Labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu
Veciits_meklesana
Aktuālais jautājums
 
Ievads nozarē
Terminu vārdnīca
Par portālu
Pasūtītājiem
 
Likumdošana
Mērniecībā
Zemes ierīcībā
Kartogrāfijā
Ģeodēzijā
Mērnieku saraksts
ADTI uzturētāji
Iepirkumi
Konkursi
Rezultāti
 
Jaunumi
Latvijā
Pasaulē
Augstskolās
Mērnieku biedrībā
LKĢA
Būvniecībā
Nekustamie īpašumi
Īsumā
Pētījumi
Vēsture
Tehnoloģijas
Izklaide
 
Pakalpojumi
Mērniecības instrumenti
Dati darbam
Pārrēķinu kalkulatori
Saites
Forums Galerija Blogi Sludinājumi

Atzinība liek strādāt vēl atbildīgāk 30.06.2015

Sviitra

Anatolijs Soloha martā piepulcējās nedaudzajiem Latvijas mērniecības izcilniekiem, kuriem piešķirts Latvijas Mērnieku biedrības goda apbalvojums – Atzinības zīme. Soloha to izpelnījies ne vien ar ilggadēju un rūpīgu darbu nozarē, bet arī par savu ieguldījumu Nacionālās bibliotēkas tapšanā – pēc viņa veiktajiem mērījumiem un nospraustajām atzīmēm būvnieki uzcēluši vienu no sarežģītākajām ēkām atjaunotās Latvijas vēsturē. Intervijā portālam Mernieks.lv Anatolijs stāsta gan par to, kā noritēja darbs pie bibliotēkas, gan par savu pašreizējo darba projektu – skrejceļa rekonstrukciju Erevānas lidostā. Viņš arī atklāj, kas savulaik pamudinājis izvēlēties mērnieka profesiju, kur slēpjas šī darba vilinājums un kas jāievēro, lai nepieļautu paviršības.

Šogad tev tika piešķirta Latvijas Mērnieku biedrības Atzinības zīme par īpašiem nopelniem mērniecībā. Ko tas tev nozīmē, kā liek justies?

Sanāca tā, ka man nebija iespējas šo apbalvojumu saņemt klātienē. Es jau biju sagatavojis runu, taču pēkšņais komandējums uz Armēniju neļāva ierasties uz ceremoniju. Pamatā šī Atzinības zīme man nozīmē papildu atbildības sajūtu, kas liek darbu darīt vēl precīzāk un atbildīgāk. Ir sajūta, ka kvalitātes latiņu nekādā ziņā nedrīkst nolaist zemāk.

Vai bez atbildības sajūtas ir arī gandarījums – par to, ka tevis paveiktais nozares sabiedrībā ir pamanīts un novērtēts?

Jā, ir... Kad piezvanīju vecākiem, viņi arī sacīja – tu tomēr jau divdesmit gadus šajā sfērā strādā, esi pelnījis šo apbalvojumu. Pirmais impulss man bija pateikt paldies vecākiem un Uldim (Uldis Mežulis – aut.), kurš iedrošināja uz lielākajiem profesionālajiem izaicinājumiem. Ja tu nepiekrīti izaicinājumiem, tad uz priekšu netiec, taču reizēm ir nepieciešams uzmundrinājums no malas. Profesionālā izaugsme ir nemitīga izaicinājumu pārvarēšana, bet laika gaitā to var pat nepamanīt, un, tikai atskatoties atpakaļ, ieraudzīt, cik ļoti esi audzis. Tas ir līdzīgi kā ar bērniem – šķiet, ka tikai nupat viņi vēl bija mazi, taču pēkšņi atjēdzies, ka nu jau tavs bērns pabeidzis vidusskolu, iestājies augstskolā... Liekas, ka kāds dzīves posms atkal pagājis, iestājies tāds kā lūzums. Tā tas ir gan ģimenē, gan darbā.  

