11. oktobrī Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātē norisinājās RTU 52. zinātniskās konferences Ģeomātikas sesija, kuras ietvaros tika prezentētas dažādas tēmas, no eksakti zinātniskiem pētījumiem līdz iepazīstināšanai ar Eiropas Savienības programmām pieteiktiem projektiem. Kopumā gan izskanēja tikai 6 no plānotajām 9 prezentācijām, jo ne visi runātāji bija ieradušies.
Latvijas Ģeotelpiskās Informācijas aģentūras vecākais eksperts ģeodēzijas jautājumos Ivars Aleksejenko savā prezentācijā „Latvijas augstumu atskaites sistēmas izvēle” skaidroja atšķirības starp ģeopotenciālo augstumu veidiem – otrometrisko augstumu, normālo augstumu, dinamisko augstumu. Aleksejenko sniedza īsu ekskursu Baltijā pastāvošajā augstumu sistēmā - 1977. gada normālo augstumu sistēmā, kuras sākumpunkts sākotnēji atradās Kronštates salā (jo tā bija Sanktpēterburgas pavasara plūdu brīdināšanas un novēršanas vieta), bet vēlāk pārcelts uz Pulkovo observatoriju. Aleksejenko informēja arī par Eiropā izmantoto vertikālo atskaites sistēmu (kuras atskaites punkts ir Amsterdamas pālis). Eiropā dažādās valstīs izvēlēti 13 „stabilie” (lai gan, kā atzina Aleksejenko, stabilums allaž ir relatīvs jēdziens) punkti, kas uztur šo sistēmu.
RTU studente Diāna Haritonova pastāstīja par GOCE datu interpretācijas iespējām GUT programmatūras vidē, kas raisīja nozares speciālistu interesi un vairākus jautājumus no auditorijas.
Pēc tam sesijas vadītājs, RTU Ģeomātikas katedras profesors Jānis Štrauhmanis iepazīstināja ar savu prezentāciju, kas bija veltīta kartogrāfijas zinātnes nākotnes izredžu vērtēšanai. Štrauhmanis atzīmēja, ka Eiropā ir palikušas ļoti maz universitāšu, kurās ir struktūrvienības, kuru nosaukumā minēta kartogrāfija. Arī zinātnisku publikāciju, kas veltītas kartogrāfijai, pēdējos gados ir ļoti maz. Štrauhmanis iezīmēja galvenās izmaiņas kartogrāfijā – pāreja no analogās uz elektronisko, no diskrētās uz globālo, arī no profesionālās uz diletantiskāku pieeju. Kartogrāfiju arvien vairāk izspiežot ĢIS zinātne un sabiedrībā arī arvien biežāk tiekot jauktas šīs abas zinātnes, turklāt arī oficiālā līmenī pastāv tendence kartogrāfiju apvienot ar ĢIS. Starp galvenajām kartogrāfijas problēmām 21. gadsimtā Štrauhmanis nosauca karšu kvalitātes novērtēšanu, karšu ģeneralizācijas līmeņa noteikšanu, starptautisko karšu veidošanu. Lai gan kartogrāfijas zinātnes perspektīvas kopumā neesot sevišķi priecīgas, tomēr, kā atzina Štrauhmanis: „Kartes nekur nepazudīs!” Pēc prezentācijas starp klātesošajiem izvērsās interesanta diskusija par to, vai tiešām kartogrāfija mirst vai arī vienkārši mainās paradigmatiski – no priviliģizētas zinātnes šauram speciālistu lokam uz plašāku, demokrātiskāku lietotāju un radītāju loku.
Sekoja RTU Ģeomātikas katedras docenta Māra Kaļinkas prezentācija par šīsvasaras sensāciju, Strūves ģeodēziskā loka Bristenes punkta atklāšanu. Bristene ir ziemeļu gals t.s. Strūves „Lietuvas lokam”, atrodas Jaunjelgavas novadā. Strūves loka punkts saskaņā ar vēstures avotiem tur tika ierīkots 1826. gadā (Bristenes punkta uzmērīšanas iniciators bija Karls Tenners, kurš pamatoja tās militāro nepieciešamību), tomēr punkta atrakšana augustā sagādāja pārsteigumu, jo uz punkta atklājās iegravēts gadskaitlis „1828” nevis „1826” – kāpēc tā, pagaidām nav rasts skaidrojums. Kaļinka stāstīja, ka Strūves punktu meklējumi notikuši arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, toreiz tika atrasti Sestukalna, Jēkabpils, Gaiziņkalna un Arbidānu punkti, bet ne Bristenes punkts. 2000.-2001. gadā notika Bristenes punkta koordinātu kalkulācijas. Šogad, precizējot koordinātas citiem punktiem, tika izrēķināts, ka 3,10 metrus no Bristenes 2. klases triangulācijas punkta būtu jāatrodas arī oriģinālajam Strūves loka punktam. Literatūras avotos, pēc kuriem vadījās punkta meklētāji, bijis rakstīts, ka tam jābūt „granīta kubam, apmūrētam ar ķieģeļiem”. LĢIA, RTU un citu speciālistu vadībā augustā sākās praktiskie darbi pie punkta meklējumiem, kuru rezultātā tika atrakti punkta pamati. Lai tiktu pie paša punkta, vispirms nācies noņemt akmeņu krāvumu, pēc tam noārdīt 4 ķieģeļus no ķieģeļu mūrējuma, līdz skatienam atklājies minētais granīta kubs ar punktu. M. Kaļinka informēja, ka jau tikušas sāktas sarunas arī par šī punkta iekļaušanu UNESCO mantojuma sarakstā, šīs sarunas starptautiskajā līmenī veicot Lietuvas kolēģi.
RTU Būvniecības fakultātes dekāna vietnieks zinātniskajā darbā Jānis Kaminskis turpināja Strūves loka tematu ar prezentāciju par Strūves loka pieteikumu starptautiskā projektā, veicinot Baltijas valstu attīstību. Pastāv īpaša šādiem projektiem veltīta mājaslapa centralbaltic.eu, un projektu par Strūves loku, kurš kopumā esot pieteikts pretendējam uz visai iespaidīgu summu – miljonu eiro – Latvija virza kopā ar Igauniju, Zviedriju un Somiju (Somijas vadībā). Kaminskis gan atzina, ka projekta izredzes pagaidām ir ļoti neskaidras, bet „pasapņot var”.
Kaminskis pastāstīja arī par NordPlus projektu, kas ir nelielu, pamatā komunikācijas veicināšanai starp dažādu valstu institūcijām paredzēta programma, kurai projektus var pieteikt tiešsaistes režīmā internetā. Viens no NordPlus virzientiem ir augstākās izglītības programma – veicina augstskolu sadarbības tīklu, pieredzes apmaiņu, inovāciju izplatību (piemēram, ģeodēzijas jomā jau sadarbojoties Viļnas un Rīgas tehniskās universitātes).
