Mūsdienās ir ļoti populāri runāt par zināšanās balstītu ekonomiku, darba ražīgumu, pievienoto vērtību, inovācijām un tamlīdzīgiem jēdzieniem kā vienīgo panaceju, lai Latvijas tautsaimniecība spētu nodrošināt rietumvalstīm līdzvērtīgu iedzīvotāju labklājību. Tā pamatā ir modernas izglītības, zinātnes un uzņēmējdarbības sinerģija, kas savukārt bieži vislabāk attīstās tad, ja šīs aktivitātes ir arī teritoriāli koncentrētas vienuviet.

Rīgā šādas cerības šobrīd tiek liktas uz tā saukto Pārdaugavas “zināšanu jūdzi” ar topošo Latvijas Universitātes kompleksu Torņakalnā, Rīgas Tehniskās universitātes studentu pilsētiņu Ķīpsalā, Rīgas Stradiņa universitāti Dzirciemā. Papildus tuvajā kreisajā krastā ir arī diezgan strauji augošs biroju komplekss Mūkusalas ielas rajonā (darbinieku skaits šeit pēdējos gados pieaudzis no septiņiem simtiem līdz četrarpus tūkstošiem), Nacionālā bibliotēka. Tomēr, lai šīs teritorijas turpinātu izaugsmi un sinerģija starp tām darbotos tiešām efektīvi, izšķiroši svarīga ir mūsdienīgas pilsētvides infrastruktūras attīstība. Ne vienmēr tie ir miljonus prasoši risinājumi. Ir arī pavisam elementāras, finansiāli maz ietilpīgas lietas, kas jāizdara – kaut vai tiltiņa uzbūvēšana pāri Kīleivena grāvim, lai savienotu Mūkusalas biznesa rajonu un Latvijas Universitātes akadēmisko centru, kas pašreizējā vairāk nekā kilometra garā apkārtceļa vietā to pārvērstu par burtiski pārdesmit metrus īsu pastaigu (šo problēmu konferences otrajā dienā notikušajā pilsētplānošanas ideju “hakatonā” bija identificējušas uzreiz vairākas komandas, no kurām radikālākais piedāvātais risinājums bija… jau nākamajā dienā sarīkot kopīgu talku un tiltiņu vienkārši ņemt un uzbūvēt!).

Transporta infrastruktūras piemērotību kā vienu no svarīgākajiem priekšnoteikumiem biznesa attīstībai un lielu investoru ienākšanai savā prezentācijā akcentēja arī antropologs Viesturs Celmiņš. Viņš izstāstīja piemēru ar to, kā savu galvenā biroja mītni ASV meklēja tiešsaistes tirdzniecības gigants “Amazon”. ASV pilsētu starpā izvērtās sīva cīņa, lai piesaistītu kompāniju – kopumā uz to pretendējušas 238 municipalitātes, Čikāga piedāvājusi divu miljardu dolāru, bet Ņūdžersija – pat septiņu miljardu dolāru lielas nodokļu atlaides… Taču izrādījās, ka izšķirošie faktori izvēlē beigās bija nevis nodokļu atlaides, bet gan laba transporta infrastruktūra (tieši publiskā transporta iespējas, jo 50 000 darbinieki, kas pārvietotos ar privātajiem auto, “Amazon” biroja un noteikti arī visas tam apkārt esošās pilsētas daļas funkcionēšanu pārvērstu murgā), kā arī kvalificēta darbaspēka pieejamība.