Kā uzzināji par apbalvojuma piešķiršanu, kad tev par to paziņoja?

Vispirms satiku bijušo kursabiedru, kurš mani pabrīdināja, lai gaidu pārsteigumu! Pēc tam jau Uldis informēja, ka esmu izvirzīts šai balvai. Mana pirmā reakcija bija izbrīns, vaicāju – vai nav par ātru?  Šķita, ka vēl neesmu paveicis tik dižus darbus. Taču galvenais pamatojums Atzinības zīmes piešķiršanai ir tas, ka piedalījos Nacionālās bibliotēkas celtniecībā.

Kā izdevās nokļūt līdz darbam šāda mēroga objektā?

Līdz bibliotēkai nenonācām vienā dienā. Atceros, Uldis savulaik piedāvāja – ņemsim lielo objektu? Tobrīd bija runa par Rīgas TEC-2 rekonstrukcijas pirmo kārtu. Toreiz vēl šaubījos, jo bija dažādi sīki darbi kadastrā, topogrāfijā. Taču, ja mēs nebūtu toreiz atvēzējušies uz šo lielo objektu, tad arī nākamie lielie objekti nenāktu tik viegli. Lai strādātu šādos objektos, jābūt iepriekšējai pieredzei.

Vai, gūstot šo pieredzi, sanāca arī „uzsist punus”?

Mūsu uzņēmumā strādā labi konsultanti ar akadēmiskām zināšanām, piemēram, Māris Kaļinka, kurš sniedz padomus, jau iepriekš pastāstot, ko un kā labāk darīt. Tas ļauj izvairīties no kļūdām. Vienatnē es, protams, to nepaveiktu. Viss ir kopīgs komandas darbs. Visciešāk strādāju kopā ar kolēģi Jāni Blūmu – pavisam darbs pie bibliotēkas aizņēma kādus četrarpus līdz piecus gadus.

Vai bibliotēka ir sarežģītākais objekts, kurā esi pielicis roku?

Varbūt ne tik daudz sarežģīts, cik - atbildīgs projekts. Precizitātei bija jābūt līdz milimetriem. Ja kaut ko, kas ir uz papīra, nespēsi precīzi pārnest dabā, tas var radīt sekas. Svarīgi jau laikus apzināt iespējamās novirzes, brīdināt būvdarbu vadītāju. Mums bija jāpārbauda arī būvnieku darbs, tos pašus veidņus, pirms un pēc betonēšanas.

Vai būvnieki precīzi izpildīja jūsu dotos uzdevumus?

Kopumā jā. Taču, kā jau celtniecībā, katrai niansei ir liela nozīme. Ja celtnieks nedaudz par vāju ieskrūvēs kādu skrūvi, vai nedaudz par stipru iesitīs naglu – arī tam var būt sekas. Mums šajā ziņā ļoti paveicās ar galveno projekta vadītāju, kurš jau no pirmās dienas saprata, kas ir ģeodēzisti un kāda ir mūsu darba nozīme.

Tomēr, par objekta sarežģītību... Ir taču atšķirība, vai tiek būvēta prasta lielveikala „kastīte” vai tāda arhitektoniski neordināra ēka kā Nacionālā bibliotēka?

Jā, protams. Bibliotēkā bija ļoti interesanti – bija darbs gan plaknē, gan slīpumā, gan augstumā. To nevar salīdzināt ar parasto kastīti, kurai ir četri stūri, konkrēts augstums katrā stūrī un viss. Šeit bija slīpās sijas, kuras vajadzēja aprēķināt konkrētā leņķī, konkrētā augstumā, lai tās no divām dažādām pusēm precīzi savienotos spicē. Interesantu atklājumu piedzīvoju arī pēc tam, kad pašas ēkas būvdarbi jau bija pabeigti un veicām apkārtnes labiekārtošanas darbus. Saskaņā ar rasējumiem, spraudām trases apkārt bibliotēkai, veidojām celiņus, taču man neatlika laika aizdomāties, kā īsti izskatās kopaina. Tikai pēc četriem mēnešiem, kad uzbraucu ēkas divpadsmitajā stāvā un paskatījos lejup, ieraudzīju, ka tas, ko mēs tur esam nosprauduši, veido otru bibliotēkas siluetu – kā ēkas atspulgu jeb ēnu, kas projicēta uz zemi. Naktī, kad ir izgaismotas apmalītes un celiņi, tas izskatās vēl iespaidīgāk. To ieraugot, saproti – jā, arhitekts strādājis ar iedvesmu.

