kadastra jautājumu darba grupas priekšstāvis Jānis Dragons prezentācijas iesākumā uzsvēra, ka, lai datu kvalitātes problēmas valsts iestādēs tiktu uztvertas nopietni, būtu svarīgi finansiālā izteiksmē aprēķināt un iesniegt tautsaimniecībai nodarītos zaudējumus nekorekto kadastra datu dēļ. Viņš aicināja kādu aktīvistu palīdzēt veikt šādus, iespējami precīzus un pamatotus aprēķinus.

Savukārt viens no galvenajiem darba grupas piedāvātajiem risinājumiem, kā uzlabot kadastra datu kvalitāti, ir “atbalstīt un veicināt darbības, kuras būs vērstas uz ar ierādīšanas metodi noteikto robežu uzmērīšanu, kā arī iebilst pret praksi turpināt kamerāli pārzīmēt ierādīto robežu plānus.” “Tam vajadzētu būt ne tikai mērnieku, bet arī valsts mērķim,” sacīja J. Dragons. Praksē tas visdrīzāk nenozīmētu visu ierādīto zemes gabalu sistemātisku masveida uzmērīšanu, kas būtu diezgan utopisks mērķis, bet gan ierādīto īpašumu robežu uzmērīšanu tad, kad ar šo īpašumu tiek veikts kāds darījums. “Detaļās vēl šobrīd nevaram iedziļināties, bet pamatprincips – transakciju neveic ar ierādītu īpašumu,” idejas būtību skaidroja J. Dragons. Zālē izvērsās diskusija, ko definēt ar jēdzienu “transakcija” – vai tikai īpašuma pārdošanu, vai arī citas darbības, piemēram, cirsmas veikšanu privātīpašniekam piederošā mežā.

Savukārt ierādīto robežu atjaunošanai dabā Valsts zemes dienestam vajadzētu izstrādāt metodiskos norādījumus, to izpildes pienākums būtu paredzēts kadastrālās uzmērīšanas noteikumos. Te klātesošie diskutēja, vai robežu atjaunošanai būtu jānotiek saskaņā ar kadastrā esošajiem robežplāniem vai situāciju dabā, līdz vienotam kopsaucējam nenonākot. Izskanēja ideja, ka, līdzīgi kā, piemēram, Norvēģijā, zemes īpašniekiem vajadzētu piemērot krienti bargākus sodus par robežzīmju nesaglabāšanu, jo, līdzīgi kā pase, robežzīme ir valsts izsniegts dokuments.

1. Dragona vadītā grupa paplašinājusi ierosinājumu par valsts iziešanu no mērniecības tirgus – tam vajadzētu attiekties ne tikai uz būvju kadastrālo uzmērīšanu, bet arī visiem pārējiem pakalpojumiem. “Vajadzētu pieturēties pie tā, ka VZD neizgatavo pilnīgi nekādus plānus – ne kamerāli pārzīmētos, ne citus. VZD drīkst tikai kopēt. Vajadzētu prasīt VZD pārtraukt jebkāda veida darbības, kas saistītas ar mērniecības pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem par maksu,” sacīja J. Dragons.

Papildus tam darba grupa ierosina noteikt, ka VZD nedrīkstētu piemērot mērniekiem maksu par kadastra datu saņemšanu, jo tieši mērnieki ir tie, kas šos datus sagādā. Šis jautājums izraisīja negaidīti karstas diskusijas zālē. Uģis Čuma-Zvirbulis izteica ierosinājumu, ka par datu nodošanu maksa nebūtu piemērojama, bet par saņemšanu būtu jāmaksā. U. Krutova atgādināja, ka patiesībā šobrīd maksā ne jau mērnieki, bet gan viņu klienti, un pretējā gadījumā VZD uzturēšanas izdevumi būtu jāapmaksā visai sabiedrībai (nodokļu maksātājiem).

Tāpat darba grupā atbalstīta prasība par VZD darbinieku kvalifikācijas celšanu, nosakot, ka vecākajam kadastra inženierim ir jābūt vismaz ar augstāko speciālo izglītību (diskutēts ticis arī par to, ka inženierim būtu jābūt sertificētam un ar praktiskā darba pieredzi, taču tas atzīts par nereālistisku priekšlikumu), savukārt vienkārši kadastra inženierim jābūt (jebkādai) augstākajai izglītībai. Jana Brice ierosināja skatīties citā virzienā – nevis prasīt kadastra inženieru kvalifikācijas prasību paaugstināšanu, bet gan viņu pilnvaru samazināšanu. “Varbūt jāvirzās uz to, ka zemes dienests drīkstētu pārbaudīt tikai to, vai nav pretrunu dokumentos, nevis kontrolēt mērījumu datus, uzlikt mērniekam par pienākumu tos labot. Tas būtu uzraudzības iestāžu uzdevums. Zemes dienestā pietiek ar cilvēku, kas ievada datus reģistrā,” sacīja J. Brice.

