Viedā pilsēta tiek definēta kā “pašvaldība, kas izmanto informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, lai palielinātu operacionālo efektivitāti, informētu sabiedrību un uzlabotu gan valdības servisu kvalitāti, gan iedzīvotāju labklājību.” Viedās pilsētas izveidošanai nepieciešama tālredzīga vadība un nopietns finansējums, taču tās funkcionēšanu nodrošina datorizētā infrastruktūra un lielu datu apjomu savākšana un apstrāde. Visaptveroša viedās pilsētas sistēma ietver pieejamus vēsturiskos datus, sensoru un datu kolektoru pārraidīto reālā laika informāciju un jaudīgu datorsistēmu, kas ietver analītisko programmēšanu ar ekstensīvu datu bāzes funkcionalitāti.

Prognozējams, ka viedās pilsētas koncepts kļūs arvien pieprasītāks, jo iedzīvotāju skaits pilsētās aizvien pieaug (tiek prognozēts, ka 2050. gadā tajās dzīvos vairāk par 70% pasaules iedzīvotāju) un bez gudrām vadības sistēmām pilsētas kļūs par “uzturēšanas izaicinājumu un loģistikas murgu.” Šobrīd no pašvaldību puses esot vērojama divējāda attieksme – kamēr daļa pašvaldību ir spiestas pārsvarā tērēt naudu esošo novecojušās infrastruktūras problēmu risināšanai un pat īsti neaizdomājas līdz priekšrocībām, ko var sniegt viedās pilsētas sistēma, citas pieprasa, lai jebkura jaunuzbūvētā infrastruktūra atbilstu viedās pilsētas specifikācijai, lai ikviens nākotnes uzlabojums jau būtu integrējams datorizētā sistēmā.

Mērnieki, izmantojot dažādus instrumentus augstas precizitātes kartēšanai un datu vākšanai, var nodrošināt nepieciešamo bāzes informāciju minētajām sistēmām. Mērnieku precīzie uzmērījumi un koordinātu iegūšana ir kritiski svarīga viedās pilsētas servisu veidošanā. Mērniekam ir unikāla atbildība būt par speciālistu uzmērīšanā un fizisko punktu atrašanā “uz vietas”, lai noteiktu robežas un nodrošinātu īpašuma tiesības. Tieši šī īpašā loma sabiedrībā mērniekam ļauj ieņemt svarīgu vietu arī viedās pilsētas idejas attīstībā. Jaunās tehnoloģijas mērniekam ļāvušas kļūt par vienu no svarīgākajiem dalībniekiem infrastruktūras kartēšanas procesā.

Tomēr ir vairākas jaunā laikmeta tehnoloģijas, kuras mērniecības vide sākotnēji tika novērtējusi par zemu, tādējādi palaižot garām iespēju jau laicīgi iesaistīties to izmantošanā un attīstīšanā. Piemēram, sākotnējā ieviešanas fāzē mērnieki “skatījušies no augšas” uz ģeogrāfiskās informācijas sistēmām, uztverot tās kā nepietiekami izsmalcinātas augstās precizitātes mērniecības pasaulei. Toreiz vēl nebijis ne jausmas, ka ĢIS kļūs par telpisko pamatu daudzām kartēšanas sistēmām un tiks izmantotas miljonos lokāciju visā pasaulē. Tikai tagad mērnieku sabiedrība aptver, ka “nokavējusi vilcienu” un, ka tieši mērnieki var nodrošināt trūkstošo ķēdes posmu starp telpiskajiem datiem un fiziskajiem punktiem uz zemes.