Latvijas būvniecībā ir tik daudz neizdevušos objektu, kuros jau pēc dažiem gadiem atklāj defektus, un publiskajā telpā vairāk tiek runāts par celtnieku neprofesionalitāti vai blēdīšanos ar materiāliem, bet kāda būvniecībā ir mērnieku loma? Varbūt reizēm arī ģeodēzisti kaut ko neizdara līdz galam precīzi?

Manā darba pieredzē nopietnos objektos jebkuram ēkas slānim, ko uzmēra, ir jātaisa izpildshēma. Ja to operatīvi parāda būvdarbu vadītājam, viņš ierauga jebkuras nepilnības, tās nevar noslēpt. Katrs etaps tiek kontrolēts. Turklāt mērnieks objektā neuzmēra tikai vienu punktu, dienas laikā tiek uzmērīts līdz pat simts un vairāk punktiem. Mērījumu daudzums arī palīdz labāk izvērtēt, vai kaut kur ir ieviesusies kļūda. Manuprāt, neveiksmīgās būvniecības iemesli tomēr pamatā jāmeklē materiālu izvēlē, jo bieži netiek izvēlēts atbilstošs materiāls. Piemēram, Stradiņa slimnīcas jaunbūves gadījumā, kā es saprotu, pildot metāla kolonnas, betons tās izspieda gandrīz apaļas – tātad nebija pareizi izvērtēta materiāla stiprība. Otrkārt, būvniecības objektā parasti darbojas liels skaits cilvēku, un visus nav iespējams pieskatīt. Pienāk pusdienlaiks vai arī beidzas darbadiena un visi aiziet mājās – kas pa to laiku notiek ar materiālu, varbūt kaut kas nebija pabeigts līdz galam? Lielajos objektos gan to parasti kontrolē un pārbaudītāju ir ļoti daudz, bet, lai būtu pilnīgi droši, būtu uz vietas jādzīvo, kā arī jābūt projektā iekšā ar visu sirdi un dvēseli.

Tev pašam joprojām ir gandarījums par paveikto, braucot garām bibliotēkai un uzlūkojot to?

Reiz braucām garām kopā ar piecgadīgo meitu, un viņa sāka burtot lielo uzrakstu pie bibliotēkas: „La..tvi...jas...Na..ci..o...nā...lā...Bi..bli...”. Es sākumā pat nesapratu, ko viņa tur burto, līdz atskārtu, ka viņa mēģina izlasīt uzrakstu. Tajā brīdī tiešām pārņēma gandarījums. Vēl tikai divas nedēļas iepriekš biju piedalījies pie asu nospraušanas un augstumu atzīmēšanas, lai šos burtus varētu izveidot.

Kā nonāci līdz ģeodēzista profesijai? Kad tev radās pirmā doma, ka šī nozare interesē un vēlētos tajā sevi realizēt?