Vēl viens zemes ierīcības/kadastra darba grupas priekšlikums paredz izstrādāt kadastrālās uzmērīšanas noteikumu izmaiņas, kas mainītu mērnieka darba proporciju par labu lauka, nevis kamerāliem darbiem. “Uzsvars jāpārliek no cilvēka, kurš sēž pie galda un raksta atzinumu uz piecām lapām, uz cilvēku, kurš reāli uzmēra šo robežu dabā,” sacīja J. Dragons, piebilstot, ka divdesmit gadu laikā, kopš viņš uzsācis darbu mērniecībā, šīs proporcijas ir mainījušās diametrāli pretēji.

Mārtiņš Rutkovskis prezentēja darba grupas paveikto ģeodēzijas, augstas detalizācijas topogrāfiskās informācijas un ģeodēzisko tīklu jautājumos. Darba grupa nonākusi pie secinājuma, ka inženierģeodēzijas jomā būtu jādefinē minimālās prasības, kas jāpaveic būvlaukumā un objektā sertificētai personai. Piemēram, pirms būvniecības darbu uzsākšanas jāveic galveno būvasu nospraušana (tas šobrīd jau paredzēts); pirms būvniecības jāidentificē īpašuma robežas, lai izvairītos no situācijām, kad būvniecība tiek veikta kaimiņa zemē (to varētu nodrošināt, uzliekot kā obligātu prasību, lai saņemtu būvatļauju); jānosaka, ka mērniecības pakalpojumu sniedzējam (piemēram, izpildmērījumu gadījumā) jābūt nevis būvnieka labā strādājošam, bet no tā neatkarīgam komersantam – kā minēja M. Rutkovskis, tas nodrošinātu kontroles mehānismu, jo šobrīd bieži nākoties saskarties ar rupjiem pārkāpumiem un atbildi: “Kā būvnieks teica, tā arī mērījām!” Kopumā būtu jāveicina sistēma, kurā būvnieks, nevis mērnieks ir atbildīgs par objektā notiekošo, uzskata M. Rutkovskis, atzīstot gan, ka pagaidām nav risinājuma, kā to panākt un par to būtu jāturpina diskusijas. Tāpat darba grupa rosina, ka kritiskās infrastruktūras objektus gan būvniecības gaitā, gan pēc tam – dzīves cikla laikā – varētu monitorēt no būvnieka neatkarīgs, sertificēts mērnieks; izpildmērījumam būtu pa tiešo jānonāk BIM/BIS vidē un izpildmērījuma plānam jābūt tikai elektroniskam dokumentam, nevis tas aizvien jāizprintē un jāparaksta.

Runājot par topogrāfiskajiem plāniem, būtu kritiski jāizvērtē, kādus datus tajos nākotnē būtu nepieciešams iekļaut, ņemot vērā visu iesaistīto pušu – valsts, pašvaldību, komunikāciju turētāju un privātpersonu vajadzības, aicināja M. Rutkovskis. “Dažkārt topogrāfiskais plāns ir pārāk sarežģīts tam mērķim, kam tas tiek radīts,” viņš sacīja, kā piemēru minot: “Iespējams, ka privātpersonai, kura pieslēgs ūdensvadu, nebūs nepieciešami dati par teknēm vai augstumu atzīmēm kaimiņu īpašumā.” Darba grupas piedāvātais risinājums – ieviest divu pakāpju sarežģītības topogrāfiskos plānus: vienkāršoto plānu ar minimālām prasībām, kas būtu paredzēts plašam sabiedrības lokam un nodrošinātu ātru, ekonomiski pamatotu rezultātu (piemēram, zemes ierīcības projekta izstrādes vajadzībām), un specializēto plānu, kuru pasūtītu, piemēram, komunikāciju turētāji, kuriem parasti nepieciešams zināt ļoti specifisku informāciju. Šai idejai asi oponēja U. Čuma-Zvirbulis: “Jau tagad var dabūt planšeti, kuras tapšanā mērnieks faktiski neiesaistās – datu uzturētājs izsniedz planšeti atvieglotā veidā, jo pašvaldība to atļauj. Kam tad vispār mērnieks būs vajadzīgs, ja mēs tagad grasāmies legalizēt kaut kādas “vieglās topogrāfijas”, kā dažās pašvaldības jau dara!?” Diskusija noslēdzās ar M. Rutkovska aicinājumu U. Čumam-Zvirbulim iesaistīties darba grupas sastāvā un nākt diskutēt uz tās turpmākajām sapulcēm, ko viņš arī apsolījās izdarīt.