Taču runa nebūt nav tikai par sausi pragmatiskiem, racionāliem infrastruktūras būvniecības jautājumiem. Vairākās ārzemju vieslektoru prezentācijās bija uzsvērta arī pilsētvides estētiskās kvalitātes nozīme konkurētspējīgu inovāciju rajonu attīstībā. Piemēram, Japānas pilsētā Fukuokā, kas sev izvirzījusi mērķi kļūt par “visradošāko inovāciju centru Āzijā”, kā divi no urbānās attīstības stratēģijas uzdevumiem tika izvirzīti publiskās telpas kvalitātes uzlabošana un upes (ūdensmalu) kā pilsētas galvenās vizītkartes attīstīšana (“lai pasaule pazītu Fukuoku kā “upes pilsētu””), un tieši šie arī kļuvuši par prioritārajiem virzieniem, kur izvēlēts ieguldīt ierobežotos finansiālos resursus. Fukuoka virzījusi policentriskas, nevis monocentriskas attīstības stratēģiju, kur viena centrālā rajona vietā funkcionē vairāku, katras savā veidā iezīmīgu, atšķirīgu apkaimju tīkls (apkaimes mobilitātes ziņā ir savstarpēji labi savienotas). “Mēs izanalizējām citu pasaules pilsētu pieredzi un secinājām – pastāv tieša saikne starp pilsētvides attīstību un ekonomiku,” sacīja Taiči Goto. Liela nozīme dzīves vides kvalitātei tiek pievērsta arī vērienīgajos plānos inovāciju rajonu attīstībā Lielbritānijā, Oksfordas un Kembridžas universitāšu areālā, kur optimistiskajā variantā plānots uzbūvēt pat miljonu jaunu mājokļu, stāstīja Džonatans Kendāls, “Fletcher Priest” arhitekts.

Kā atzīmēja V. Celmiņš, no vides estētikas un apdzīvojamības viedokļa tuvajai Pārdaugavai jau ir nozīmīgas dabiskās priekšrocības – tā ir ļoti zaļa vide ar parkiem, kopumā klusa un mierīga, turklāt atrodas pavisam netālu no Rīgas centra. Pagaidām kā trūkums vērtējams tas, ka konkrētā teritorija, kurā atrodas LU akadēmiskais centrs un Mūkusalas biznesa centrs, ir ļoti mazapdzīvota. Tāpat skaidrs, ka līdz ar arvien lielāku cilvēku pieplūdumu šajā rajonā neizbēgami jāmainās Torņakalna stacijai, kas patlaban atrodas senā, nelielā koka ēkā, apkalpojot ap 1600 pasažieriem un 55 vilcienus dienā (vienā virzienā). Tieši Torņakalna stacijai kā multimodālam (ne tikai vilcienu, bet dažādu sabiedriskā transporta veidu) transporta centram nākotnē jābūt rajona galvenajam stratēģiskajam attīstības punktam, uzsvēra arhitekts Vents Didrihsons. Ap staciju jāgrupējas gājēju un velobraucēju infrastruktūrai, kas dotu impulsu uzņēmējdarbības uzplaukumam šajā apkārtnē. Impulsu teritorijas attīstībai dos “RailBaltica” izbūve, tai skaitā velo ceļš, kas tad pienāktu no Rīgas centra pa jauno dzelzceļa tiltu.

Pamatīgu darvas karoti pilsētplānotāju entuziastisko nākotnes plānu medus mucā konferences otrajā (diskusiju) dienā iesvieda Mārcis Bendiks. Viņa uzstāšanās galvenā doma – Rīgā pastāv nevis demokrātija, bet gerontokrātija jeb veco cilvēku vara. Vairums vēlētāju ir pensijas vecumā, un to īpatsvars kopējā balsotāju skaitā arvien pieaug. Līdz ar to varas partijas veic pārsvarā tikai tādus pasākumus, kas apmierinātu šī elektorāta vēlmes – un transporta jomā tās ir bezmaksas biļetes sabiedriskajā transportā, nevis moderni infrastruktūras uzlabojumi vai mobilitātes risinājumi. Cerības neesot liekamas arī uz varas maiņu Rīgas domē, jo opozīcijas partijas pirmsvēlēšanu programmās un solījumos demonstrējušas ne mazāku vēlmi izpatikt gerontokrātijai. Tiesa, urbānie entuziasti gan tomēr centās nezaudēt optimismu, iebilstot M. Bendikam, ka arī no vecākajām paaudzēm būs arvien lielāks pieprasījums pēc kvalitatīvas pilsētvides un mobilitātes iespējām, jo vecie ļaudis dzīvojot arvien ilgāk un aktīvāk (pārvietojas arvien vairāk un ne tikai ar sabiedrisko transportu); piemēram, elektrisko skrejriteņu uzvaras gājiens jaunāko paaudžu vidū esot tikai sākums, netālā nākotnē sev piemērotus elektriskos braucamrīkus izmantošot arī vecākās paaudzes.

Ikars Kubliņš, Mernieks.lv