Tas notika jau desmitajā klasē. Es pats toreiz dzīvoju laukos, Latgales pusē. Kādu dienu klasē ienāca direktors vai mācību pārzinis un jautāja – ir atbraucis cilvēks no Rīgas, kurš meklē brīvprātīgu palīgu; kurš vēlas pieteikties? Lai gan pat netika pateikts, kas tas būs par darbu, man gribējās izrauties no skolas ikdienas un es pirmais pacēlu roku. Izrādījās, ka atbraukušais bija mērnieks, kurš taisīja inženierizpēti zemesgabalā, kur plānoja ierīkot dārziņu. Divas dienas pastaigāju ar nivelēšanas latu, un laikam zemapziņā iegūlās, ka šī profesija varētu būt manējā. Nākamais impulss nāca no mana tēva, kurš pats strādāja celtniecībā un ieinteresēja arī mani. Kad devos uz Rīgu, man jau bija skaidrs, ka iešu mācīties uz Būvniecības fakultāti, un tieši togad tajā tika atvērta Ģeodēzijas nodaļa, kas arī kļuva par manu izvēli.  

Kādām īpašībām jāpiemīt cilvēkam, lai viņš varētu būt labs mērnieks, ģeodēzists?

Mērniekam jābūt nosvērtam un mierīgam. Dažreiz objektā tevi sāk raustīt, steidzināt – taču steiga ir ļoti slikts sabiedrotais, kas darba kvalitāti var krietni pasliktināt. Stresa situācijās jācenšas saglabāt vēsu prātu, tāpat nepieciešams plānot darbu jau iepriekš - laicīgi iegūt nepieciešamos datus, laicīgi visu aprēķināt un sagatavot. Tāpat mērniekam jāpiemīt arī labai fiziskajai izturībai, jo mūsu darbs norit visdažādākajos laika apstākļos – arī vējā, lietū, salā. Galvenais ir apsegt un pasargāt instrumentu, pats jau neizkusīsi.

Vai, strādājot uz lauka, gadījušās kādas neparastas situācijas vai kuriozi?

Man bieži nācies bēgt no suņiem, vairākas reizes esmu ticis arī sakosts. Reiz, bēgot no kārtējā suņa, uzstādīju personīgo rekordu augstlēkšanā – vienā paņēmienā tiku pāri pusotru metru augstai sētai. Parasti mērīšana tiek saskaņota ar zemes īpašniekiem, taču dažreiz, ja kaut kas jāpiemēra, un visu dienu jau staigāts, negribas mest lielu līkumu, bet šķērsli, kā, piemēram, šādu sētu, pārvarēt uz vietas. Reiz gadījās arī tā, ka saimnieks ar mašīnu gandrīz uzbrauca virsū instrumentam. Tikko bijām izrunājušies, es parādīju - lūk, kur mans instruments, šeit es strādāju – bet šis sēžas mašīnā un tūdaļ gandrīz „nones” teodolītu! (Smejas).

Kas ir tas, kas mērnieka profesijā tevi visvairāk aizrauj?

Dažādība. Tas, ka objekti nemitīgi mainās – ir vieglāki objekti, ar kuriem var tikt galā ātri, un ir grūtāki – nepārskatāmi, aizauguši brikšņi, pa kuriem cauri brienot, tu domā: „Kāpēc tas man vajadzīgs?”, bet pēc tam saproti, ka tik traki jau nemaz nebija.  

Pašlaik tu strādā pie lidostas skrejceļa rekonstrukcijas Armēnijas galvaspilsētā Erevānā. Kāda ir šī projekta specifika? Kā organizēta darba drošība?

Šis, protams, ir diezgan savdabīgs projekts. Pirms katras lidmašīnu piezemēšanās vai pacelšanās mums paziņo, ka skrejceļš jāpamet - ejam malā, gaidām... un tā neskaitāmas reizes dienā. Uz lidlauka atrodamies visu dienu – no rītausmas līdz vakaram, taču pats darbs aizņem varbūt tikai četras stundas dienā. Režīms veidojas apmēram tāds – uzej uz skrejceļa, piecpadsmit minūtes pastrādā, pēc tam pusstundu sēdi malā un atpūties. Strādājot lidostā, protams, ļoti liela uzmanība tiek pievērsta visa veida kontrolēm – neskaitāmas pasu kontroles, rentgens, katru reizi, ieejot un izejot no teritorijas, ir jāparakstās uzskaites žurnālā. Pa nakti palikt tur nekādi nevarēsi! (Smejas).  