Citi darba grupas priekšlikumi attiecībā uz topogrāfiskajiem plāniem paredz, ka jebkuras pazemes vai virszemes situācijas izmaiņas ir jāveic sertificēta mērnieka klātbūtnē un informācija par tām nododama augstas detalizācijas topogrāfiskās informācijas datubāzē. Darba grupa arī uzskata, ka būtu jāpārvērtē gan ADTI datu bāzē ievietojamo datu apjomu, gan personu loku, kuri tiesīgi šos datus ievietot. “Lattelecom” skandāla kontekstā aktuāls priekšlikums, kas paredzētu komunikāciju turētājiem pienākumu ne vien būt atbildīgiem par savā rīcībā esošo datu precizitāti, bet arī pienākumu izsniegt datus un saskaņot tos bez maksas 2 līdz 5 dienu laikā. Mērnieku attiecībām ar inženierkomunikāciju turētājiem klātesošie vilka paralēles ar VZD – arī šajā gadījumā, lai gan mērnieki ir tie, kas sniedz, uzlabo, precizē datus, tomēr tieši mērnieki paliek tādā kā lūdzēju lomā – izskanēja ierosinājums, ka šo sadarbības modeli vajadzētu mainīt. M. Rutkovskis piekrita, ka šādu mērniecības nozares nostāju būtu nepieciešams iekļaut koncepcijā.

Daži ieteikumi darba grupā izstrādāti arī ģeodēziskajiem tīkliem – valstij būtu jānodrošina vienota un homogēniska ģeodēziskā atbalsta sistēma, visiem ģeotelpiskajiem un būvniecības datiem jābūt LKS-92TM sistēmā, datubāzēs uzkrājamajiem datiem jābūt transformējamiem uz nākamajām sistēmām. Tāpat valstij būtu aktīvi jāiesaistās ģeodēzisko tīklu attīstības procesos, metodiski jāvada tie – iespējams, ne visās pašvaldībās šie vietējie tīkli būtu jāattīsta; koordinatora lomu varētu uzņemties Ģeotelpiskās informācijas aģentūra. Ģeodēziskā tīkla nozīmi uzsvēra Ivars Nudiens, atgādinot, ka vēl ilgi nebūs tādu tehnoloģiju, kas ļautu iztikt bez tiem. “Mani satrauc, ka mēs kā primāro problēmu, ko risināt, uztveram kadastru, lai gan patiesībā visa pamatā ir ģeodēziskais tīkls – mūsu nozarē viss sākas un beidzas ar to,” sacīja I. Nudiens.

Ilgas un garas diskusijas izraisīja Ēvalda Ciematnieka prezentācija par mērniecības sertifikācijas un uzraudzības darba grupā lemto, kas ievilkās vairāk nekā divu stundu garumā – klātesošajiem bija ko teikt par gandrīz katru prezentācijas slaidu.

Darba grupa vienojusies par to, ka mērniecības nozarē būtu veidojama viena sertificēšanas institūcija, taču jautājumā par šīs iestādes pakļautību/piederību viedokļi palikuši sašķelti – darba grupas locekļi līdzīgās proporcijās atbalstījuši gan versiju, ka tai jābūt sabiedrisko organizāciju (LMB un LKĢA) paspārnē ar valsts deleģējumu, gan variantu, ka sertificēšanu uzņemtos komersants (ar valsts deleģējumu), gan to, ka sertificēšanu un uzraudzību jāveic vai nu valstij vai valsts sabiedrībai ar ierobežotu atbildību.