Vēl viena digitālā platforma, ko mērnieku sabiedrība sākotnēji neesot uzņēmusi atplestām rokām, ir būvniecības informācijas modelēšana jeb BIM – trīsdimensionāla modelēšana, ko lielākoties lieto arhitekti un tehniskie inženieri, dizainējot ēkas un to inženierkomunikāciju sistēmas. Viena no BIM priekšrocībām iepretim tradicionālajam CAD ir datubāzes informācijas saikne, kas ietver datus saistībā ar BIM raksturlielumiem. Tas iekļauj gan dokumentāciju, gan telpiskās references, laiku, izmaksas, kontraktus, piegādātājus, iepirkumu risinājumus, u.c. Telpiskos datus, kas šai sistēmai nepieciešami, ar dažādu metožu palīdzību var radīt tieši mērnieki, taču nav daudz profesijas pārstāvju, kas to apzinātos un būtu apguvuši BIM programmatūras un to sniegtās iespējas.

Mērniecības instrumenti un uzmērīšanas metodes pēdējo divdesmit gadu laikā ievērojami mainījušās. Lai gan aizvien tiek izmantotas konvencionālās mērīšanas metodes (pie kurām nu jau pieskaita ne tikai mērlentas, bet arī totālās stacijas un GNSS uztvērējus), tiek ieviesti arvien jauni sensoru tipi, palielinot gan precizitāti, gan iegūto datu apjomu (“punktu mākoni”). Lāzerskeneri kļuvuši populārāki nekā jebkad iepriekš, jo to lietošana kļuvusi vienkāršāka, bet cenas samazinājušās. Ja iepriekš uz zemes bāzētās un mobilās LIDAR sistēmas bija pieejamas tikai lielām kompānijām vai valdības iestādēm, tad jaunākie modeļi jau esot cenās, ko varot atļauties arī daudzi individuālie mērnieki. Tāpat arvien labāki rezultāti tiek sasniegti ar bezpilota lidaparātu fotogrammetrijas metodēm, kartējot teritorijas, kas iepriekš bija nepieejamas, kā arī ieviešot jaunas skenēšanas metodes ar vienlaicīgu lokalizāciju un kartēšanu.

Kopīgais visām šīm tehnoloģijām un metodēm ir viens: ģeoreferencēšana. Kas reiz šķitis gandrīz neiespējams, nu ir realitāte – dati, kas savākti ar dažādām metodēm, tiek ievietoti vienotā koordinātu sistēmā.

Mērnieks kā eksperts var būt atslēgas figūra viedajai pilsētai nepieciešamo datu vākšanā. Apmācīts un pieredzējis mērniecības profesionālis varētu vadīt datu kolekcionēšanu nozīmīgos projektos, apkopojot informāciju gan par eksistējošajām, gan nākotnē iecerētajām būvēm, inženierkomunikācijām un citām struktūrām. Sākot ar ierasto zemes gabalu un ceļu līniju atzīmēšanu līdz pat fotogrammetrijas un lāzerskenēšanas procesos iegūto punktu mākoņu integrācijai, mērnieks var būt īstais, kurš apkopo šos datus vienuviet, lai nodrošinātu pamatu sekmīgai viedās pilsētas analīzei un plānošanai (piemēram, izveidojot datu bāzi, uz kuru šāda pilsēta varēs paļauties monitoringa un pārraudzības vajadzībām).

Tuvākā nākotne sola jaunus tehnoloģiskos izrāvienus un paver jaunas attīstības un profesionālās izaugsmes iespējas arī mērniekiem. Divas no svarīgākajām “karstajām” tendencēm ir tā sauktais “lietu internets”, kur vienotā bezvadu tīklā saslēgtas visdažādākās “gudrās” (ar sensoriem, mikroprocesoriem, wi-fi tehnoloģiju aprīkotas) ierīces, kas sazinās un rīkojas atbilstoši informācijai, ko saņem no apkārtējās vides, un mobilo telekomunikāciju tīklu pāreja uz 5G apraidi. Tiklīdz 5G tīkls funkcionēs ar pilnu kapacitāti un paplašinātu pārklājumu, mērniekiem pavērsies jaunas iespējas iekštelpu navigācijas pakalpojumu nodrošināšanā, kas būs iespējams ar tādu pašu precizitāti, kādu to spēj nodrošināt esošais GNSS.