Kādi Armēnijā ir klimatiskie apstākļi?

Laikapstākļi tur ir ļoti mainīgi. No rītiem ir pat ļoti dzestrs, vēlāk, ap desmitiem sākas pamatīga svelme, karstākā temperatūra maijā bija ap 35 grādiem, kas turpinās apmēram piecas stundas. Taču gaiss ir sausāks, atmosfēras spiediens zemāks, tāpēc kopumā tas ir vieglāk panesams. Uz vakarpusi var parādīties vēji, kas atnes mākoņus, lietu, martā bija arī krusa.  

Kādas ir sadzīves īpatnības Armēnijā, kā vietējie izturas pret iebraucējiem?

Viņi pret mums izturas ļoti labi. Armēņi ir viesmīlīgi un labsirdīgi, ļoti atvērti, vēlas atbraucējam visu izrādīt. Aicina pat uz mājām... Es saku – es gan atbraucu te pastrādāt, viņš atbild – nekas, pastrādāsi vēlāk, vajag arī apskatīties apkārtni! Armēņi kopumā ir arī prātīga, nesteidzīga tauta. Mani pārsteidza, ka tādu pīppaužu darbā viņiem nav – protams, arī viņi uzsmēķē, taču darbs tāpēc netiek pārtraukts.  Pīpēšana Armēnijā notiek pilnīgi visur, jo nav nekādu ierobežojumu smēķēt publiskās vietās. Kafejnīcās visur griežas cigarešu dūmu mākoņi.

Kādi ir tavi vaļasprieki no darba brīvajā laikā? Kā tu „uzlādē baterijas”?

Galvenais vaļasprieks man ir doties uz laukiem Latgalē, pie ezera, pamakšķerēt klusumā un mierā. Izbraucot ar laivu ezera vidū, kur tev apkārt kilometriem tālu nav neviena cilvēka, var gūt vislabāko relaksāciju. Dabas klusums ir kas tāds, ko nevar aizstāt ne ar ko citu.

Teksts un foto: Ikars Kubliņš, Mernieks.lv 

 

Komentāri:
 
iveta
07.07.2015
10:13
apsveicu
Jauns komentārs:
Vārds: 
Mernieks.lv neatbild par portāla lasītāju ievietotiem komentāriem. Aicinām portāla lasītājus, rakstot komentārus un atsauksmes par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas. Aicinājuma neievērošanas gadījumā paturam tiesības dzēst neatbilstošus komentārus, kā arī liegt lietotājam turpmāku rakstu komentēšanas iespēju.
Jaunākais citās sadaļās
Sviitra
Mērnieku laika ziņas
Arrow_left 2020. gada oktobris Arrow_right
P O T C P S S
2829301234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930311
Šodiena 2020. gada 19. oktobris

Vārda diena:

Drosma, Drosmis, Elīna
Jaunākie komentāri
Sviitra
© 2008 mernieks.lv, epasts: redakcija@mernieks.lv
Visa portālā ievietotā informācija un materiāli (tai skaitā raksti,attēli,video u.c.) pieder to autoriem. Pārpublicēšana bez saskaņošanas un atsauces stingri aizliegta. Visiem portālā ievietoajiem datiem ir tikai informatīvs raksturs, un tie izmantojami tikai izziņas, izglītības un informatīviem nolūkiem. Redakcija neuzņemas saistības par iespējamo informācijas neatbilstību patiesai situācijai. Redakcija neuzņemas atbildību par portāla lietotāju ievietoto informāciju. Ievietojot komentāru, tā autors atzīst, ka piekrīt komentēšanas noteikumiem, uzņemas atbildību par tās saturu, kā arī apņemas pret redakciju neizvirīt nekādas pretenzijas par komentāru satura rediģēšanu vai dzēšanu.