Garas un plašas diskusijas izraisīja darba grupas piedāvātais regulējums mērnieka palīgu statusam, jo īpaši – jautājumā, vai bez “mērnieka palīga” būtu nepieciešams ieviest vēl vienu amata statusu – “mērnieka asistents”, kas būtu tie mērnieka biroja darbinieki, kas asistē darbos, kur nav nepieciešama oficiāla mērnieka kvalifikācija un kas arī negrasās sertificēties. “Šis, man šķiet, jau ir par traku – vispirms nonācām līdz mērnieka palīgam, tagad vēl būs asistents… Protams, ir cilvēki, kas mērniekam palīdz, piemēram, uzrakstīt vēstuli, nodot to pastā, bet tas taču nenozīmē, ka būtu jāveido atsevišķs amats – būtībā tas ir vienkārši biroja darbinieks,” kritiska pret šo ideju bija Jana Brice. Uz J. Dragona iebildi, ka mērnieku asistenti varētu būt tie cilvēki, kas mērniekam palīdz lauka darbos, piemēram, stāv pie tahimetra, J. Brice atjautāja, vai tiešām šādus darbus drīkstētu izpildīt cilvēki, kuriem nav nekādas kvalifikācijas. “Faktiski tas nozīmētu, ka ieviesīsim tādu amatu, kurā varēs ienākt cilvēki “no ielas” un darīt mērnieka darbu,” sacīja J. Brice. Beigās šo priekšlikumu vairākums klātesošo noraidīja.

Aktīvas debates izraisīja arī jautājums par kvalifikācijas prasībām sertifikātu iegūšanai, īpaši pievēršoties jautājumam, cik lielai darba pieredzei jābūt, lai pretendētu uz sertifikātiem dažādās mērniecības darbu jomās. Nav tik viegli noteikt darba pieredzes ilguma kritērijus – gadu skaits var neko neizteikt, ja, kā izteicās J. Brice, “mērnieks visus šos gadus varbūt tikai gulējis un spļāvis griestos”. Diskusijās radās doma, ka pieredze drīzāk būtu jāmēra pēc izpildīto darbu skaita, bet atkal – nav garantijas, ka visus uzrādītos darbus mērnieks tiešām pats arī paveicis. Turklāt M. Rutkovskis norādīja: “Ģeodēzijā jābūt uzmanīgiem, par kritēriju nosakot darbu skaitu, jo, piemēram, kolēģis piedalījies metro tuneļa būvniecībā – tas ir tikai viens darbs, taču tāds, kurš ildzis piecus gadus un iegūtās pieredzes ziņā pārspēj visus.”

Komplicēta problēma mērniecības nozarē ir arī ekspertu statusa definēšana, iecelšanas kārtība. Darba grupas definētās prasības ekspertam ir maģistra izglītība nozarē, ne mazāk kā desmit gadu pieredze ekspertējamā jomā un nevainojama reputācija. Pēdējo no kritērijiem klātesošo vairākums gan noraidīja, pamatojot, ka mērniecības nozarē tas būtu pārāk grūti izpildāms. Runājot par ekspertu iesaisti konkrētu sūdzību (iespējamo mērnieku pārkāpumu) izvērtēšanā, izskanēja viedokļi, ka sertificēšanas institūcijai būtu jābūt pieejamiem vismaz diviem ekspertiem (pastāvīgajam un kādam, kas tiek pieaicināts no malas).

Pēc Ē. Ciematnieka “maratona” uz skatuves vēlreiz kāpa J. Dragons, kurš īsi prezentēja secinājumus arī “reglamentēto profesiju darbības regulējuma” darba grupas paveiktajam. Tajā nonākts pie kopsaucēja, ka mērnieka profesijai ir jāsaglabā reglamentētās profesijas statuss (šis nepavisam nav tik pašsaprotami, jo, kā piebilda I. Dragone, Ministru kabineta pasūtītā pētījumā secināts, ka reglamentēto profesiju Latvijā ir par daudz, un mērnieki ir vieni no tiem, kuriem ieteikts šo statusu atņemt). Tāpat profesija būtu jāsadala vairākās apakšspecialitātēs, katru no tiem arī ierakstot reglamentēto profesiju kadastrā – mērnieks kadastrālajā uzmērīšanā, mērnieks zemes ierīcībā, mērnieks topogrāfs, mērnieks ģeodēzists (vairāki atbildības līmeņi), kā arī piedāvāts izveidot jaunu specialitāti – mērnieks ēku un būvju uzmērīšanā. Darba grupa iesaka arī izvērtēt iespēju izstrādāt mērniecības nozares likumu, kas varētu būt “iespēja kompleksi atrisināt ilgā laika periodā nozarē ielaistās problēmas.”

Foto galerija apskatāma šeit

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv